Egils Līcītis: Igauņi uz robežas ar Krieviju cels mūri, latvieši ierīkos joslu 6
Lai tas maksā, ko maksādams, Igaunija nožogosies no Krievijas ar mūri un dzeloņdrātīm. Augstumā siena kāps mākoņos, garumā stiepsies 108 km, papildus visur būs videonovērošana, lidināsies droni, izvietos lamatas un aizsprostojumus, kur iekrist robežpārkāpējam, ūdeņus un purvaines bloķēs ar marķējošām bojām, būvdarbos ieguldīs 71 miljonu eiro. Igauņi savu valsti, savu māju uzskata par privātīpašumu, kam garantējama drošība, jo laupītājam nedod mieru tas, kas vāji nolikts aiz atslēgas. Un teritoriālās integritātes aizsardzībai robežvaļņus būvējuši jau romieši.
Viltnieki kaimiņi aplinku stāsta, ka augstais mūris domāts, lai pie estiņiem kā nelūgti viesi neierastos kontrabandisti un gurķu zagļi, lai nevarētu iešmaukt nedz krancis, nedz pārlēkt vāverēns, ne pāri pārsoļot no taigas izmucis krievu miška. Bet mēs saprotam, ka tas ir prātīgi darīts, lai sargātos no iesūtītiem zaļiem cilvēciņiem, antifašistiem, kas kādā jaukā dienā ieplānotu nākt ciemos pie buržuāziskiem nacionālistiem, piemēram, paplašinot krievu pasauli vai cerot uz Eiropu. Mūris ir simbols – nē, tā nedrīkstēs darīt!
Cik ērkšķains un nocietināts ir ceļš uz Latviju? Savulaik prezidents Zatlers teicās piepalīdzēt Krievijai ar vīzu režīma atcelšanu, lai sābri tiktu tuvāk Eiropai. Tas laikam atlikts kā vēlāk kārtojama lieta.
Nesen drošsirži no Pārtikas un veterinārā dienesta vedināja apjozt Latviju, lai aizsargātos no slimības pārnēsājošiem mežazvēriem, taču politiķi viņus kušināja par nedraudzīgu žestu. Tagad iekšlietu ministrs Kozlovskis saka – mēs ierīkošot joslu. Ņemot vērā, cik ilgi un kādā daudzumā mūsu valstī darbojas tiltu ar Krieviju būvētāji, Maskavas gultas klājēji un Kremļa ietekmes aģenti, ņemot vērā, ka daudzi vietējie politiķi, mūspusē iebraucot naudīgam krievam, pie viņa aizskries nakts vidū pidžamā un naktskreklā, ierīkojot “joslu”, valdības trīcekļi un zaķapastalas izrādījuši nepieredzētu varonību un situši sevi pušu heroismā. Es piekrītu, ka krievi visādā ziņā ir patīkami cilvēki, bet aizvakar Krievijā aizšķūrēja uz izgāztuvi sieru, vakar piedāvāja sadedzināt apģērbus, šodien grib iznīcināt veļas pulveri (droši vien uzspridzinās). Tas neliecina, ka kaimiņvalsts pārvaldītājiem, kā tautā saka, visi ir mājās. Tas liecina, ka skrūvīte izkritusi un jumts aizbraucis, turklāt pierobežā sadzirdamā pastāvīgā kaujas ratu klaudzoņa, agresīvi uzmācīgā Kremļa ģeopolitika liek ļoti, ļoti uzmanīties.
Tāpēc mūsu robežas nedrīkst celt no skaliņiem un iezīmēt ar mietiņiem. Te nav iebraucamais ceļš ar kājslauķi un paštecinātā + sālsmaizes cienastu. Ar tūrisma informācijas centru un valūtas maiņas punktu, kur spiež saujā nekustamā īpašuma pirkšanas sludinājumu ar termiņuzturēšanās atļauju. Par laimi, igauņiem būvējot stiprākas, drošākas Austrumu robežas, mūsu nesekmīgajiem vadītājiem neatliks nekas cits kā gādāt, lai ciešāk iebetonētos, nevis iztikt ar dažiem rekvizītiem, kas atgādina par valsts robežu. Raugi, pagrabinājies gar aizslēgto Igauniju – kurp uz pāreju dosies lācis Miša vai kontrabandists Ivanuška? Turp, kur ir caurstaigājama josla, kur ir vaļā, kur ir caurums. Lai cik briesmīgi liktos Krievijas draugiem, arī Latvijas šķērsojums spiestā kārtā būs aizmūrējams.
