Latvijā
Novados

Ielas bērnu advokāts 16


Edgars Golts
Edgars Golts
Foto – Egons Zīverts/Kurzemes vārds

Advokāts Edgars Golts ir viens no populārākajiem advokātiem Liepājā. Nebaidās atklāti runāt, tajā skaitā par problēmām tiesībsargājošā sistēmā un tostarp ar žurnālistiem. Edgara klienti ir arī uzņēmēji, taču īpašas rūpes viņam ir par bomzīšiem un ielas bērniem – viens no viņiem bija  jaunietis sadedzinātā liepājnieka Egila tiesas prāvā, kas nesen beidzās.

 

Kāds ir jūsu vēstījums sabiedrībai par Egila slepkavām?

Edgars Golts: Es viņus nedēvētu par slepkavām. Saucu viņus par dēliem. Ļoti žēl Egila, bet liktenis bija lēmis vienam no trijotnes no meža neiznākt, mirušais varēja būt arī viens no abiem iznākušajiem. Puikas pareizi neatrisināja jautājumu, sak, piebeidzam un miers, šodien par to nebūs jādomā. Viņu vērtību sistēmā ne savai, ne cita dzīvei vērtības nav.

 

Kāpēc šie ielas jaunieši nesaprot cilvēka dzīves vērtību?

Ne es, ne jūs nevarat viņiem likt uzvilkt savas bikses. Viens sava bērna zīmējumu pieliek pie sienas un tur dārgas gleznas vērtē, citam sagribas kakāt un viņš ar to noslauka pakaļu. Man klientam Egila lietā bija tikai viens jautājums: vai gribi liecināt? Par nodarīto nerunājām, aizstāvības taktiku neapspriedām. Negribēju, lai puika muld. Vai nu lai nerunā vispār, vai liecina.

 

Un saka patiesību.

Kas ir patiesība? Viens kokam redz garu ēnu, cits īsu, bet abiem ir viedoklis par koka garumu… Man par klienta vainu šaubas bija tikai pirmajā dienā, pēc tam viss kļuva skaidrs. Uzzināju par puiša dzīvi. Ļoti vienkārša, alkohols un spaiss kā ikdiena. Teikšu diplomātiski: vecākiem vajag rūpīgāk attiekties pret saviem bērniem. Es savus bērnus tā neaudzinu. Uztraucos, ja laikus neatnāk mājās, ja pie svešiem paliek, ja iedzer. Vērtību sistēmu un vidi tomēr nosaka vecāki.

Nesenais liepājnieka Ivana gadījums. Vecāki pieļāva, ka mazais bērns nokļuva situācijā, kurā mira. Bet, runājot par Egila slepkavību – tā izskatās ļoti slikta, bet valsts apzadzēji ir tikpat ļauni, viņu noziegumi ir briesmīgāki. Puikas īsti nesaprata, ko dara, bet valsts apzadzēji zina, kādas sekas būs viņu noziegumiem. Cietīs pensionāri, bērni, visa sabiedrība. Cik valsts apzadzēju dēļ ir izdarīts pašnāvību, cik cilvēku aizbraukuši no valsts, cik palikuši slimi, nodzērušies, cik sagrautu ģimeņu, bērnu, par kuru mājām kļuvusi iela?!

 

Jūs vienā sarunā teicāt, ka neesat sastapis labu bagātu cilvēku.

Nav laimējies. Turīgus esmu.

 

Pats esat bijis uzņēmējs.

Esmu bijis. Un darījis arī darbus, ar ko tagad nelepojos. Bet esmu bijis arī skolotājs parastās skolās un arodskolās. Nepilnus 20 gadus jurists, septiņus gadus – advokāts. Tagad rakstu doktora disertāciju, divās augstskolās lasu lekcijas. Kad biju uzņēmējs, man “jumtu” lika un veda uz mežu norakt. Tik ļoti bail man vairs nekad nav bijis… Tagad šie vedēji ir mani klienti (smejas).

Atgriežoties pie ielas bērniem – cik daudziem no viņiem dzīve sakārtojas?

Kamēr esmu advokāts, man izdevies palīdzēt nostāties uz kājām pāris puikām. Taču kopumā tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Jaunieši pie žuļikiem līp klāt. Kad cilvēks ir bērns, viņš veido attiecības “bērns – pieaugušais”, kad jaunietis, tad “pieaugušais – pieaugušais”, turklāt galvā izdzēšas iepriekšējo attiecību modelis – un šis laiks ir izšķirošs. Diemžēl daudziem jauniešiem vērtības tomēr jau ir ieliktas un vide ierauj sevī. Pusaudžiem vienmēr bijis un būs daudz vilinājumu. Tad nu atliek gaidīt, kā tās lietas saliekas. Arī bērnunami ir žuļiku audzētavas, bet es nevainoju audzinātājus, jo liela daļa cenšas un strādā labi. Skolās par noziedzniekiem kļūst atstumtie. Domāju, ka kādi trīs procenti no noziedzniekiem par tādiem piedzimst, pārējie par noziedzniekiem kļūst. Bet bieži visa cīņa par cilvēku ir velta. Vislabākās zāles ir iemīlēties labā, gaišā cilvēkā. Tad sāk strādāt bioķīmija. Rodas vērtības. Gribas mīļoto cilvēku saglabāt. Arī ģimene kļūst par vērtību. Daudziem vecākiem iesaku bērnu labā mainīt dzīvesvietu. Diemžēl bieži vecāki nav neko labāki par saviem bērniem.

 

Kas būtu labojams tiesībsargājošā sistēmā?

Praksē policija nelabprāt nepilngadīgajiem piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, jo izmeklētājam neieskaita šādu lietu kā izmeklētu un pasliktinās izmeklētāja rādītāji. Tāpat kriminālprocess ir daudz vienkāršāk realizējams nekā audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana. Iznāk, ka vieglāk ir notiesāt nekā mēģināt atrisināt situāciju. Līdz ar to nepilngadīgajam iestājas nelabvēlīgas tālejošas sekas visā atlikušajā dzīvē, proti, vairs nav iespējams strādāt amatus iekšlietu, tieslietu, konsulārajās un aizsardzības sfērās.

Tikko man bija lieta, kur krimināli notiesāja jaunu vīrieti ar 20 aresta dienām par to, ka veikalā bija nozadzis desu un vēl kādas preces par četriem eiro un septiņdesmit centiem. Viņš gan bija iepriekš 12 reizes sodīts, bet vienalga. Stunda tiesas darba izmaksā ap 300 eiro. Vai bija vērts? Es jau saprotu veikalniekus, bet… Policists jau varēja lietu nepieņemt. Oficiāli nevarēja atteikt, jo mums jau nav noteikts zādzības apmēra zemākais slieksnis. Neoficiāli policisti par tik sīkām zādzībām parasti pierunā cietušo pusi kriminālprocesu neuzsākt.

Tas ir labi vai slikti?

Tam jābūt regulētam. Teiksim, noteikt, ka zādzība, piemēram, mazāka par 50 eiro nav krimināls, bet administratīvs pārkāpums. Bet šobrīd – nozog veikalā par pāris eiro konfektes un jau kriminālprocess. Lasīju, ka Itālijā tiesā attaisnoja kādu cilvēku, kas veikalā bija nozadzis desu. Itāļu tiesnesis uzskatīja, ka cilvēks bija badā un gribēja ēst. Latvijā šis desu ēdājs būtu krimināli sodīts.

Mūsu valstī vispār tiesnesis paņem lietu un redz, ka tā tieši atbild konkrētam pantam, un taisa tik spriedumu augšā. Jo viss ir likumīgi. Rezultātā ir traki daudz lietu. Tāpēc vajadzētu ieviest miertiesneša institūciju, kas tiesātu uzreiz. Piemēram, kāds dzērumā nolauzis zīmi, kāds sīki apzadzies. Policists atvestu vainīgo pie miertiesneša: ja vainu atzītu, tad piespriestu sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, vai arī to izskatītu kā administratīvo pārkāpumu. Bet pie mums sīkas lietas velkas gari un smagi, cilvēks pazūd, tiek pataisīts par noziedznieku un nonāk noziedzības pasaulē.

 

Jūs sākāt, ka tiesneši strādā kā ierēdņi.

Jā, īpaši administratīvajās tiesās viņi darbojas kā izpildvara. Tiesnešiem nav laika, ir daudz lietu un viņi par daudz baidās. ASV tiesnesis atcēla prezidenta lēmumu. Latvijā kaut kas tāds būtu iespējams? Latvijā tiesneši taisa spriedumu, bet viņiem vajadzētu rakstīt spriedumu. Tiesneši ir kā likumu kalpi, bet cilvēki jau uz tiesu nenāk pie likumu kalpiem, bet nāk pēc taisnības un bieži to nedabū.

 

Vai kriminogēnā situācija pasliktinās?

Lielākā daļa cilvēku jau ir labi un gaiši. Cik tad žuļiku Liepājā ir? Simt, divsimt. Vieni un tie paši iet uz riņķi. Kāds nomirst, kāds pienāk klāt. Novēroju, ka noziedznieku vidējais vecums kļuvis mazāks. Bērnus pieskata mazāk nekā agrāk. Žuļikus nenosodu, kādreiz gan parāju. Ēdienu nopērku. Bet vai tas viņus izglābs? Tikai izglītošanās. Uz žuļikiem bērniem skatos gandrīz kā uz saviem bērniem – ja reiz ir par ko jācīnās, tad par bērniem. Ir daudz vilšanās. Esmu apzagts. Par mani raksta sūdzības. Bet ņemu visus klientus. Tas, ko riktīgi zinu – nodokļu tiesības. Bet Liepājā jau nodokļu krāpnieki tikai četri un visi mani klienti (smejas).

LA.lv