Mobilā versija
Brīdinājums +12.5°C
Rodrigo, Rauls
Pirmdiena, 25. septembris, 2017
13. septembris, 2017
Drukāt

Iedomu “Senlatvija” un Latvijas valstiskuma saknes (12)

Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Latvijas valsts nebija nejaušība, kas radusies Pirmā pasaules kara peripetiju dēļ. Valstiskuma idejas un pamatu veidošanās ceļš bijis gadsimtiem garš un tādā kontekstā nepieciešams pārvērtēt kā Latvijas teritorijas senvēsturi, tā viduslaiku perioda procesus.  Šāds noskaņojums valdīja pagājušās nedēļas beigās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB) sarīkotajā konferencē “Vara, zeme un sabiedrība: politiskās un sociālās transformācijas Austrumbaltijā 12. un 13. gadsimtā”.

Par Latvijas senvēstures un tādu personību kā leģendārie zemgaļu vadoņi Viestarts vai Nameisis nozīmi valstiskuma tapšanā romantizētā un idealizētā stilā sprieda vēl 20. gadsimta 30. gados; pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturnieki tomēr atturējās meklēt valstiskuma pazīmes tik tālā pagātnē, taču tagad, Latvijas simtgades sakarā, tendence atkal atjaunojusies. Tiesa, ar daudz zinātniskāku, kritiskāku pieeju jautājumam. “Pārskatīt un attīrīt no ideoloģiskajiem uzslāņojumiem Latvijas valstiskuma veidošanās gadsimtiem ilgo procesu no mūsdienu skatpunkta plašākā kontekstā uz jaunu un iepriekš noklusētu faktu bāzes ir joprojām aktuāls jautājums. Nešaubīgi svarīgi ir skaidrot Latvijas valstiskuma veidošanās procesu Baltijas un Eiropas vēstures procesos,” LNB un LU Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) rīkotās divu dienu starptautiskās konferences ievadā minēja kultūras ministre Dace Melbārde. Plānots, ka šī ir tikai pirmā starptautiskā konference līdzīgu pasākumu ciklā “Valsts pirms valsts”, kas turpināsies līdz pat 2019. gada pavasarim un mudinās analizēt Latvijas valstiskuma jautājumus neierastākā veidā. Nākamā diskusija notiks jau šā gada decembrī un būs veltīta Livonijas periodam 13. – 15. gadsimtā, jo tas ir laiks, kad notika mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas iekļaušanās Rietumu pasaules ģeopolitiskajā kultūrtelpā. Citējot ministri Melbārdi: “Livonijas mantojums veidoja augsni rietumnieciskajiem priekšstatiem par valstiskumu, par attiecībām starp publisko varu un sabiedrību. Šī sākotnējā valstiskuma pieredze bija būtiska, un tai jānostiprinās kā būtiskai mūsu vēsturiskās apziņas daļai, kā Latvijas eiropeiskās un rietumnieciskās identitātes sākotnei.”

Akadēmiskie vēsturnieki neslēpj, ka tādi tautas mutē lietoti jēdzieni kā “Senlatvija” vai “senlatvieši” viņos izraisa alerģiju, jo brīdī, kad 13. gadsimtā mūsu zemē ieradās krustneši, Latvijas teritorijā dzīvojošajām sentautām nebija nekā savstarpēji vienojoša. Katrai bija sava kultūra un arī valodas atšķīrās, kaut par pēdējo ir arī citas versijas. Nebija ne varas centralizācijas, ne citu valsts pazīmju. LU VFF asociētais profesors Andris Šnē uzsver, ka, lai arī sabiedrībā cirkulē uzskati, ka tolaik bijušas kādas kuršu un letgaļu “karaļvalstis” vai “kņazistes”, akadēmiskie vēsturnieki iedomātu “Senlatvijas valstu” pastāvēšanu noraida. Rakstu avoti un arheoloģiskās liecības ļauj runāt drīzāk par vadonības sabiedrību, kad pastāv kopienas, kuru priekšgalā izvirzās vadonis, kas pats no tās nācis, nevis pārstāv kādu institucionalizētu varas formu kā valsts vadītājs.”Protams, tāda valsts, kādu mēs pēc politiskā ietvara, satura un formas pazīstam, izveidojās 1918. gada 18. novembrī. Tomēr arī 18. novembra Latvija neradās tukšā vietā. Pirms tam bija gadsimtiem ilgs, uz valsts un nācijas izveidošanu vērsts ceļš. Pateicoties gadsimtiem ilgajiem procesiem, arī nonācām līdz valsts izveidošanai,” norāda Šnē, atzīstot, ka tas ir diskutējams jautājums – cik tālu vajadzētu raudzīties pagātnē, ja grib spriest par valstiskumu. Jebkurā gadījumā par valsti Latvijas un Igaunijas teritorijā var runāt, tikai sākot ar Livonijas izveidošanos, bet par latviešiem, sākot no 16. – 17. gadsimta, jo par mūsu senčiem agrākos laikos korektāk sacīt “sentautas Latvijas teritorijā”.

Arī sociālās atmiņas pētnieks Mārtiņš Kaprāns, lūgts komentēt pavērsienu uz valstiskuma sakņu meklēšanu pagātnē, skaidro, ka Latvijas simtgades kontekstā tas nekādā gadījumā nav jāuztver kā atgriešanās pie 30. gadu prakses ar “uzdevumu kaut ko mitoloģizēt vai pasludināt Viestartu un Nameisi par Latvijas valsts vēstnešiem”. Drīzāk tā ir mūsu senvēstures un viduslaiku periodu procesu pārskatīšana, atmetot maldīgos priekšstatus, ka tie bijuši tikai “700 verdzības gadi”.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. Lietuviešiem bija vadonis – dižkungaitis Mindaugs ,kas apvienoja lietuviešu mazo dižkungu valstiņas vienā varenā valstī.Mindaugs bija diplomāts ,kas pieņēma kristīgo ticību ,lai izpatiktu Romas pāvestam un ,,progresīvai,, tā laika Eiropai,bet tajā pat laikā palika uzticīgs saviem ,,pagāniskiem,, dieviem.
    Līdzīgi rīkojās lietuviešu kompartijas vadoņi – Sniečkus un Brazauskas.
    Latviešiem tāda Mindauga nebija,bija tikai mūžīgi savstarpēji kašķi un kolaboracionisms visos laikos.

  2. Padumjo laiku vēsturniekiem Atbildēt

    Šie padomju laiku vēsturnieki pat nezina, kādi arheoloģiskie izrakumi ir atrasti Latvijas teritorijā un cenšas Latviju padarīt par valsti bez senās vēstures.

  3. Akademiskiem vesturniekiem, kas aizraujas ar latviesu ka vienotas nacijas un Latvijas valstiskuma pirmsakuma noliegumu, jo ka lai savadak izskaidrojama vinu alergiska reakcija pret vardiem senlatviesi un Senlatvija, der atgadinat, ka visparliecinatak par sim lietam var spriest arheologi un pirmo rakstisko liecibu sniedzeji ka romiesu vesturnieks Tacits u.c., kas, pienemu, ir vel nepietiekosi apzinati un petiti. Manuprat viena vel pavisam maz apzinata liecibu kratuve varetu but Vatikana biblioteka. Nenoliedzams ir fakts, ka tuksa vieta nekas, kur nu vel Latvijas valst un latviesi ka vienota nacija nevareja rasties. Ja pienemam, ka musu sakumi slepjas pirmatnejas kopienas sabiedriba, tad tomēr jaatzist, ka ari jau tai laika pastaveja stipri izteikta vadibas hierarhija, varbut ne tik sarezgita ka musdienas, tomer tas ir neapstridams fakts. Jautajums ir par pirmcilsu sadarbibu vai savstarpeju konfliktu vai areju briesmu gadijuma versanos pret kadu kaiminos dzivojosu cilti vai ciltim. Interesanti butu papetit, kaa tas notika t.i. organizacijas formu (cilsu vecakie ) un kas bija izveli noteicosie faktori cilsu apvienosanas vai gluzi preteji skelsanas procesam konkretos gadijumos, jo seit vares atrast celonus vacu krustnesu veiksmigai SenLatvijas un senlatviesu iekarosanas politikai.

    • Prātiņ, nāc mājās Atbildēt

      Romiešu vēsturnieks Tacits par latviešiem un Latviju vispār neko nekad nav un nevarēja būt rakstījis. :)))))

      • Iespējams domāti aisti, Tacita darbā “Par Ģermāniju”

        • Tacitam par aistiem ir tikai daži teikumi, kas neļauj pat precīzi noteikt, kur viņi ģeogrāfiski mita. Pieņemot, ka tie ir domāti balti (to vairums vēsturnieku tā patiešām pieņem, taču simtprocentīgi nevar apgalvot), tie noteikti bija rietumbalti, kas dzīvoja tagadējās Polijas ziemeļos un Austrumprūsijā. Tātad ar Latviju un latviešiem tur diez vai ir kāds sakars.

  4. “…. jo brīdī, kad 13. gadsimtā mūsu zemē ieradās krustneši, Latvijas teritorijā dzīvojošajām sentautām nebija nekā savstarpēji vienojoša.”- ?????
    Pat Māra Zālīte jau 1988.g. skaidri un nepārprotami norādīja savstarpēji vienojošo vārdu, kurš, starp citu, iekalts arī latviešu tautas identitātes simbolā – Brīvības piemineklī. Aizejiet, akadēmiķi, izlasiet, tad vēlreiz noklausieties rokoperu Lāčplēsis!
    “…tā mūsu Brīvība, tā mūsu dzīvība !”

  5. “Akadēmiskie vēsturnieki neslēpj, ka tādi tautas mutē lietoti jēdzieni kā “Senlatvija” vai “senlatvieši” viņos izraisa alerģiju…” – ?
    Vai tik šitie akadēmiķi nav tie paši veiklie kažokapmetēji, kuri 1990. gados un 2000.gadu sākumā slavēt slavēja jēdziena “SenLatvija” lietotāju – paša Arveda Švābes skolnieku, Sidnejas Universitātes Austrālijā absolventu, ASV Pensilvānijas Universitātes bakalaura, maģistra un doktora grādu ieguvēju un ilgus gadus viduslaiku vēstures profesous Mīlenberga (Muhlenberg) Kolledžā Pensilvānijā – Indriķi Šternu ? Indriķa Šterna monumentālās monogrāfijas Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari (Daugava, Stokholma, 2002, 734 lpp) pirmajā daļā − „Krustakaŗi Senlatvija” − izmantoto avotu un pētījumu uzskaitē nozīmīga vieta ierādīta stāstošiem avotiem − Heinrici Chronicon Livoniae (Latviešu Indriķa chronika) un Livländische Reimchronik (Livonijas vecākā atskaņu chronika). Izmantoti arī jaunākie Latvijas archeologu un numizmātu pētījumi. Tālāk šai daļā aprakstīta Senlatvija Krustakaŗu priekšvakarā, tās militārā pakļaušana, izlēņošana un kristīšana, arī Senlatvija un Romas kūrija, Senlatvija un vācu ķeizarvalsts.

  6. Latvija no bēru svecītēm veidota. Tik lielas sēras ka iznīkstam.

Jānis Rukšāns politikas vietā izvēlējās puķu dobes"Ir reizes, kad naktī nevaru aizmigt – jādomā par to, ka pie mums tik daudz kas ir izcūkots," saka Jānis Rukšāns, viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibinātājiem.
Vakar dīķī noslīcis cilvēksVakar dīķī Maltas pagastā, Rēzeknes novadā, noslīcis cilvēks.
Draugiem Facebook Twitter Google+