Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
30. augusts, 2013
Drukāt

Iecavas “Strīķeru” saimnieki laukus nemainītu pret pilsētas labumiem

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Iecavas novada “Strīķeru” saimnieki Jana un Andis Arāji nesen radu un draugu pulkā nosvinējuši sudrabkāzas – viesistabā vēl sarindoti baltiem gald-autiem klāti un ziediem rotāti galdi. Svētku dienā ciemiņi uzņemti plašajā pagalma zālienā, kur kādreiz pletušās zemeņu dobes.

 

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados iegādāto māju pat zinātājam būtu grūti atpazīt, jo no vecās būves palicis, kā Andis saka, tikai viducītis. Toties zemīte gan tā pati, par kuru kolhoza laikos gādāja viņa tēvs, agronoms Jānis Arājs. Jaunais saimnieks ir pateicīgs, ka tēvs ciemata mājeles vietā izvēlējies šo viensētu. “Nespēju iedomāties dzīvi ciematā vai Rīgā. Ikdiena laukos – tas ir mans.”

 

Vasara bez brīvdienām

Arāju ģimenes zemnieku saimniecībā svētki darbam nedrīkst traucēt – šogad jātiek galā ar aptuveni divsimt hektāriem kviešu un miežu lauku, četrdesmit hektāriem kartupeļu, piecpadsmit – sīpolu. Labības audzēšanu Andis uzsācis pirms pāris gadiem: darba daudz, taču arī labi ienākumi. Lielākais kreņķis par tehnikas līzingiem un zemes nomu, jo tikai ceturtā daļa no visiem laukiem ir paša īpašumā. Viņš tāpat kā tēvs kļuvis par agronomu, prot izaudzēt labu ražu. “Ja tikai nebūtu jānodarbojas ar tirdzniecību,” Andis piebilst, tāpēc produkciju cenšoties pārdot vairumā – cena nedaudz zemāka, toties neesot “jādzīvojas pa tirgu ar maisiņiem”.

Lielajās plēves mājās tikko beiguši ražot gurķi, tur vairs nav ko redzēt, lietišķi nosaka saimnieks. Turpat blakus laukā bagātīgs koku un košumkrūmu stādījums, kas radies tieši pirms pieciem gadiem Janas un Anda divdesmit gadu kāzu jubilejas svinībās. “Izdomājām, ka dāvanā jābūt kaut kam zaļam un stādāmam. Ciemiņi varēja vest, ko grib,” saimnieks ar prieku atceras svētku dienu, kas izvērtusies par parka stādīšanas pasākumu. Katram kokam un krūmam klāt plāksnīte ar tā latīnisko nosaukumu, bet stādītāju vārdi iemūžināti parka plānā. “Šī ir māsīcas ģimenes dāvātā čūsku egle, tas – draugu stādīts ozols,” Jana arī bez papīra sāk saukt dāvinātājus. Pavasarī skaistiem rozā ziediem jau sakuplojušas dekoratīvās ābeles, brangi aug Latvijas klimatam ne sevišķi piemērotie parūkkoki – gan zaļais, gan sarkanais. Kaimiņš uzdāvinājis korķa koku gadījumam, ja “Strīķeros” sāks ražot arī vīnu, bet paši iestādījuši sudrabeglīti. Šogad sudrabkāzu viesi atnāca vērtēt savas zaļās veltes un atzina, ka aug labi, piebilst Andis.

Vasara zemnieku saimniecības darbos lielākoties paiet bez brīvdienām, tāpēc biznesam, kas ir galvenais ģimenes ienākumu avots, tiek pielāgoti arī vaļasprieki. Ziemā Arāji dodas uz eksotiskām zemēm vai lielajiem kalniem paslēpot.

Abi bērni – meita Elīza un dēls Rūdolfs – par dzīvi laukos nesūrojas. “Strādāt vajag,” vien prātīgi nosaka juniors, viņš šoruden uzsāk studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Andis cer, ka dēls būs viņa darba turpinātājs, un ar gudru ziņu raksta projektu Eiropas Savienības līdzfinansējumam jauna graudu kombaina iegādei. Ar modernu tehniku pavisam cita strādāšana un jauniem ļaudīm par lauku darbiem interese arī top lielāka.

Kamēr brālis darbojas ar traktoriem, māsai tiek meiteņu darbi – siltumnīcā jālasa gurķi, jāvāc ābolu raža.

 

Dzīvojam zaļi
Araji3a_Peetersone_18

Sākoties skolas laikam, Elīza katru dienu mēro ceļu līdz Rīgas Valsts 3. ģimnāzijai, bet “Strīķeru” saimnieces darba dienas paiet netālajā Dzimtmisas pamatskolā direktores amatā. “Varbūt tas ir dzimtas aicinājums kļūt par skolotāju – mans opaps Ernests Smilts Rūjienas apkaimē bija skolas direktors,” stāsta Jana. Latvijas Universitātē izmācījusies par vizuālās māk-slas un mājturības skolotāju, taču pirms vienpa-dsmit gadiem uzņēmusies vadītājas pienākumus skolā ar bagātu vēsturi.

Šogad Dzimtmisas pamatskola jau 136. reizi aicinās apkārtnes bērnus uz pirmo skolas dienu. 450 gadus vecā koka ēka savulaik kalpojusi trīs muižkungu paaudzēm. Nonākot valsts īpašumā, nams nodots izglītības iestādes vajadzībām, klases te nelielas – vidēji trīspadsmit skolēnu katrā, nelielā muižas zālīte kalpo svētku sarīkojumiem, bet sportot gan bērniem jādodas uz laukumu pagalmā. Direktori nebiedē, ka viņas vadīto iestādi apmeklē tikai 121 audzēknis, jo pašvaldība solījusi saglabāt visas skolas Iecavas novadā.

“Dzīvojam zaļi!” nosmaida Jana un palepojas ar aizpagājušajā gadā iegūto “Mammasdabas” vēstniecības statusu, ekoskolas karogu, kas Dzimtmisā plīvo trešo gadu, kā arī pašu un “Comenius” projekta sadarbības partneru stādīto parku. Tāpat kā viņas “Strīķeru” mājās, arī šeit pie kokiem novietoti uzraksti ar stādītāju vārdiem. “Trešo gadu organizējam arī koku dienas. Pēdējais pasākums izvērtās visas Latvijas mērogā – pie mums ciemojās skolēni no Rīgas, Cēsīm, Ventspils un citām vietām. Kopumā piedalījās 16 komandas,” pastāsta direktore un piebilst, ka skolai, kuras karogs iesvētīts 1939. gada 17. februārī un piešķirta devīze “Darbs ir mūsu tikums, lepnums, skaidra sirds”, nemaz citādi darboties nevar. “Es domāju, ka tā mēs dzīvojam arī šodien.”

{gallery id=”2077″}

LR raidījumu par Iecavas novada “Strīķeru” māju saimniekiem klausieties 31. augustā plkst. 16.05, atkārtojums 7. septembrī plkst. 6.03.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+