Iecietība un citu cilvēku sapratne 0
Mūsu lasītājiem, kuri uzticīgi “Latvijas Avīzei” kopš tās iznākšanas, jautāju, vai ir lietas, kas jāmācās visu mūžu.
Ilga Sīle Koknesē: “Cilvēkiem visu mūžu ir jāmācās iecietība un citu cilvēku sapratne. Ja tas nav pretrunā taviem principiem, vajag uzklausīt un censties pateikt labu vārdu visiem, kas izdarījuši kaut ko labu. Patīkamāk dzīvot, ja apkārt ir labestīga attieksme.”
Māris Krieviņš Raunā: “Ir jāmācās pareizi ēst, jo tikai ar gadiem jūt, kas ir darīts nepareizi. Sākas problēmas ar asinsspiedienu un cukura līmeni. Jaunajiem ir jāmācās lasīt grāmatas, jo modernās tehnoloģijas nevar aizstāt drukātu vārdu.”
Biruta Akmentiņa Tukuma novadā: “Mācos pareizi un veselīgi ēst. Izpētu katru recepti, lai iemācītos ko jaunu. Dvēselei visu mūžu lasu labas grāmatas. Nupat izlasīju Māras Zālītes autobiogrāfisko romānu “Pieci pirksti” – par Sibīrijā dzimušas meitenes un viņas vecāku atgriešanos Latvijā. Pārlasīju arī Imanta Ziedoņa “Leišmalīti”.”
Zigurds Palejs: “Ir jāmācās būt aktīviem, aizstāvēt patiesību. Vairāk būt Latvijas patriotiem.”
Zigurds Zariņš Rīgā: “Joprojām gribu iemācīties plānot laiku, kura vienmēr pietrūkst. Vistrakākais, ka neatliek brīvu brīžu pat tuvākajiem radiniekiem. Tā nesen nepiezvanīju brālim dzimšanas dienā. Man arī netrūkst mazu laika zaglīšu. Kaitīgākais netikums ir smēķēšana, ko nespēju atmest. Gan dārgi, gan veselībai kaitē, gan laika patēriņš, par ko ikdienā neaizdomājamies.”
Inese Birzleja Liepājā: “Jāiemācās saprātīgi tērēt naudu. Nupat tirgū sapirkos sēklas – deviņu šķirņu tomātus, trīs veida petūnijas… Sakārojās dažādību, bet varēju divas trīs paciņas arī nepirkt. Pagājušajā nedēļā iegādājos jaunu blūzīti… Mēneša beigās atkal var sanākt taupības režīms. Reizēm jūtos kā bankomāts – par visu ir jāmaksā.”
Irēna Mangusa: “Cienīt, ieraudzīt, censties saprast arī otru cilvēku. Līdzjūtība un cilvēcība ir lietas, ko vajag mācīties visu mūžu. Tajā pašā laikā bērniem ir jāmāca, ka viņiem ir tiesības un pienākums aizstāvēt savu viedokli. Es to sapratu tikai savos četrdesmit gados.”
Ilma Petrovska Rīgā: “Mācos svešvalodas. Pašlaik atkārtoju vācu valodu, pētu vārdus un to saknes, kam neatlika laika jaunībā. Valodas kolosāli uzlabo atmiņu, raisa noskaņas. Tas ir laiks, kad aizmirstu, kas man sāp.”
