Mobilā versija
-0.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Pirmdiena, 11. decembris, 2017
31. marts, 2017
Drukāt

Kailumā nav noslēpuma. Mārtiņš Egliens iekāpis atpakaļ vāveres ritenī

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Mārtiņš Egliens

Mārtiņš Egliens

Dzimis 1977. gada 13. oktobrī

Latvijas Nacionālā teātra aktieris kopš 2000. gada

2001. gadā nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai kā labākais jaunais skatuves mākslinieks

Nozīmīgākās lomas: Rūdis "Skroderdienas Silmačos", Didzis "Pūt, vējiņi", Edgars "Hotel Kristina", Leo "Leo. Pēdējā bohēma", Frensiss "Divu kungu kalps" u. c.

Precējies ar aktrisi Ditu Lūriņu, divi bērni, Ernests (10) un Grēta (2)

Atveseļojies pēc nopietnas slimības, Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens atkal ir uz skatuves, kur viņš jūtas vislabāk. Mārtiņš mīl skatuvi, un skatuve mīl Mārtiņu.

Sarunas laikā Mārtiņam bija ļoti saspringts darba režīms, jo tad vēl pilnā sparā turpinājās gatavošanās iestudējuma “Zvani žurkai 112!” pirmizrādei, kas tradicionāli skatāma kopš Teātra dienas – 27. marta.

Mārtiņš tikai nesen atgriezies teātra apritē, jo pirms tam vairākus mēnešus nācās risināt nopietnas veselības problēmas. “Tolaik aiz bezdarbības biju gatavs rāpot pa sienām. Esmu pieradis pie teātra, pie enerģijas apmaiņas ar skatītājiem. Tā ir kā narkotika, bez kuras nevaru iztikt. Tādēļ esmu ļoti laimīgs, ka varu atkal darboties uz skatuves.” Neraugoties uz aizņemtību darbā, viņš cenšas neatstāt novārtā arī ģimenes dzīvi. Ar kolēģi Ditu Lūriņu viņu vieno dienesta romāns gandrīz 20 gadu garumā, laulības stāžs ir jau 15 gadi, kopīgiem spēkiem tiek audzināts dēls Ernests un meita Grēta. Mārtiņš smejas, ka ar to viņa pienesums Latvijas demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanā droši vien ir izpildīts.

Ar ko mūs iepriecinās jaunā “Žurka”?

Es nezinu, ar ko “Žurka” iepriecinās skatītājus, jo tā vienmēr ir zināma veida mistika: tev šķiet, ka tajā epizodē publika noteikti smiesies, bet cita atkal ir ne pārāk izdevusies; tad atnāk skatītāji un ar saviem smiekliem “nobalso” pavisam citādi, nekā tu biji iedomājies. Tādēļ publika drīzāk pārsteigs mūs, nevis mēs – publiku.

Kādā lomā iejutīsies tu pats?

Izrādes pirmajā daļā mēs cenšamies atskatīties uz mūsu valsts simtgadi, jo nākamgad par to runās visi, bet mēs gribam aizsteigties priekšā. Kad ķērāmies pie izrādes veidošanas, sapratām, ka šajā žanrā tas nebūs viegls uzdevums, jo mūsu vēsturē ir daudz lietu, par ko tauta labprāt paraudātu, nevis pasmietos.

Izrādes pirmo daļu saturēs kopā trīs puiši, kas iejutīsies slavenās “Labvakar” komandas tēlos: es būšu Edvīns Inkēns, mans kolēģis Ģirts Liuziniks spēlēs Ojāru Rubeni, bet Jāņa Šipkēvica lomā iejutīsies Jānis Āmanis.

Tad jau Ģirtam uzticēta visatbildīgākā loma, jo viņš spēlēs jūsu tagadējo priekšnieku, Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni?

Jā, es pats noteikti nerāvos pēc Ojāra lomas (smejas – aut.)! Patiesībā bija tā, ka Ojārs sākumā nemaz nezināja, ka izrādei iecerēta šāda koncepcija. Kad viņš to uzzināja, tad nemaz nebija priecīgs un teica: “Tagad visi domās, ka tā bija mana ideja un es mēģinu reklamēt kādreizējos “Labvakar” nopelnus.” Tad nu es varu visai tautai svinīgi paziņot: Ojāram ar šo ideju nebija pilnīgi nekāda sakara!

Tagad jau ir izaugusi paaudze, kurai nav ne jausmas, kas tas “Labvakar” tāds bija.

Jā, bet es tajā saskatu vienu no izrādes plusiem: būtu lieliski, ja mūsu jaunā paaudze pēc izrādes aizies mājās un vecākiem vai vecvecākiem paprasīs, kas bija “Labvakar”, parunās arī par citiem Latvijas vēstures notikumiem.

Kā tu pats atceries atmodas laiku? Tolaik vēl biji pusaudzis.

1988. gadā man bija 11 gadu, tādēļ šis tas ir saglabājies atmiņā. Atceros kādu epizodi no agrākiem laikiem: mūsu ģimene dzīvoja parastā Maskačkas deviņstāvenē, pie kuras bija tāds zemes pleķis, kur mēs ar puikām spēlējām futbolu. Pretī pāri sliedēm bija veikals, un es ieraudzīju, ka pie tā izveidojusies rinda. Noliku bumbu, aizskrēju apskatīties, ko tur tirgo. Tad fiksi skrēju pie mammas, paķēru aiz rokas, devāmies uz veikalu, kur izstāvējām rindu un katrs dabūjām pa puskilogramam cīsiņu. Un tolaik tas bija pašsaprotami: kāds vēl futbols, ja veikalā “izmesti” cīsiņi!

Citi atkal teiktu, ka tolaik bērnība bija vienkāršāka, jo bērniem nebija tik daudz kairinātāju: dažādu mantu, moderno tehnoloģiju u. c.

Tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī pieaugušajiem. Tehnoloģiju laikmets nodara daudz posta, jo daudzi izgudrojumi nevis atvieglo mūsu dzīvi, bet to vēl vairāk sarežģī. Cilvēki ir milzīgā stresā, jo cenšas dzīvot ārkārtīgi straujā tempā.

Vai saviem bērniem centies ierobežot pieeju telefonam, datoram, planšetei?

Kādā brīdī, kad pats esmu noguris un aizņemts ar savām lietām, palaižu vaļīgāk, bet drīz vien saprotu, ka tas sāk atspēlēties: bērni kļūst niķīgi un nervozi. Tad nu atkal nākas kļūt par “slikto tēti”, kurš uzliek ierobežojumus.

Bērnībā pats dziedāji ansamblī “Dzeguzīte”. Tad jau ar dziedāšanu tev nav problēmas?

Jā, arī klavieres protu spēlēt, bet pēdējā laikā arvien retāk sanāk pie tām piesēsties. Dziedāšana aktierim ir darba sastāvdaļa; klavieres vairāk ir hobijs, bet hobijiem daudz laika neatliek. Bet ir arī aktieri, kas iemanījušies iztikt bez dziedāšanas. Kā savulaik Arnis Mednis teica par vienu aktrisi (vārdā nesaukšu): “Viņai nevis lācis uz auss uzkāpis, bet gan lācis tajā ausī dzīvo!”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+