Ukraiņu pieccīņnieks: Vēlos dzīvot un pilnveidoties Latvijā 3
“Labdien, priecājos iepazīties,” latviešu valodā sarunu uzsāk Ruslans Nakonečnijs, kurš, daudziem par pārsteigumu, kļuvis par Latvijas izlases līderi modernajā pieccīņā. 25 gadus vecais ukrainis pērn bija spiests pamest kara plosīto Doņecku, ar dzīvesbiedri Alīnu pārcēlās uz dzīvi Latvijā un tagad to pārstāv starptautiskajā arēnā, cerot nākamgad piedalīties olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro.
Viņnedēļ Nakonečnijs negaidīti uzvarēja Pasaules kausa izcīņas otrajā posmā Ēģiptē. “Pats biju pārsteigts, taču sagatavošanās posmā ieguldīju lielu darbu, kas uzlaboja manu fizisko kondīciju. Visu ziemu Jūrmalā gar jūru skrēju krosus, treniņu apstākļi te labāki nekā Ukrainā,” skaidro Ruslans. Jau pēc pirmajām sacensībām viņam par godu skanēja Latvijas himna. Vai nav ienācis prātā, ka tā nav īstā, jo visu mūžu taču sapņots dzirdēt atskanam dzimtās Ukrainas himnu? “Nē, nē, es jau nedaudz arī vārdus zinu,” viņš pasmejas. “Sajūta bija ļoti laba, Kairā arī Latvijas karogs tika uzvilkts mastā.” Tuvinieki gan sākumā internetā nevarējuši atrast, kuru vietu ieguvis Ruslans, jo vispirms protokolā kā allaž meklēts Ukrainas karodziņš un tikai pēc tam uzvārds.
Ģimenes ārsts
Latvijā viņš ieradās pagājušā gada beigās: “Dzīvoju Doņeckā, un, kad situācija kļuva kritiska, nācās domāt par pārcelšanos. Parunāju ar Latvijas izlases treneri Mihailu Jefremenko, kurš nāk no Kijevas, un sākām strādāt kopā, pēc tam apspriedām visus jautājumus ar jūsu nacionālo federāciju, un tā piekrita, ka pārstāvu Latviju.”
Ukrainas federācijai iebildumu neesot bijis, lai gan pēc reitinga viņš savas valsts izlasē bija starp trim labākajiem pieccīņniekiem, uzvarējis nacionālajā čempionātā. “Teicu, ka esmu izlēmis braukt prom, un man īpašus jautājumus neuzdeva. Ja brauc, tad brauc. Neliekas, ka tagad varētu vilināt atpakaļ, un es par to arī nedomāju. Latvijā ir visi nosacījumi, lai trenētos, te apprecējos ar draudzeni, ar kuru jau ilgi esmu kopā. Man patīk manas jaunās mājas, vēlos dzīvot un pilnveidoties te. Turklāt pēc būtības jau man nav kur atgriezties.”
Pēdējo reizi viņš Doņeckā bijis pagājušā gada martā. “Kad situācija pasliktinājās, mums piezvanīja un teica, ka brauksim uz treniņu nometni. Pēc mēneša sākās kaujas darbības, mājās palika lielākā daļa personiskās mantas, es caur paziņām tikai šo to dabūju. Viss bija jāsāk no nulles, taču galvenais, ka esam sveiki un veseli.” Nakonečnijs ir ukrainis, taču nevēlas izteikt savu viedokli, kurš vainojams par notikumiem dzimtenē. “Manā draugu vidū ir gan tādi, kas uzskata, ka Doņeckā un Luhanskā jābūt republikām, gan tādi, kas pārliecināti, ka tā ir Ukrainas teritorija. Atrodoties citā valstī, man negribas kādu nosodīt. Galvenais, lai nav kara,” tā Ruslans.
Viņa vecāki dzīvojot Mariupolē, kas arī ir Vladimira Putina interešu lokā, tāpēc situācija saglabājas saspringta. “Tur nav tādu strāvojumu, kas vēlētos atdalīties no Ukrainas,” Ruslans cer, ka konflikts nevērtīsies plašumā. Vecāki neesot pārmetuši dēlam izvēli pārstāvēt Latviju, viņš jau kopš 17 gadu vecuma visus lēmumus pieņemot patstāvīgi. Ruslans absolvējis Doņeckas medicīnas universitāti, pēc profesijas ir ģimenes ārsts.
Latviešu pasakas
Lai saņemtu tiesības startēt olimpiskajās spēlēs, jāizpilda divi nosacījumi – jāiegūst Ukrainas Olimpiskās komitejas akcepts un Latvijas pilsonība. Protams, arī jāizcīna ceļazīme uz Rio.
Abi ar sievu cītīgi apgūst latviešu valodu – divas reizes nedēļā apmeklē kursus, mājās reizēm mēģina sarunāties latviski, uz visiem priekšmetiem salīmētas lapiņas ar to nosaukumiem latviešu valodā, skatās vietējās televīzijas pārraides, lasa pasakas. “Jāzina latviešu valoda, jo dzīvojam Latvijā,” viņš pārliecinoši saka. “Sākumā domāju, ka iemācīties būs daudz sarežģītāk, taču nav tik traki. Sarežģīti ir saprast garumzīmes, vēl nevaru izveidot teikumus, taču cenšos un zinu, ka sanāks.”
Finansiāli Ruslanam palīdz Latvijas Modernās pieccīņas federācija. “Man maksā algu, pietiek dzīvošanai, ēšanai. Tiek nodrošināti treniņu apstākļi un iespēja startēt sacensībās. Trūkumu neciešam,” uzsver vaļsirdīgais puisis. Esot arī automašīnu iegādājies. Šobrīd dzīvojot angļu uzņēmēja un mecenāta Pola Barata ģimenes mājā Jūrmalā. Savulaik pie Barata četrus gadus mitinājies arī Jefremenko. Bijušais pieccīņnieks Vladimirs Barsuks, kuram pieder vairāki restorāni, gādā par Ruslana ēdināšanu.
Līdz 19 gadu vecumam Nakonečnijs trenējās peldēšanā. Pēc iestāšanās universitātē radusies apjauta, ka šajā sporta veidā visaugstākās virsotnes neizdosies sasniegt, un tad nācis piedāvājums pamēģināt moderno pieccīņu. “Peldēšanā ir monotons darbs, bet te katru dienu cits sporta veids. Ļoti interesanti. Ukrainas čempionātā paveicās, un tā lieta aizgāja.” Ruslana plusi ir peldēšana, kā arī šaušanas un skriešanas kombinācija, bet paukošanā un jāšanā vēl lielas progresa iespējas.
KOMENTĀRS
Andris Feldmanis, Latvijas Modernās pieccīņas federācijas valdes loceklis: “Ruslana Nakonečnija uzvara Pasaules kausa izcīņas posmā liecina, ka Ukrainā viņš bija nepamatoti nenovērtēts. Ļoti talantīgs sportists, fiziskie dotumi vieni no labākajiem pasaulē, četru mēnešu laikā Latvijā pieslīpējis paukošanu un jāšanu. Potenciāli no viņa var gaidīt lielas uzvaras, un ceram, ka tās ļaus iegūt Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem. Savā laikā tādu ceļu gājuši daudzi hokejisti un futbolisti, arī pieccīņnieks Mihails Jefremenko. To gan darīsim tikai tad, kad Ruslanam būs puslīdz droša latviešu valoda. Ukrainas Modernās pieccīņas federācija neiebilda viņa pārejai uz Latviju, un, cik sapratām, šādos gadījumos pretenzijas parasti neizvirza arī Ukrainas Olimpiskā komiteja. Ceram, ka Nakonečnijs varēs Latviju nākamgad pārstāvēt olimpiskajās spēlēs Rio.”
