Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. decembris, 2012
Drukāt

“ielīst siltums…”

Foto - LETAFoto - LETA

Dzejniece un tulkotāja Ingmāra Balode (attēlā) dzimusi 1981. gadā Bauskā, beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžu un Latvijas Kultūras akadēmiju, ir Rakstnieku savienības biedre.

 

Literatūrā I. Balode debitējusi 90. gadu vidū. Viņas dzeja tulkota vairākās valodās. Šobrīd tulko daiļliteratūru no poļu, angļu valodas, atdzejo čehu, slovāku un krievu autorus. 2010. gadā saņēmusi žurnāla “Latvju Teksti” balvu atdzejā. Pirmais dzejoļu krājums “Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli” (2007) saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu par labāko debiju.

– Jaunākajam dzejas krājumam “alba” (2012) līdz tā iznākšanai vairākkārt mainījāt nosaukumu. Vai līdz ar nosaukumu mainījies arī dzejoļu krājuma uzstādījums?

I. Balode: – Ir tieši otrādi – dzejoļu krājumam mainoties, mainās arī nosaukums. Krājuma kompozīcija ir piņķerīga, taču uzmanības vērta darba daļa, arī tā prasīja savu laiku un piedzīvoja pārmaiņas.

– Vai Latvijas lasītājiem ir pietiekami liela interese par svešzemju autoru dzeju?

– Man pašai šāda nepieciešamība ir bijusi; zinot cilvēkus, kas atdzejošanai veltījuši ievērojamu sava mūža daļu, un cilvēkus, kurus vienkārši interesē atdzejotāju piedāvātie pasaules un valodas risinājumi, es gluži vienkārši ticu, ka dzejai – un arī atdzejai – ir gudri lasītāji, vienalga, 30, 300 vai 3000. Veidenbaums, vingrinoties tulkot Horāciju, nez vai skaitīja, cik to izlasīs un vai “pietiekami”.

– Starp jūsu pirmo dzejoļu krājumu un otro – jaunāko – pagājuši pieci gadi. Kāpēc lasītājiem bijis tik ilgi jāgaida?

– Man krājuma tapšana ir process, kam vienkārši jāļauj notikt – paralēli ikdienas darbiem un tulkojumiem – un kādā brīdī jāprot pielikt tam punktu. Katrs krājums, protams, ir zināms atskaites punkts un kaut kā jauna sākums; taču man nevajag tik daudz jaunu sākumu, lai izdotu grāmatu ik gadu; “alba” ir ļoti blīva, koncentrēta poētiskā atskaite. Steiga paliek citām dzīves jomām. Nākamo krājumu vēl neplānoju.

 

draugs no tālām zemēm

es ilgi gaidīju tevi atgriežamies, un prieks, kad tu ieradies

un mēs vagu galā saskārāmies, bija vieglāks par gaisu.

 

debesis nenoira no mālainās zemes galiem,

un tā mēs palikām,

lauka malā ielocīti.

 

neapskauj mani tik ilgi, tu čukstēji,

ieraudzīs, iztālēm

spīd mūsu rokas.

 

vārds, labrīt

labi ka šajā valodā ir tāds vārds labrīt

ir arī rīts ar gaismu pār aizsargmūri

 

no kurienes cilvēkos

blakus iebetonētam viltum

ielīst siltums

neticams šķiet tas

bet pagalmu putni tikmēr

(tie paši jūras putni)

visu rītu cauri kliedza

vieglums vārdā

labrīt sapnī man rokās krita

mazā māsa smiedamās

es apzīmēšu viņa seju ar mūsu mātes

smaidu viņa man čukstēja

ienirstot pilsētas tasē kur kūpēja

visu nakts čukstu tēja

 

* * *

Zaudējuma zīmējums saujā

vienīgais kas man pieder

Vējš kas mīlēja tavas lūpas

arī ir devies uz dienvidiem

 

Paliek ēna ko reiz

tiku redzējusi

Paliek upe kam vārdus kāds tika

iestādījis uz krasta

 

Paliek pavisam parasta gaisma

bez tevis

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+