Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. aprīlis, 2012
Drukāt

Iegriezt dzīves karuselī. Intervija ar Artusu Kaimiņu

artkaimins-ak

Vēlu vakarā pārbraucis mājās no Maskavas, Nacionālā teātra aktieris Artuss Kaimiņš internetā izlasīja ziņu, ka izvirzīts Latvijas nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” nominācijā – labākais aktieris galvenajā lomā filmā “Kolka Cool”.

 

Tas viņam bijis pārsteigums, jo desmit aktiera profesijā nostrādātajos gados vēl ne reizi nav pretendējis uz balvu par teātra vai kino lomām. Nacionālā teātra skatītāji, kas vērojuši izrādes “Mirušās dvēseles” un “Arī gudrinieks pārskatās”, noteikti piekristu, ka Artuss pelnījis balvu, kas varētu saukties – par spēlēšanu ar atkailinātiem nervu galiem. Tāpēc vaicāju Artusam, vai aktieris drīkst sevi tik emocionāli dziļi plosīt uz skatuves, nenodarot sev pāri.

– Mana alga ir skatītāju atzinīgie vārdi, nevis lati, ko saņemu par darbu teātrī. Sevi nesaudzēju, ja strādā, tad strādā. Ja ir jākrīt uz skatuves, tad krītu, nebaidoties no sāpēm un iegūtajām rētām. Rētu man ir daudz, gan iekšējās, gan uz āru redzamās. Taču tās nav savstarpēji saistītas. Ja vakarā teātrī emocionāli “apkalpo” astoņsimt skatītāju, tad gūsti atgriezenisko saiti, bet mājās pārrodies kā pārspriegota stīga un nevari rast miera. Pēc izrādes “Arī gudrinieks pārskatās” varu aizmigt ap trijiem naktī, bet pēc “Mirušajām dvēselēm” vēl vēlāk. Man jau izstrādājušies savi rituāli, piemēram, ēdiena gatavošana. Pirms tam jau esmu nopircis gaļu un pusnaktī to pagatavoju, vislabāk, liekot cepties “pīlē”.

Ko par šo nakts rosīšanos saka mājinieki? Viņi nesaka neko, jo patlaban Artuss dzīves telpu dala ar savu kaķi un suni.

– Tas notiek neapzināti, bet nesu savas lomas uz mājām. Man pēc nospēlētās izrādes ir šahs galvā. Atrodos vēl sava tēla varā, domājot par to, kā šovakar esmu nospēlējis. Runāju ar vienu no saviem labākajiem draugiem – aktieri Andri Keišu – par to, kā nenest teātrī atveidoto tēlu līdzi. Viņš saka – pēc izrādes apsēdies, paklusē, tad piecelies un ej. Mēģinu no viņa teiktā mācīties un saprotu, ka tas ir darbs pašam ar sevi. Vai es varu dzīvot kopā ar draudzeni, kura redz, ka, atnākot mājās, neesmu pats, bet ieradies mans skatuves tēls.

 

Es katru dienu sev vaicāju, vai vīrietim aktiera darbs ir atbilstošs. Zinu, kāpēc to izvēlējos.

 

Vai Artuss nekad nav nožēlojis, ka izvēlējies tik grūtu profesiju?

– Es katru dienu sev vaicāju, vai vīrietim aktiera darbs ir atbilstošs. Zinu, kāpēc to izvēlējos. Par aktieri kļuvu tāpēc, ka agrā jaunībā biju iemīlējies aktrisē Milā Jovovičā. Viņa mani fascinēja filmā “Piektais elements”. Sapratu, lai Milu satiktu, man jākļūst par aktieri. Es aizbraucu uz Ameriku. Pusgadu nodzīvoju Ņujorkā, otru pusi – Losandželosā. Ar Milu nesastapos, bet iepazinos ar viņas māti. Tajās reizēs, kad filmējos, pelnīju 80 dolārus dienā. Un tomēr sapratu, ka Amerika nav mana valsts, jo neesmu tur piedzimis. Mana Holivuda ir Maskava. Pirms diviem gadiem filmējos Maskavā filmā “Četri mīlestības gadalaiki”. Nupat, kad viesojāmies Maskavā ar izrādi “Skalbi un valdi”, ko spēlējām teātra festivālā “Zelta maska”, kamēr pārējie kolēģi viesojās mūsu vēstniecībā, es piedalījos režisora Sergeja Mokricka topošās filmas kastingā.

Patlaban Artuss aizņemts ar mēģinājumiem teātrī. 10. ap
rīlī Nacionālajā teātrī skatuves dzīvi sāks režisora Kirila Serebreņņikova iestudētā izrāde “Voiceks”.

– Tehniski tā ir ļoti sarežģīta izrāde. Mans tēls fiziski ir visgaisīgākais un vismazāk aprakstītais šajā lugā. Tāds tēls Nacionālajā teātrī vēl nebūs redzēts, – noslēpumaini teic Artuss.

Lomas ir lomas, bet dzīve ir dzīve. Kādu to trīsdesmit vienu gadu sasniegušais aktieris iedomājas? Vai viņš par savu dzīves partneri varētu iztēloties aktrisi?

– Uzskatu, ka nevajag precēties ar savas profesijas pārstāvi. Aktrisēm nepieciešams bagāts vīrs, lai nebūtu jāskaita santīmi. Ja mājās ir divi aktieri, tas jau līdzinās teātrim. Vēlētos, lai mana potenciālā sieva strādātu vai nu jurisprudences iestādē, vai arī būtu mediķe. Galvenais, lai viņas profesija būtu vairāk eksakta, nevis humanitāra. Ikvienam vajadzīga sava dzīves telpa, lai kā arī viens otru mīlētu. Izklaidēties vajag abiem kopā, bet strādāt atsevišķi. Savā būtībā esmu ģimenes cilvēks un tikai gaidu savu laiku. Gadi un rētas džeku tikai izdaiļo. Ģimenes dzīvē nepieciešama dažādība. Ja ārsts ir precējies ar ārsti, tad viņiem vakara sarunu temats varētu būt aizkuņģa dziedzera problēmu apspriešana. Taču, manuprāt, nepieciešams, lai otrs tevi izvelk laukā no ikdienas un iegriež dzīves karuselī.

Vai Artusam vēl aizvien patīk Mila Jovoviča?

– Vairs ne, tas bija jaunības maksimālisma iespaidā. Tagad vairs neiemīlos filmu tēlos, raugos uz reālām sievietēm. Galvenais, lai būtu, par ko runāt. Un, lai par to pārliecinātos, pusgadu obligāti jāpadzīvo kopā. Tad nāks sapratne, vai vēlies turpmāko dzīvi pavadīt kopā.

Bet kurš no vecākiem Artusam devis tādu neparastu vārdu? Izrādās, viņš pats sevi tā nosaucis. Kad Artuss pēc vidusskolas beigšanas kādu laiku padzīvoja Dānijā, tur neviens nevarēja izrunāt viņa vārdu Artūrs. Visi sauca par Artusu. Kad stājies Kultūras akadēmijā, tā arī teica – esmu Artuss Kaimiņš.

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+