Ko par skolēnu noskaņojumu liecina Latvijas VDK 50. gadu dokumenti 7
Tiem, kurus neskāra 1941. gada 14. jūnija izvešanas un kuriem bija izdevies pārciest divkāršo “atbrīvotāju” maršēšanu pāri Latvijai, par pēdējo biedinājumu vajadzēja kļūt 1949. gada 25. marta deportācijām. Tomēr, par spīti visam, arī 50. gados atkal un atkal parādījās cilvēki, kas gribēja ko vairāk, nekā tikai izdzīvot.
Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) ziņojumi LPSR Ministru padomei, kas skar laika posmu pēc VDK izveidošanas 1954. gadā un ko parakstījis LPSR VDK priekšsēdētājs Jānis Vēvers, liecina, ka pretestības gars Latvijā nebija salauzts un izvēlētās protesta formas bija dažādas. Dažkārt tās bija demonstratīvas publiskas akcijas, piemēram, 1957. gada 15. maijā īstenotā neatkarīgās Latvijas karoga izkāršana radiotornī pie milicijas pārvaldes ēkas Rīgā, ko sešus gadus pirms plaši aprakstītās Bruno Javoiša 1963. gada karoga izkāršanas akcijas izdarīja 19 gadus vecais Alberts Petrovs. Viņš tā paša 1957. gada 14. jūlijā noslīka Lielupē.
Dažkārt tās bija netiešas protesta formas kā jauniešu konfirmācijas, tas ir, iesvētīšanas un uzņemšanas draudzē, gadījumu pieaugums kā katoļu, tā luterāņu draudzēs. Pēc VDK ziņām, 1957. gada augustā Jaunās Ģertrūdes baznīcā bija konfirmēti 130, Rīgas Lutera draudzē – 37, bet Trikātas luterāņu baznīcā – 63 jaunieši. Tas deva iemeslu čekistiem vērsties pret baznīcu, jo skaitījās, ka mācītāji pārkāpuši LPSR Ministru padomes 1949. gada 29. jūlija lēmumu par aizliegumu mācīt ticības pamatus bērnu grupām. Šajā sakarā 1958. gadā tika sarīkots tiesas process pret Viļakas dekanāta mācītājiem Pēteri Rudzīti un Vikentiju Peipiņu un Jelgavas dekanāta dekānu Leonu Kundziņu, piespriežot V. Peipiņam un L. Kundziņam vienu gadu labošanas darbu nometnē.
Vilciens “Pionieris”
Bija vēl kāds ļoti īpatnējs protests. Īpatnēju to padarīja nevis saturs vai forma, bet īstenotāji – tie bija bērnu jeb jaunāko klašu skolēnu veiktie pretpadomju akti. 1954. gada 7. februārī VDK līdzstrādniece Aņikina savā pastkastē atrada pretpadomju satura lapiņu krievu valodā ar tekstu: “Nāvi komunistiem!” Izmeklēšanā noskaidroja, ka lapiņas autore ir Rīgas 24. vidusskolas 5c. klases skolniece 12 gadus vecā Anita Širova. Viņas rīcības motīvs bija ģimenes strīds ar kaimiņiem. Uzrakstot šādu lapiņu, meitene bija gribējusi atriebties kaimiņiem.
1957. gada 15. februārī milicijas patruļa Rīgā, Miera ielā, atrada uz trotuāra izmētātas desmit pretpadomju lapiņas, rakstītas ar zīmuli latviešu un krievu valodā. Kā bija teikts ziņojumā, to teksts saturēja “teroristiskus draudus” PSRS vadītājiem. Izmeklēšanā jau tajā pašā dienā noskaidrojās, ka lapiņas – kopskaitā 95 – stundu laikā bija izgatavojusi Rīgas pilsētas 11. vidusskolas 2c. klases skolēnu grupa, kopā desmit skolēni (starp viņiem četras meitenes). Klases audzinātāja Anna Deiča nopratināšanā atzina, ka redzējusi skolēnus kaut ko rakstām, taču nav pievērsusi tam uzmanību. Ar visiem lapiņu izgatavotājiem LPSR VDK īstenoja “profilaktiska rakstura pasākumus”, un pārrunas notika arī ar bērnu vecākiem.
1958. gada 25. septembrī Rīgas pilsētas 6. vidusskolas gaitenī atrada lapiņu ar tekstu: “Mēs, Rīgas skolnieki, protestējam, ka mūsu vilcienu “Pionieris” nosūtīja Maskavas komjauniešiem. Kaut kāds ministra dēliņš piekrita un mūsu vilcienu aizveda. Mēs, Rīgas skolnieku komiteja, rīkosimies.”
VDK izdarītajā pārbaudē (šeit netika lietots apzīmējums “izmeklēšana”) noskaidrojās, ka lapiņu izgatavojis šīs pašas skolas 4a. klases skolnieks Pēteris Raudo. Ierosinājumu uzrakstīt lapiņu viņam devis Rīgas pilsētas 24. vidusskolas 4b. klases skolnieks Arnis Jansons, kuru Raudo bija saticis uz ielas un kurš esot teicis, ka viņu skolā daži skolnieki jau uzrakstījuši lapiņas ar protestu pret elektrovilciena nodošanu maskaviešiem. Jansons arī devis padomu lapiņas neparakstīt, citādi būšot viegli atrast autoru. 25. septembrī Raudo skolā bija uzrakstījis divas lapiņas un vienu no tām pielīmējis skolas gaitenī pie sienas.
Paskaidrojot savu rīcību, puika norādīja – visi domājuši, ka par Rīgas skolēnu savāktajiem un nodotajiem metāllūžņiem uzbūvētais vilciens piederēs pašiem Rīgas skolēniem, bet, kad viņš avīzē “Pionieris” izlasījis par vilciena nodošanu Maskavas komjauniešiem, bijis pārsteigts, jo neviens ne skolēnu, ne pionieru piekrišanu tam neesot prasījis. Aptuveni tajā pašā laikā līdzīgas lapiņas bija izgatavojuši vēl divi Rīgas pilsētas 24. vidusskolas 4b. klases skolnieki, taču viņu lapiņas bija atņēmusi un iznīcinājusi skolotāja. Interesantas šajā gadījumā ir uz VDK ziņojuma atstātās rezolūcijas. Tās liecina, ka LPSR MP priekšsēdētājs Vilis Lācis uzdevis iepazīstināt ar lietu savu vietnieku Eduardu Berklavu. Tas, atzīstot, ka notikušais pelna nožēlu un nosodījumu, tomēr piezīmējis, ka lēmums par vilciena nodošanu patiešām bijis nepareizi organizēts.
Karoga zīmētāji
Visbeidzot, par vēl vienu pretpadomju akciju LPSR VDK uzzināja jau post factum, tas ir, pēc notikušā. 1958. gada oktobrī VDK ienāca informācija, ka vairāki Rīgas pilsētas 38. vidusskolas 4a. klases skolnieki nodarbojoties ar pretpadomju satura lapiņu izgatavošanu un izplatīšanu, taču pašas lapiņas netika atrastas. Sekojošajā pārbaudē tika noskaidrots, ka septembrī četri šīs skolas skolnieki satikušies “Uzvaras laukumā”, lai paspēlētos. Skolnieks Gunārs Zilbereizens izteicis domu, ka kara gadījumā viņiem vajadzēšot “palīdzēt amerikāņiem”. Pārējie domu atbalstīja, bet skolnieks Seldzis Barkāns ierosinājis izgatavot lapiņas ar “buržuāziskās Latvijas” karogu un izplatīt tās Rīgas ielās. Visi devušies pie sava klasesbiedra uz mājām un ķērušies pie lapiņu izgatavošanas: bez Latvijas karoga uz tām bija uzzīmēta arī svastika un uzraksti “Nāvi krieviem!”, “Lai dzīvo brīvā Latvija!”.
Turpat zēni bija nodibinājuši grupu un ievēlējuši par tās vadītāju Jāni Misiņu. Grupas locekļiem vajadzēja parunāt ar citiem klasesbiedriem, lai varētu izgatavot vairāk lapiņu. Jau izgatavotās tajā pašā vakarā uzlīmēja uz māju sētām un stabiem, bet divas – uz kravas automašīnu bortiem. Klasesbiedri aicinājumu palīdzēt bija uzņēmuši dažādi – daži zēni bija atsaukušies, bet meitenes atteikušās piedalīties lapiņu izgatavošanā. Dažas pretstatam bija uzzīmējušas Padomju Latvijas karogu ar uzrakstu “Lai dzīvo miers!”. Kad septembra beigās par bērnu nodarbošanos uzzināja viņu vecāki, tie aizliedza turpināt un skolēnu darbība ar to arī beidzās. Parastos profilaktiskos pasākumus ar skolēniem un viņu vecākiem šoreiz papildināja arī organizatoriski secinājumi: no darba atlaida 38. vidusskolas direktoru Jāni Dāvidsonu.
Paradoksāli, ka dažos gadījumos ierosmi pretpadomju akcijām bērni bija smēlušies no padomju patriotiskajām grāmatām. Sākumā pieminētā Anita Širova par paraugu savas lapiņas tekstam bija izmantojusi skolā analizēto romānu “Jaunā gvarde”, pārveidojot grāmatas vārdus “Nāvi vācu iekarotājiem!”. Savukārt Rīgas pilsētas 11. vidusskolas 2c. klases skolēnus bija iedvesmojusi grāmata “Puika no Uržumas”, kur Serjoža Kostrikovs, vēlākais Sergejs Kirovs, ar skrejlapām vērsies pret carisko režīmu.
Ģimenes loma
Aprakstītās epizodes bija spilgtākās, taču ne vienīgās. 1956. gada martā LPSR VDK priekšsēdētāja Vēvera parakstītajā izziņā par 1955./1956. gadā atklātajām pretpadomju darbības izpausmēm jaunatnes vidū Latvijas PSR bija uzskaitītas 24 epizodes. Uzskaitījumā bija ne tikai pretpadomju lapiņu izgatavošana Bauskas vidusskolā, Rīgas pilsētas 31. vidusskolā, Barkavas septiņgadīgajā skolā un citur, bet arī skolēnu pretpadomju organizācijas, piemēram, Rīgas pilsētas 49. vidusskolā, Tukuma vidusskolā, Rīgas pilsētas 45. vidusskolā.
Visas šīs 50. gadu pretpadomju akcijas, ievērojot īstenotāju vecumu, izsauc apbrīnu un reizē mulsumu. Protams, būtu kļūda pārvērtēt šo akciju politisko nozīmi un saturu. Pašiem bērniem tās drīzāk bija personīga, cilvēciska protesta vai varbūt pirmās patstāvības un piedzīvojumu alku izpausmes. Konkrēto politisko saturu viņi diez vai apzinājās un spēja pilnībā izprast. Tomēr pat ar tādu atrunu no mūsdienu skatpunkta grūti izprotami liekas motīvi, kas mudināja 4. klases skolēnus spriest par savu nostāju iespējamajā karā, bet 2. klases skolēniem izteikt “teroristiskus draudus” valsts vadītājiem. Vai tas bija iztēles un rotaļlietu trūkums, varbūt viņiem tiešām tas šķita svarīgi?
Pilnīgi skaidrs, ka visas šīs bērnu īstenotās pretpadomju akcijas bija tieša un nepārprotama liecība ģimenes lomai audzināšanā un bērna pilsoniskās pozīcijas veidošanā. Šie bērni darīja to, ko viņiem skolā nemācīja un nevarēja mācīt. Skolotāju loma un pilsoniskā pozīcija – kā nu katrs no viņiem to saprata – bija tikai izšķiršanās, ko ar atrasto lapiņu darīt tālāk: ziņot vai saplēst?
Tomēr izšķirošā bija audzināšana ģimenē. Kā liecināja Seldža Barkāna tēvs, par “buržuāziskās” Latvijas karogu dēls bija uzzinājis no mājas bibliotēkas un mātes paskaidrojumiem. Ģimenes lomu savos ziņojumos netieši atzina arī VDK – informācijai par katru no ziņojumos minētajiem bērniem tā pievienojot anketas datus par vecākiem. Acīmredzot arī VDK izmeklētājiem nebija sveša sentence, ka bērni ir ģimenes spogulis. Konkrētajā situācijā bērnu rīcība ļāva spriest par ģimenēs valdošajiem noskaņojumiem. Plašākā vēstures kontekstā raugoties, būtiskākais un padomju režīmam krietni nepatīkamākais bija kāds cits secinājums: ja jau pretpadomju satura lapiņas rakstīja pat 4. un 2. klases skolēni, tad bija grūti cerēt, ka tautas pretestības garu drīzumā izdosies salauzt.
