Kultūra
Māksla

Iedegt sarkano lampiņu. Andra Silapētere recenzē izstādi “EuroFemmes”0

Foto: Timurs Subhankulovs

1973. gadā amerikāņu māksliniece un mākslas kritiķe Suzija Gablika rakstīja, ka viņa ir bijusi šausmās par sievietēm, kas dedzina krūšturus, izvirza prasības dažādos “raganu” manifestos, izstāda jēlas olas un “Tampax” higiēnas tamponus ar uzrakstiem par “vienlīdzīgām tiesībām”.

Viņa rakstīja, ka līdzīgi kā Simona de Bovuāra (atsaucoties uz “Otrais dzimums”, 1949) viņa atsakās saskatīt sievietes ķermeņa sava veida nolemtību, pakļaušanu vispārpieņemtām sociālām normām, kas paredz sievietes noteiktu lomu, uzvedību un pozīciju sabiedrībā.

Turpat, daloties savās pārdomās, viņa kareivīgi turpina, ka pakļaušanās šādiem rāmjiem nav pieļaujama un ka pretoties un būt pret šīm normām ir iespēja mainīt šos pieņēmumus.

Bet ko mēs domājam par feminismu un feminisma mākslu, ko par to varam pateikt šodienas, 21. gs., sabiedrībā, vai joprojām esam sašutuši par sievietēm, kas dedzina krūšturus? Izstāde “Euro Femmes” Arsenāla Radošajā darbnīcā izaicina uz šādām pārdomām.

Personiskais ir politisks

Izstādes kuratore un māksliniece Mētra Saberova raksta, ka aicinātās mākslinieces no Latvijas un ārvalstīm paver skatu uz feminisma mākslas plašo spektru, kas joprojām Latvijas gadījumā plašāk ir maz izvērsts. Izstādē “Euro Femmes” sešas jaunās mākslinieces pievēršas sievietes ķermenim, identitātei un neviennozīmībai, kāda valda sabiedrībā, pieminot feminismu un dzimumu līdztiesību.

Izsakot atšķirīgo sievietes pieredzi gan fiziskā, gan sociālā plānā, centrālais references punkts šeit ir ķermenis, atsedzot sadursmes ar vispārpieņemtām sociālām normām: krūšu galu cenzēšana sociālajos medijos (Kamila Gonzalesa Korea), erotika un pornogrāfija kā dzimtu sociālo lomu sadalījuma atspulgs (Vivianna Marija Staņislavska, Kristina Barnsa), pašidentificēšanās un sabiedrības nostāja (Mētra Saberova, Elīna Brasliņa, Daria Blum).

Izstādes kopējais uzstādījums neatsaucas uz feminisma mākslas priekšgājējām nedz pasaulē, nedz Latvijā un netiek virzīts kādas konkrētākas kopējas problēmas risināšanas gultnē, piemēram, mēģinājumam atšķetināt iemeslus šaurajam skatījumam uz feminismu gan lokālā, gan starptautiskā kontekstā.

Izstāde drīzāk ir jauno mākslinieču individuāls un personīgā pieredzē balstīts vēstījums, šeit un tagad reaģējot uz nesakarībām, kas aktuālas viņu ikdienā un sabiedrībā, kurā viņas dzīvo. Tie ir seši ļoti personīgi jautājumi par to, kā viņām kā individuālām, pašnoteiktām personībām, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, tajā iekļauties un nesaskarties ar diskrimināciju, cenzūru vai nosodījumu.

1969. gadā ikoniskā feminisma figūra Karola Haniša rakstīja – “personiskais ir politisks”, politisko šeit neuztverot tikai kā šauru politiķu grupiņu, bet plašākas varas attiecības globālā kontekstā.

Nekas daudz nav mainījies

Nepārprotami – visas norādes, ko sniedz mākslinieces, atduras pret jautājumiem, kas saistīti ar kultūru un sabiedrības kultūras atmiņu, pieņēmumiem un stereotipiem, un tas ir trūkstošais posms izstādē, kas izvirzītās problēmas attiecībā pret sievieti un feminismu ļautu ne tikai identificēt, bet arī projicēt to potenciālos šķēršļus.

Tādēļ, vērojot izstādi, likās, ka tai savā veidā piemīt nedaudz audzinošs raksturs, vairāk norādot uz plašo jautājumu spektru, bet ne virzot diskursu tālākā perspektīvā.

To gan varētu arī pavisam vienkārši attaisnot ar faktu, ka diemžēl gan pasaulē, gan Latvijā vēl joprojām ir stagnējošs viedoklis par sievieti, līdztiesību un to, kas patiesībā ir feminisms. No sašutuma, ko raksturoja Suzija Gablika, nekas daudz nav mainījies.

Jau daudzās un vairākkārt pārspriestās epizodes – gan Stambulas konvencijas sakarā, gan nesen Saeimas noraidītais dzīvesbiedru likumprojekts, kā arī ikdienišķās epizodes – atklāj patieso zināšanu līmeni par līdztiesības un identitātes jautājumiem.

Domājot par to, man atausa atmiņā kādas draudzenes atstāstīts teju kuriozs atgadījums. Proti, viņa sarakstījās ar kādu puisi, apmainoties domām, kas katram svarīgs, un minēja, ka viņai ir būtiska vienlīdzība un viņa pastāv par konceptu “equal pay” (vienlīdzīga samaksa).

Sekoja abu tikšanās, un, kā izrādījās, puisis “equal pay” bija sapratis kā restorāna rēķina dalīšanu uz pusēm, nevis kā vienlīdzīgu samaksu darba vietā. Kad viņa gadījumu atstāstīja, mēs sirsnīgi pasmējāmies, bet šāda maza epizode liek domāt par “lielo bildi” un par to, cik patiesībā mūsu sabiedrībā ir pierasts runāt par dzimumu vienlīdzību un tā aspektiem un ka sievietes tiesību uzsvēršana un aktualizēšana nav nekas ārkārtējs, bet ir process, kurā veidojam vērtību sistēmu atvērtākai sabiedrībai.

Šo arī pieņemu kā vienu no pamatmotivācijām izstādei – vēlmi runāt, izcelt, iedegt sarkano lampiņu. Pabeigšu ar novēlējumu šādas iniciatīvas padarīt regulāras, veidojot plašākas un vērienīgākas skates, kas ne tikai ieskicētu jautājumus, bet arī vērstu tos plašumā.

Izstāde
LA.lv
SK
Skaties.lv
Kultūra
VIDEO. “Jutos kā Dziesmu svētkos!” Ar Ivetas Apkalnas koncertu Rīgas jūras līča krastā ievadīts “Jūrmalas festivāls”
8 stundas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Koncertzāle “Latvija”: jauna ērģeļmūzikas citadele vai Ventspils karaļvalsts greznumlieta? 1
20 stundas
VK
Vita Krauja
Kultūra
Teātris ir gaistošs mirklis. Saruna ar aktrisi Elīnu Hanzenu
Intervija 1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
FOTO, VIDEO. Policija: Advokātu Bērziņu laupītāji nāvējoši sašāvuši, mājas saimnieci – sasējuši
3 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: Smaga avārija netālu no “Akropoles”
25 minūtes
LA
LA.LV
Dabā
Rīga karstumu izjutīs mazāk. Toma Briča prognoze par gaidāmo laiku
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Ierīkoja slēpni un šāva pa riepām: Igaunijā aiztur bandu no Latvijas
54 minūtes
LA
LA.LV
Kultūra
Ar latviešu aktieru piedalīšanos uzņem filmu “47” – par Viktora Coja bojāeju
1 stunda