Ieinteresēts skats brīvās Latvijas izdevējdarbībā 0
Iznācis pirmais akadēmiskais pētījums, kas veltīts grāmatniecībai Latvijā starpkaru periodā: Džeimsa Hovarda Freizera “Publishing and Book Design in Latvia 1919 – 1940”.
Ja Džeimsa Hovarda Freizera (1934 – 2013) nebūtu bijis, viņu vajadzētu izdomāt. Rakstnieks, pētnieks, bibliotekārs un bibliofils – viņu valdzināja un aizrāva visdažādākās tēmas – no mongoļu grafiskā dizaina līdz lietuviešu plakātu mākslai, no Vācijas Demokrātiskās Republikas ietinamā papīra dizaina (!) līdz grāmatniecībai un grāmatu mākslai Latvijā 1919. – 1940. gadā.
Profesors Freizers aizgāja mūžībā pērnā gada septembrī, dažus mēnešus pirms savas pēdējās grāmatas iznākšanas – grāmatas, kam viņš bija veltījis vairākus mūža gadus. Mēs, šīs grāmatas lasītāji, varam vien klusējot pateicīgi paraudzīties debesīs: nevienam latvietim līdz šim nebija ienācis prātā izveidot tik visaptverošu, detalizētu, izsmeļošu, aizraujošu, izglītojošu…. (daudzpunktu vietā varētu likt vēl krietnu virkni slavinošu apzīmētāju) darbu par šo tēmu.
Jā, ir bijuši atsevišķi pētījumi, kas veltīti dažiem lielākajiem starpkaru izdevējiem (tie un daudzi citi avoti grāmatā arī tiek pieminēti, uzteikti un dažviet citēti), taču vēl neviens nebija iedziļinājies tēmā tik detalizēti, lai aprakstītu arī īslaicīgās, nelielās, nosacīti nereprezentatīvās izdevniecības, tādas kā “Prometejs”, “Kaija”, “Daile un Darbs”. Vēl vairāk: Džeimss Freizers izpētījis arī latviešu izdevējus Krievijā un Latvijā lokalizētās vācu, krievu un ebreju izdevniecības, sniedzot koncentrētu, dziļu stāstījumu par cilvēkiem aiz šīm izdevniecībām, kā arī par vēsturiskajiem – sociālpolitiskajiem, ekonomiskajiem, garīgajiem – aspektiem, kādos Latvijas grāmatniecība starpkaru periodā attīstījās. Tas arī vienīgais, ko varētu pieminēt kā izdevuma trūkumu: nosaukums liek domāt, ka runa tajā būs pārsvarā par grāmatu izskatu. Nē, autora vēriens ir nesalīdzināmi plašāks.
Par galvenajiem izdevējiem: Jāni Rozi, Arturu Valteru, Jāni Rapu, Helmaru Rudzīti, Ansi Gulbi, Ati Freinātu un daudziem citiem autors raksta tā, it kā būtu viņus sastapis – un patiesi, vairākus viņš arī ir sastapis. Ko vērta epizode par to, kā, 1978. gada martā, viesojoties Rīgā, Tērbatas (tobrīd) P. Stučkas ielā pamanījis “laika patinētu izkārtni virs grāmatveikala “Grāmatu Draugs” un uz mirkli iedomājies apjautāties, vai tai varētu būt kāds sakars ar izdevniecību, ko viņš apmeklējis Bruklinā aptuveni desmit gadus iepriekš…
Nodaļu par kreisā spārna izdevējiem ilustrē brīvs Andreja Kurcija dzejoļa “Sakko un Vancetti piemiņai” atdzejojums, nodaļu par krievu grāmatniecību Latvijā – epizode ar “piedzīvojumu meklētāju Stroku”, kuram – jā, tieši mūsu nesen atkal atklātajam tango karalim! – ir piederējusi arī izdevniecība. Šādu šķietami sīku epizožu ir neticami daudz neapšaubāmi akadēmiskam pētījumam, un, iespējams, šo darbu derētu izlasīt dažam labam Latvijas akadēmiķim un profesoram, lasītājam aizraujošu stilu mācoties.
Uz jautājumu, kas mudināja autoru pievērsties tieši šim pētījumu laukam, laikam būtu jāatbild – tam nav iemesla. Jā, viņš apmeklēja Latviju jau 1977. gadā (1985. gadā parādījās pirmais raksts ar Latvijas tematiku – “Ievērojami plakāti no Latvijas”), vairākkārt atgriezās arī vēlāk, ir bijis LNB konsultants grūti atrodamu materiālu jomā, pētījis arī citu sociālistiskā bloka valstu (bet ne tuvu ne tikai) grafisko dizainu un dažādus grāmatniecības aspektus. Tomēr, šķiet, galvenais dzinulis aiz šī fundamentālā darba ir milzīga cilvēciska un pētnieciska ziņkāre un vēlme uzzinātajā dalīties ar citiem, ar lasītājiem.
