Uldis Šmits: Atdzīvina vecu ideju par Eiropas bruņotajiem spēkiem. Ko tas nozīmē? 2
Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers nesen atdzīvināja ideju par Eiropas armijas veidošanu. Ideja ir veca. Pagājušā gadsimta vidū Francijas valdības ierosmē radās Eiropas Aizsardzības kopienas projekts, kuru tās pašas Francijas parlaments tomēr 1954. gadā noraidīja, baidoties galvenokārt no Vācijas bruņošanās neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Turklāt jau bija nodibināts NATO. Vašingtona un arī Londona ilgi raudzījās ar neuzticību uz jebkādiem Eiropas “emancipācijas” centieniem aizsardzības jomā, taču zināmi Eiropas Savienības aizsardzības politikas iedīgļi pastāv. Kopējā drošības un aizsardzības politika (KDAP) ir nodota ES, sacīsim, ne pārāk izteiksmīgās kopējās ārpolitikas paspārnē. Saprotams, ka Junkera priekšlikums ar retiem izņēmumiem tika uzņemts ļoti skeptiski, taču, cik noprotams, jūnijā Eiropadomē kaut kādas diskusijas šajā sakarā ir paredzētas. Bet tās nemaz nenāktu par sliktu, kaut vai tāpēc, ka jāapspriež arī Eiropas drošības stratēģija.
Piemēram, bijušais Latvijas aizsardzības ministrs eirodeputāts Artis Pabriks novērtēja EK priekšsēdētāja ierosmi kā “savdabīgu” un atgādināja par izveidotajām, bet nekad neizmantotajām ES kaujas grupām, jo nav izstrādāts skaidrs politisko lēmumu pieņemšanas mehānisms to izmantošanai. Koncepcija par minētajām kaujas grupām – kas līdzīgas ātrās reaģēšanas vienībām – apstiprināta 2004. gadā, un pašlaik tās rotācijas kārtībā veic pastāvīgas dežūras, kurās iesaistīti arī Latvijas zemessargi, lai, kā rakstīts uz papīra jeb teorijā, vajadzības gadījumā sniegtu palīdzību ES valstīm un citām valstīm, kur izcēlusies krīze vai pastāv iekšēji vai ārēji militāri draudi. Tomēr, šķiet, koncepcijas autori nespēja iztēloties, ka Eiropā netālu no ES robežām izvēršas pavisam īsta karadarbība. Pretējā gadījumā viņi varbūt pamatīgāk būtu apsvēruši konkrētu kaujas grupu darbības iespējas konkrētos Eiropas reģionos, nevis kādā abstraktā planētas punktā sešu tūkstošu kilometru rādiusā ap Briseli. Ja lietai pieietu nopietni, tad kaujas grupa gluži labi varētu noderēt, teiksim, “zaļo cilvēciņu” sagaidīšanai. ES kaujas grupu pastāvēšana varētu dot Zviedrijai un Somijai, kuras nav NATO dalībvalstis, papildu iespēju iesaistīties Baltijas reģiona aizsardzības pasākumos. Tam it kā nav nekādu šķēršļu. Lisabonas līgumā pat ietverta Savstarpējās aizsardzības klauzula. KDAP ietvaros ir struktūras, kuru nosaukumos figurē vārds “militārs” – ES militārā komiteja, militārais štābs u. c. Grūti pateikt, ciktāl pašas ES amatpersonas ir iedziļinājušās visā šajā papīra “militārismā”, bet reizēm viņu izteikumi rada jucekli. No vienas puses izskan apgalvojumi, ka sadarbības padziļināšana aizsardzības jomā ir ļoti nepieciešama, jo tā papildinātu NATO “Eiropas pīlāru” un ļautu ietaupīt daudz naudas. Tiek pat minēta pētījumos izsecināta summa – aptuveni 120 miljardi eiro gadā. No otras puses atbalsojas brīdinājumi par nevajadzīgu NATO dublēšanu un līdzekļu tērēšanu.
Kā redzams, Eiropas Savienībai steidzamāk jāķeras nevis pie armijas formēšanas, bet aizsardzības politikas – ja reiz tāda pastāv – nostādņu elementāras sakārtošanas. ES prezidējošā Latvija var sekmēt to, kas tiešām jādara tajās jomās, ko uzskata par svarīgākajām, – robežu drošība, kibertelpas drošība un arī stratēģiskā komunikācija, kaut sākumam vajadzētu ieviest gluži vienkāršu, visiem saprotamu “komunikāciju” pašas ES iekšienē. Un, protams, vajadzīga reālajam stāvoklim atbilstoša drošības stratēģija. Tagadējā ir rakstīta citā laikmetā, par ko liecina pat nosaukums “Droša Eiropa labākā pasaulē” vai, teiksim, secinājums par attiecībām ar Krieviju – “kopīgo vērtību ievērošana pastiprinās virzību uz stratēģiskajām partnerattiecībām”. ES un Krievijai nav kopīgu vērtību. Ir tikai kopīga robeža. Apdraudēta un sargājama.
