Iejūtīgs stāsts par brīvību 0
Dailes teātra šīssezonas pēdējā pirmizrāde – Lauras Grozas-Ķiberes iestudētā drāma “Equus” – pārsteidz nesagatavotu. Atveroties priekškaram, skatītāji tiek ierauti teātra suģestējošajā varā, kas neatlaiž vēl labu laiku pēc izrādes noskatīšanās. Sižetiskā ziņā “Equus” ir smaga izrāde, taču atšķirībā no citiem pēdējā laikā tapušiem psiholoģiski smagām tēmām veltītiem iestudējumiem nevienā mirklī nerodas vēlme noslēgties no tā, kas redzams uz skatuves.
Angļu dramaturga Pītera Šefera luga “Equus” sarakstīta 1973. gadā un Latvijā pazīstama arī ar nosaukumu “Zirgi”. Laura Groza-Ķibere, intervijās komentējot izvēli iestudēt tieši šo darbu, pamatoti izceļ lugas māksliniecisko kvalitāti – “Equus” ir struktūras un tēmu ziņā sarežģīts darbs, kurā klasiski freidiskas idejas apaudzētas ar precīzi attēlotiem priekšstatiem par “normālu” vidusmēra cilvēka dzīvi. Autors lugas gaitā mērķtiecīgi saplūdina robežas starp tradicionālu pasaules skatījumu, kurā kā galvenie atskaites punkti ir patriarhāls ģimenes modelis, kristīgā ticība un humānisms, un anti-tradicionāliem uzvedības modeļiem – vardarbību, varaskāri, nekontrolējamu seksualitāti un deformētu reliģiozitāti, Dieva vietā nostādot zirgu. Tomēr mūsdienās, kad kopš lugas sarakstīšanas pagājuši jau četrdesmit divi gadi, ne Freida psihoanalīzes metode, ne Fridriha Nīčes ideja par apolloniskā (racionālā) un dionīsiskā (pirmatnējā, dabiskā) cīņu cilvēkā jau sen vairs nav nekas īpaši oriģināls. Šefera lugā turklāt iekodēta vāji slēpta didaktika – darba centrā attēlotajā 17 gadus vecā Alana Strenga paveiktajā noziegumā, kādā naktī izdurot sešiem zirgiem acis, autoraprāt, nepārprotami vainojami viņa vecāki – mietpilsoniski un liekulīgi cilvēki, kuru “slimīgās” attiecības izraisījušas zēna psihiskās novirzes.
Laurai Grozai-Ķiberei izdevies atsvaidzināt Šefera darba “iesūnojušo” vēstījumu, jo izrādē atšķirībā no lugas dominē nevis mītiskais un simboliskais, bet vispārcilvēciskais saturs. Šķiet, ka režisori mazāk interesējusi lugas sižetā ievītā psihoanalītiskā detektīvintriga (respektīvi, tas, kādēļ zēns pastrādā noziegumu), bet gan stāstā iesaistīto cilvēku savstarpējās attiecības pašas par sevi. Katrs izrādes varonis izstrādāts ar vienlīdz lielu rūpību – pat šķietami nenozīmīgākie lugas tēli ieguvuši pilnasinīgu vietu kopējā stāstā, katrs ar savu attieksmi pret slimo zēnu iezīmēdami kopēju sabiedrības modeli. Šī ir viena no retajām Dailes teātra izrādēm, kurā iespējams vērot patiesi jūtīgu ansambļa saspēli. Taču izrādes lielākais ieguvums šķiet režisores iejūtīgā attieksme pret varoņiem, nemeklējot vainīgos, bet attēlojot izrādes konfliktu visā tā pretrunīgumā.
Kaut arī formāli gan lugas, gan izrādes galvenais varonis ir psihiatrs Mārtins Daiserts, caur kura stāstījumu atveidots viņa neparastā pacienta stāsts, izrādes emocionālais centrs ir Daiņa Grūbes spēlētais Alans Strengs. Reti ir tie brīži, kad teātrī, vērojot kāda aktiera darbu, kļūst bail par viņa fizisko un mentālo izturību. Tieši šādi varētu raksturot aktiera skatuvisko eksistenci, apbrīnojamā intensitātē teju trīs stundu garumā ar katru prāta un ķermeņa šūnu dzīvojot neirotiskā zēna ādā. Tikpat apbrīnojams ir aktiera tehnisko līdzekļu diapazons – D. Grūbe izmanto dažādas balss intonācijas, sejas mīmiku, ķermeņa valodu, radot hameleonisku, ārkārtīgi mainīgu un aizraujoši neparedzamu lomas partitūru.
Gan struktūras, gan emocionālā vēstījuma ziņā sarežģīta loma uzticēta arī aktierim Laurim Subatniekam, kura atveidotais psihiatrs ir intriģējošs, taču ne līdz galam noslīpēts varonis. Paradoksālā kārtā rodas sajūta, ka aktieris labāk tiek galā ar bezvārdu epizodēm, kurās viņam atvēlēta vien novērotāja loma, klātesot sava pacienta atmiņu fantāzijās, savukārt brīžos, kad jāuzņemas teicēja loma, L. Subatnieks, acīmredzami juzdamies ērtāk sev ierastajā komēdijas žanrā, steidzas precīzi izrunāt tekstu, iekšējai darbībai netiekot tam līdzi.
“Equus” nenoliedzami ir vizuāli efektīvs iestudējums, kurā liela nozīme ir izrādes mākslinieku – Miķeļa Fišera (scenogrāfija), Ivara Tilčika (gaismas), Ilzes Vītoliņas (kostīmi) un Lienes Gravas (horeogrāfija) – radītajām skatuves zīmēm. Telpa, kurā notiek izrādes darbība, modelēta kā vieta, kur nemanot satiekas reālā un iztēles, apziņas un zemapziņas pasaule, bet pāreju starp šīm abām telpas dimensijām iezīmē precīzi, taču vienlaikus neuzkrītoši izteiksmes līdzekļi. Uz ārsta kabineta sienām redzami tikko manāmi pagātnes nospiedumi (reālajā pasaulē – vietas, kur agrāk stāvējušas mēbeles), kurus tikpat labi var attiecināt gan uz paša ārsta, gan zēna zemapziņu, bet skatuves dziļumā esošās durvis aizsegusi milzīga mēbeļu grēda, kas kļūst par jēgietilpīgu simbolu samudžinātai psihei. Zilganajos gaismas staros cauri dūmakai saskatāmie aktieru ķermeņi no ikdienišķi brīvām pozām pēkšņi sastingst aristokrātiskos zirgu stāvos, kuros simboliski iemiesotas divas pretišķības – vēlme pakļauties cilvēkam un nenomācamas alkas pēc brīvības vienlaikus.
Smalki veidotajās varoņu attiecībās un precīzajā vizuālajā risinājumā izkristalizējas arī kopējais izrādes vadmotīvs, kas šķiet principiāli atšķirīgs no Šefera lugas freidiskās pamatdomas – L. Grozas-Ķiberes interpretācijā brīvības jēdziens iegūst jaunu nozīmi, jo noteicošā ir nevis fiziskā jeb seksuālā, bet garīgā brīvība. Patiesa brīvība ir nekļūt par kārtējo mazo skrūvīti lielākā mehānismā, neatteikties no savas individualitātes.
Uzziņa
Pīters Šefers, “Equus”, iestudējums Dailes teātrī
Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs Miķelis Fišers, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Liene Grava, gaismas – Ivars Tilčiks, no angļu valodas tulkojusi Zane Strika.
Lomās: Lauris Subatnieks, Dainis Grūbe, Juris Žagars, Indra Briķe, Kristīne Nevarauska, Ieva Segliņa, Dainis Gaidelis, Gints Andžāns, Ērika Eglija.
Nākamā izrāde: 4. jūnijā.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš, Alberta koledžas divu studiju programmu direktors, lektors: “”Equus” uzskatu gan par vienu no aizvadāmās sezonas labākajām izrādēm, gan par principiāli svarīgu Latvijas teātra attīstībā kopumā. Tā ir gan aktuāla tematikas ziņā, gan profesionāli noslīpēta (režija, telpa, kustības(!), aktieri). Pārliecinoši veidots aktieru ansamblis, tomēr tajā nav iespējams neizcelt Lauri Subatnieku (viņam spēcīga loma pēc ilgāka laika, vismaz līdzvērtīgi Ričarda Bērtona veikumam 1977. gada filmā). Savukārt Dainis Grūbe un Gints Andžāns apstiprina, ka “Spēlmaņu nakts” balvas nav nejaušība. Profesionāli stingru atbalstu sniedz Indra Briķe, Juris Žagars, Kristīne Nevarauska…”
Arta Platace, projektu vadītāja Imanta Ziedoņa fondā “Viegli”: “Labākā šīs sezonas izrāde. Smalks mākslas darbs, režijas, aktierspēles mākslas darbs! Pilnībā noticēju Subatnieka psihiatram, Grūbes Alana apsēstībai un kaislībai un, protams, perfekts bija Andžāna zirgs, tāpat noticēju smalkajām scenogrāfijas un režijas detaļām. Mazās zāles formāts ļāva traģēdiju vērot it kā no malas, kā no kaimiņu mājas logiem. Izrādei ir spēcīga pēcgarša.”
Līga Vikse, LU studente: “Lielākā šīs sezonas uzdrīkstēšanās. Fenomenāla aktieru meistarība. Dainis Grūbe pavisam noteikti pilda savu Gada aktiera apņemšanos – latiņa nekrītas, tā tikai kāpj. Gints Andžāns ir perfekti detaļās atstrādāts zirgs – kā kustībās, tā arī uzvedībā. Visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka esi ieradies uz seansu pie psihiatra.”
Adele Sāmite, RSU Komunikācijas fakultātes studente: “Man izrāde “Eqqus” ir kļuvusi par lielāko šīs teātra sezonas notikumu. Par labāko argumentu, ka uz to jāiet, nostrādāja fakts, ka galvenā loma iedalīta Dainim Grūbem. Ar visām ovācijām, ziediem un pat vēl vienu “Spēlmaņu nakts” balvu nebūtu gana, lai viņam pateiktu paldies. Spilgtu iespaidu atstāja arī Gints Andžāns zirga lomā. Izejot no izrādes, bija sajūta, ka tikko noticis kaut kas svarīgs un man tagad ir kaut kas šai sakarā jādara.”
Inese Krūma, reklāmas projektu vadītāja: “Izrāde mani ļoti iespaidoja un radīja ārkārtīgi spēcīgas emocijas. Tā ir brīnišķīga tiem, kuri saprot, kādas neticamas ķīmiskas reakcijas spēj izstrādāt cilvēka prāts. Savukārt skolniekus, pusmūža cilvēkus un cilvēkus ar vājiem nerviem tā neuzrunās, drīzāk šokēs. Režisore noteikti ir pelnījusi balvu par uzdrošināšanos, bet aktieri – skaļus aplausus par meistarību.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
