Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. augusts, 2015
Drukāt

Iedvesmo bērza tāss

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

"Visus darbus esmu veidojusi no sirds, jo citādi nekas nesanāktu. Par katru man ir liels gandarījums, arī vīrs priecājas, un kaimiņi nāk skatīties," teic Ērika Priekule.

Ērikas Priekules dzīvoklis Ogrē atgādina nelielu izstāžu zāli. 13 gadu laikā tapis vairāk nekā 40 savdabīgu mākslas darbu, kuri pabijuši izstādēs Ogres kultūras namā, kā arī nodoti Salacgrīvas un Ainažu bibliotēku apmeklētāju vērtējumam. Tajos galvenokārt izmantotas bērzu tāsis, piepes, zari un citi dabas materiāli, kā arī zivju asakas, plastmasas pudeles un citas visneiedomājamākās lietas.

“Kad aizbraucu uz Ainažiem, lai pastāstītu pensionāriem par saviem darbiem, pati biju sajūsmā, jo tur tie izskatījās daudz labāk nekā mana dzīvokļa šaurībā. Tā kā Ainaži robežojas ar Igauniju, bija ieradušās pat kundzes no kaimiņvalsts. Kad pēc tam lasīju atsauksmes, pamanīju, ka izstādē pabijusi arī aktrise Regīna Devīte,” priecājas radošā seniore.

Ērikai vienmēr patikusi arī mūzika. Kad dzirdējusi, kā kāds muzikants spēlē sintezatoru, ļoti gribējusi tādu iegādāties. Sakrājusi naudu, viņš palīdzējis instrumentu izvēlēties un nopirkt un ierādījis, kā spēlēt. Sākusi ar “Klusa nakts, svēta nakts”, bet tagad, kaut nepazīst notis, spēj atskaņot melodijas, kādas vien ienāk prātā, un tiek aicināta to darīt arī kultūras namā.

 

Mūžs veltīts darbam

Ērika dzimusi pirms 85 gadiem Ērberģes pagastā piecu bērnu ģimenē. Bērnībā ganījusi govis, palīdzējusi vecākiem lauku darbos. Pēc pamatskolas beigšanas 32 gadus strādājusi vietējā pasta nodaļā par telefonisti operatori.

“Jaunībā nebija ne laika, ne līdzekļu, lai domātu par mākslu. Jau, ganos iedama, sāku gatavot cibiņas no bērza tāss. Man patīk viss, kas nāk no dabas,” atzīst Ērika. “Kad man bija 50 gadu un nodega Ērberģes pasta ēka, pārcēlos dzīvot uz Ogri. Strādāju par sētnieci deviņstāvu namā. 55 gadu vecumā aizgāju pensijā, bet turpināju strādāt. Gāju uz pensionāru ballēm, kur iepazinos ar savu nākamo vīru, bijušo Ogres pensionāru biedrības vadītāju Jāni Priekuli. Visu mūžu esmu veltījusi darbam un maz domājusi par sevi, tāpēc apprecējos tikai 74 gadu vecumā. Tagad vīrs ir mans palīgs un konsultants.”

 

Mākslas darbiem noder viss

“Reti kuram ir tāda pacietība kā man. Vīrs reizēm baras, ka es tik ilgi strādāju, taču, ja man gribas iesākto pabeigt, tad vairs nekas cits neeksistē,” atzīst Ērika.

Šķiet, ka seniores talanta pamatā ir bagāta fantāzija un prasme ieraudzīt neparasto ikdienišķās lietās. Viņai rodas idejas, kā no lašu galvām izveidot putnus vai grāvī saplūktās stiebrzāles pārveidot par tauriņiem.

“Kāda sieviete, kurai viņas prombūtnes laikā pieskatīju dzīvokli, uzdāvināja man lielus, krāsainus stikla gabalus. Pēc pārzāģēšanas pamanīju, ka tie atgādina stirnu galviņas, un tādus arī saglabāju, bet citu lūdzu vīram saskaldīt un no lauskām izveidoju puķi,” stāsta pensionāre.

Materiālus saviem darbiem Ērika tikpat kā nepērk. Rāmīši par simbolisku cenu dabūti labdarības veikalā, bet vīra draugs, kuram pieder mežs, apgādājis ar bērzu tāsīm. Tas ir rokdarbnieces visiecienītākais materiāls, no kura viņa sev pagatavojusi pat gredzenus, kā arī vāzītes, no kurām lielāko daļu par dažiem santīmiem atdevusi bērniem, kam tās iepatikušās. Seniore atzīst, ka ar bērza tāsi ir grūti strādāt, jo tā mēdz saritināties, tādēļ vispirms jāliek zem smaga pārklāja.

Ērika izdomā, kā radoši likt lietā jebkuru mājās atrodamu priekšmetu un pat pārtikas produktu atliekas, piemēram, no desu ādu galiņiem izveido puķes. Tā kā Priekuļi ir lieli zivju ēdāji, daudzi savdabīgie darbi tapuši no asakām, piemēram, kādreizējais stores mugurkauls ieguvis telpas dekora izskatu, un seniore teic, ka gribētu vēl kādreiz dabūt tādu zivi, lai pagatavotu svečturi.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+