Kultūra
Teātris un kino

Kailumā nav noslēpuma. Mārtiņš Egliens iekāpis atpakaļ vāveres ritenī 16


Mārtiņš Egliens
Mārtiņš Egliens
Foto – Anda Krauze

Atveseļojies pēc nopietnas slimības, Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens atkal ir uz skatuves, kur viņš jūtas vislabāk. Mārtiņš mīl skatuvi, un skatuve mīl Mārtiņu.

Sarunas laikā Mārtiņam bija ļoti saspringts darba režīms, jo tad vēl pilnā sparā turpinājās gatavošanās iestudējuma “Zvani žurkai 112!” pirmizrādei, kas tradicionāli skatāma kopš Teātra dienas – 27. marta.

Mārtiņš tikai nesen atgriezies teātra apritē, jo pirms tam vairākus mēnešus nācās risināt nopietnas veselības problēmas. “Tolaik aiz bezdarbības biju gatavs rāpot pa sienām. Esmu pieradis pie teātra, pie enerģijas apmaiņas ar skatītājiem. Tā ir kā narkotika, bez kuras nevaru iztikt. Tādēļ esmu ļoti laimīgs, ka varu atkal darboties uz skatuves.” Neraugoties uz aizņemtību darbā, viņš cenšas neatstāt novārtā arī ģimenes dzīvi. Ar kolēģi Ditu Lūriņu viņu vieno dienesta romāns gandrīz 20 gadu garumā, laulības stāžs ir jau 15 gadi, kopīgiem spēkiem tiek audzināts dēls Ernests un meita Grēta. Mārtiņš smejas, ka ar to viņa pienesums Latvijas demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanā droši vien ir izpildīts.

Ar ko mūs iepriecinās jaunā “Žurka”?

Es nezinu, ar ko “Žurka” iepriecinās skatītājus, jo tā vienmēr ir zināma veida mistika: tev šķiet, ka tajā epizodē publika noteikti smiesies, bet cita atkal ir ne pārāk izdevusies; tad atnāk skatītāji un ar saviem smiekliem “nobalso” pavisam citādi, nekā tu biji iedomājies. Tādēļ publika drīzāk pārsteigs mūs, nevis mēs – publiku.

Kādā lomā iejutīsies tu pats?

Izrādes pirmajā daļā mēs cenšamies atskatīties uz mūsu valsts simtgadi, jo nākamgad par to runās visi, bet mēs gribam aizsteigties priekšā. Kad ķērāmies pie izrādes veidošanas, sapratām, ka šajā žanrā tas nebūs viegls uzdevums, jo mūsu vēsturē ir daudz lietu, par ko tauta labprāt paraudātu, nevis pasmietos.

Izrādes pirmo daļu saturēs kopā trīs puiši, kas iejutīsies slavenās “Labvakar” komandas tēlos: es būšu Edvīns Inkēns, mans kolēģis Ģirts Liuziniks spēlēs Ojāru Rubeni, bet Jāņa Šipkēvica lomā iejutīsies Jānis Āmanis.

Tad jau Ģirtam uzticēta visatbildīgākā loma, jo viņš spēlēs jūsu tagadējo priekšnieku, Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni?

Jā, es pats noteikti nerāvos pēc Ojāra lomas (smejas – aut.)! Patiesībā bija tā, ka Ojārs sākumā nemaz nezināja, ka izrādei iecerēta šāda koncepcija. Kad viņš to uzzināja, tad nemaz nebija priecīgs un teica: “Tagad visi domās, ka tā bija mana ideja un es mēģinu reklamēt kādreizējos “Labvakar” nopelnus.” Tad nu es varu visai tautai svinīgi paziņot: Ojāram ar šo ideju nebija pilnīgi nekāda sakara!

Tagad jau ir izaugusi paaudze, kurai nav ne jausmas, kas tas “Labvakar” tāds bija.

Jā, bet es tajā saskatu vienu no izrādes plusiem: būtu lieliski, ja mūsu jaunā paaudze pēc izrādes aizies mājās un vecākiem vai vecvecākiem paprasīs, kas bija “Labvakar”, parunās arī par citiem Latvijas vēstures notikumiem.

Kā tu pats atceries atmodas laiku? Tolaik vēl biji pusaudzis.

1988. gadā man bija 11 gadu, tādēļ šis tas ir saglabājies atmiņā. Atceros kādu epizodi no agrākiem laikiem: mūsu ģimene dzīvoja parastā Maskačkas deviņstāvenē, pie kuras bija tāds zemes pleķis, kur mēs ar puikām spēlējām futbolu. Pretī pāri sliedēm bija veikals, un es ieraudzīju, ka pie tā izveidojusies rinda. Noliku bumbu, aizskrēju apskatīties, ko tur tirgo. Tad fiksi skrēju pie mammas, paķēru aiz rokas, devāmies uz veikalu, kur izstāvējām rindu un katrs dabūjām pa puskilogramam cīsiņu. Un tolaik tas bija pašsaprotami: kāds vēl futbols, ja veikalā “izmesti” cīsiņi!

Citi atkal teiktu, ka tolaik bērnība bija vienkāršāka, jo bērniem nebija tik daudz kairinātāju: dažādu mantu, moderno tehnoloģiju u. c.

Tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī pieaugušajiem. Tehnoloģiju laikmets nodara daudz posta, jo daudzi izgudrojumi nevis atvieglo mūsu dzīvi, bet to vēl vairāk sarežģī. Cilvēki ir milzīgā stresā, jo cenšas dzīvot ārkārtīgi straujā tempā.

Vai saviem bērniem centies ierobežot pieeju telefonam, datoram, planšetei?

Kādā brīdī, kad pats esmu noguris un aizņemts ar savām lietām, palaižu vaļīgāk, bet drīz vien saprotu, ka tas sāk atspēlēties: bērni kļūst niķīgi un nervozi. Tad nu atkal nākas kļūt par “slikto tēti”, kurš uzliek ierobežojumus.

Bērnībā pats dziedāji ansamblī “Dzeguzīte”. Tad jau ar dziedāšanu tev nav problēmas?

Jā, arī klavieres protu spēlēt, bet pēdējā laikā arvien retāk sanāk pie tām piesēsties. Dziedāšana aktierim ir darba sastāvdaļa; klavieres vairāk ir hobijs, bet hobijiem daudz laika neatliek. Bet ir arī aktieri, kas iemanījušies iztikt bez dziedāšanas. Kā savulaik Arnis Mednis teica par vienu aktrisi (vārdā nesaukšu): “Viņai nevis lācis uz auss uzkāpis, bet gan lācis tajā ausī dzīvo!”

Galerijas nosaukums


Tavuprāt, vai latvieši prot pasmieties par sevi?

Jā, mums uz “Žurku” ir nākuši politiķi, skatījušies un smējušies par sevi, pēc tam vēl iesakot, kā to visu padarīt vēl smieklīgāku. Bet ir svarīgi, lai pasmiešanās būtu tāda labdabīga, nevis ciniska apņirgšana. Mēs te ķengājamies par Barona ielas remontu, bet labāk, lai nāk pats Barontēvs un saka: “Paldies, ka man ir tik forša iela!”

Jaunajā Rīgas teātrī ir tāda izrāde “Kārkli”, kurā izskan vēstījums, ka Latvija ir nonākusi teju bezdibeņa malā, riskē kļūt par “neizdevušos valsti”. Vai tu piekrīti šādam uzskatam?

Nē, es tā nedomāju. Latvijā ir gan korupcija, gan politiķu augstprātība, bet tā ir visā pasaulē. Nevajag iedomāties, ka mēs esam tik ļoti īpaši. Pasaulē ir daudz korumpētākas valstis par Latviju, ir arī mazāk korumpētas. Protams, savas problēmas mums sāp visvairāk.

Tavs bijušais kolēģis Artuss Kaimiņš tagad aktīvi darbojas politikas druvā. Ko tu domā par viņa darbību, un vai pašam nav bijusi doma: “Es arī tā varētu!”?

Nē, pats netaisos iet politikā. Godīgi sakot, Artusu es vairāk uztveru kā šovmeni, nevis politiķi. Viņš skaļi klaigā, bet reālu rezultātu viņa darbībām es neesmu redzējis. Man šķiet, ka politikā cilvēki tomēr samaitājas. Tas nav konkrēti par Artusu, bet vispār.

Vienā no “Žurkām” tu spēlēji Valdi Dombrovski. Vai nav grūti atveidot politiķi, kurš ir tāds ārēji neuzkrītošs, bez spilgtas harismas?

Var dažādi vērtēt Dombrovska lomu politikā, bet nevar noliegt, ka viņš ir ļoti gudrs cilvēks. Tāpēc arī cilvēki par viņu balsoja, un arī tagad Eiropas Komisija var izmantot viņa labākās īpašības. Tas apliecina, ka dažkārt var iztikt arī bez šova, pietiek ar zināšanām.

No aktieriem nereti dzirdēts, ka teātrī nav viegli nopelnīt iztikai nepieciešamo summu, tādēļ nākas piepelnīties dažādos veidos. Kā tu risini šo jautājumu?

Visi jau cenšas piepelnīties ārpus teātra: vieni vada pasākumus, citi ierunā reklāmas, daudzi iesaistīti multiplikācijas filmu ierunāšanā. Tas ir tāds kā ritenis, kurā mēs visi esam iekāpuši, bet bail izkāpt ārā, jo pēc tam ir grūti tikt atpakaļ.

Veselības problēmu dēļ tev kādu laiku nācās izkāpt no šā riteņa. Vai izmantoji iespēju atpūsties?

Jā, bet tagad, kad esmu atpakaļ apritē, tas ritenis sāk griezties ar divkāršu sparu. Cenšos mainīt savu attieksmi pret dzīvi: gan pret lietām, ko varu ietekmēt, gan tām, ko nevaru. Mēģinu uz visu skatīties daudz mierīgāk. Vismaz es cenšos tā darīt; neteikšu, ka vienmēr sanāk.

Tev šogad būs 40 gadu jubileja. Vai bēdīgi slavenās “pusmūža krīzes” tuvošanos jau esi sajutis?

Man šķiet, ka to krīzi jau sen esmu pārdzīvojis. Katram no mums dzīvē uznāk kāds brīdis, kad liekas: ko tad es, tā arī neko dzīvē neesmu sasniedzis. Taču tad es nedaudz atskatos pār plecu un saprotu, ka būtu grēks sūdzēties: man ir interesants darbs, forša sieva, divi brīnišķīgi bērni. Ja visu saliek svaru kausos, tad tā labā ir bijis daudz vairāk.

Kur tu smelies atzinību par savu darbu: ģimenē, no kolēģiem, skatītāju atsauksmēm, varbūt lasi interneta komentārus par sevi?

Es nevaru žēloties, jo ir daudz cilvēku, kas nāk klāt un saka labus vārdus. Piemēram, pēc pagājušā gada “Žurkas” saņēmu ļoti labas atsauksmes. Protams, tas ir ļoti patīkami, jo piešķir jēgu manam darbam. Jo izrādes jau tiek taisītas skatītājiem un ar cerību, ka viņiem patiks. Dažreiz teātrī esmu dzirdējis arī pretēju nostāju: sak, šo lugu es taisu pats sev un man ir vienalga, vai publika to sapratīs. Tajā brīdī es nedaudz apmulstu un nodomāju: vecīt, pats sev tu vari taisīt savā guļamistabā! Jāsaprot, ka mūsu darbs teātrī tiek apmaksāts ar skatītāju naudu: gan ieņēmumiem no biļetēm, gan nodokļu maksātāju sarūpēto valsts finansējumu. Tādēļ nebūtu godīgi vispār nerēķināties ar publikas viedokli. Es piekrītu, ka skatītājs ir jāizglīto, un šajā ziņā redzu pozitīvas tendences: kopš manas ienākšanas teātrī mūsu skatītājs ir kļuvis gudrāks, inteliģentāks. Piemēram, es biju pārsteigts par skatītāju reakciju uz Kirila Serebreņņikova iestudēto izrādi “Tuvā pilsēta”. Man bija bažas, ka daudziem būs grūti paskatīties dziļāk par izrādes provokatīvo fasādi un viņi bariem vien izies no zāles. Taču aizgāja tikai kāds ducis cilvēku, un es sapratu, ka tā ir uzvara.

Vai mūsdienās ar plikumiem uz skatuves vispār kādu var pārsteigt? Piemēram, iznāk pilnīgi kails Mārtiņš Egliens un pastaigājas pa skatuvi…

Ja šādai ainai apakšā nebūs kāds nopietns pamatojums, tad diez vai ar plikumiem izdosies kādu šokēt. Vispār man nepatīk, ja uz skatuves parādās pliki aktieri. Daudz interesantāk ir tad, ja tiek saglabāts noslēpums. Tāpat ar sievietēm: ja sieviete ir interesanti apģērbta, viņa ir daudz kārdinošāka, nekā pavisam kaila, jo kailumā nav noslēpuma. Teātris nav tikai tas, ko skatītājs redz uz skatuves. Daudz svarīgāka ir paralēlā izrāde, kas tajā brīdī risinās skatītāja galvā.

Vai neesi greizsirdīgs, ja Ditai uz skatuves jāspēlē kādā atklātākā ainā vai jāskūpstās ar tavu kolēģi?

Tas viss jau sen ir pārdzīvots. Ar laiku tu saproti, ka tas ir mūsu darbs.

Neilgi pēc iepazīšanās Ditai uzdāvināji gludināmo dēli. Vai par tādu dāvanu nevar dabūt ar gludekli pa galvu?

Dita ir ļoti sievišķīga, bet arī gana praktiska sieviete. Es jau neesmu nekāds baigais romantiķis. Man šķiet: ja ir dāvana, tai jābūt ar kādu jēgu, lai pēc tam varētu izmantot. Protams, ik pa laikam sevi piespiežu uzdāvināt arī kādu sievišķīgu lietu.

Pieredze rāda, ka aktieru ģimenes nav diez ko stabilas. Kā ir labāk: ja abi ir aktieri, vai tikai viens no pāra?

Kad man uzdod šo jautājumu, vienmēr gribas paprasīt: uz kādu pētījumu pamata jūs apgalvojat, ka aktieru ģimenes nav stabilas?

Tai pašā Holivudā var redzēt, ka viņi visu laiku krustojas savā starpā un precas pa četrām piecām reizēm.

Vienkārši par viņu gaitām mēs esam ļoti labi informēti. Aktieris ir ļoti publiska profesija, un prese labprāt apraksta visus jaunumus par aktieru privāto dzīvi, it sevišķi, ja tajā kas nogājis greizi. Bet vai kāds ir izskaitījis, cik bieži tiek šķirtas aktieru un cik bieži – juristu laulības?

Aktieriem droši vien ir vairāk kārdinājumu pārkāpt laulību, jo pārsvarā esat gana izskatīgi cilvēki, un skaistam aktierim šādu piedāvājumu noteikti būs vairāk nekā grāmatvedim Bērziņam.

Patiesībā viss ir ļoti vienkārši: katrs no mums savā dzīvē vēlas būt laimīgs. Un ceļš, kā līdz tam nonākt, mēdz būt ļoti atšķirīgs.

Vai teātrī gribēsi spēlēt līdz sirmam vecumam, vai arī dienā, kad pienāks pensijas vecums, mierīgi aizvērsi teātra durvis un pārcelsies uz laukiem, lai nodarbotos ar biškopību?

Šobrīd tā ir tāda nākotnes zīlēšana. Ja šis brīdis pienāktu tagad, es noteikti gribētu palikt teātrī. Tas ir atkarīgs no sajūtas: vai man vēl ir palicis kaut kas, ko gribu pavēstīt skatītājiem.

Daudziem skatītājiem patika tavs sniegums TV seriālā “Saplēstā krūze”, kur spēlēji pastnieku ar oranžiem matiem. Vai tā bija parūka?

Nē, tie bija mani mati, kas patiešām bija nokrāsoti šādā tonī. Kad sieva mani pirmoreiz ieraudzīja šādā izskatā, viņa paziņoja, ka pieprasīs laulības šķiršanu. Tā es nostaigāju visu vasaru, kādus četrus mēnešus. Mums ar Ditu bija tāds smieklīgs gadījums: biju aizvedis viņu ar dēlu uz vienu no lielveikaliem, bet pats paliku mašīnā. Pēc tam viņi iznāk no veikala, un Ernests prasa: “Mammu, kā mēs tagad atradīsim tēti?” Dita paņem telefonu un grasās man zvanīt, bet tad paskatās uz mašīnu rindu un saka: “Re, kur tas oranžais ērkulis, tas ir tētis!”

Vai nesēro par to, ka drīzumā beigsies tautā iemīļotais seriāls “UgunsGrēks?”

Savulaik, kad Ditai bija loma šajā seriālā, nedaudz paskatījos, bet vēlāk neesmu skatījies. Ko tur daudz sērot, katras beigas ir kaut kā jauna sākums.

Ja tu būtu režisors vai scenārija autors, par ko tu gribētu uzņemt filmu vai seriālu?

Man ļoti patīk vecie laiki. Droši vien uztaisītu kaut ko par pirmās brīvvalsts laikiem. Jo man šķiet, ka tā īsti mēs daudz ko vēl neesam izpratuši. Piemēram, kas bija Kārlis Ulmanis? Varonis vai gļēvulis?

Tagad arī daudziem ir bažas par mūsu valsts drošību un nākotni. Vai esi par to aizdomājies?

Vispirms ir jāsaprot, vai es to varu kādā veidā ietekmēt.

Piemēram, tagad daudzi iestājušies Zemessardzē un radikālāk noskaņotie aktīvisti pat uzskata, ka tas nav īsts vīrietis, kurš nav pievienojies Zemessardzei.

Manuprāt, katram no mums šajā dzīvē ir savs uzdevums. Visiem nav jābūt zemessargiem. Katram jādara savs darbs.

Daļa cilvēku uzskata, ka būt aktierim nav nekāds darbs, jo iekšzemes kopprodukta vairošanā jūsu ieguldījums ir diezgan nosacīts: teātrī taču netop nekas taustāms, ko var uzlikt uz galda vai uzģērbt mugurā. Skatītāji aiziet uz teātri, noskatās izrādi, aplaudē, aiziet mājās, bet kāds ir “sausais atlikums”?

Tā ir tāda īstermiņa domāšana. Ir cilvēki, kas uzskata tieši pretēji: visas materiālās lietas ir otršķirīgas, jo garīgās vērtības ir daudz svarīgākas.

Kādas tev ir attiecības ar sievastēvu, režisoru Valdi Lūriņu?

Saistītie raksti

Ļoti labas. Darbā mums ir ļoti profesionālas attiecības; tur nav nekādas sievastēva/znota būšanas. Bieži esam strīdējušies, dažkārt pat līdz bļaušanai, bet tad beidzas mēģinājums, darbs paliek aiz muguras un atkal varam normāli aprunāties. Valdis ļoti rēķinās ar manu viedokli.

Vai radošā ziņā neesi greizsirdīgs uz Ditu, ka jūsu teātrī viņa ir lielāka zvaigzne?

Nē, es priecājos par viņas panākumiem un skumstu, ja viņai kaut kas nesanāk. Ditai ir milzīgs talants; ir tādas lomas, ko varētu nospēlēt reti kura aktrise. Ne tikai Latvijā.

Vai nav nedaudz žēl, ka mūsu tirgus tomēr ir diezgan maziņš un latviešu aktieriem grūti izsisties pasaulē?

Kas tur ko žēloties? Ja tev kaut kas šeit nepatīk, tad vari pacelt cepuri un braukt meklēt laimi Amerikā, Anglijā vai Krievijā. Taču rēķinies ar to, ka tur izsisties būs daudz grūtāk. Šeit, ja esi pabeidzis aktieru kursu, tu jau esi pamanīts. Un ja vēl izdodas pagozēties dzeltenās preses slejās ar pliku dibenu, tu jau esi Latvijas mēroga slavenība, īsta zvaigzne!

LA.lv