Mobilā versija
0.0°C
Nanija, Ilgmārs
Ceturtdiena, 30. marts, 2017
7. marts, 2017
Drukāt

Ielu bandas, grafiti un hiphops

Publicitātes (Agneses Zeltiņas) fotoPublicitātes (Agneses Zeltiņas) foto

Izrādes gaitā īpaši uzrunāja Karmenas – Ramonas Zaharijas – emocionāli valdzinošais un piesātinātais mecosoprāna tembrs.

Ceturtdien, 2. martā, Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrādi piedzīvoja ceturtais no sešiem sezonas jauniestudējumiem – Žorža Bizē opera “Karmena”.

Šis franču komponista vispārzināmais šedevrs opernamu repertuārā parasti atrodas vienmēr, un līdz ar to ir visas iespējas salīdzinājumiem. Izrādās, ka no Andreja Žagara iestudētās “Karmenas” pirmizrādes pagājuši jau desmit gadi, taču režisora koncepcija joprojām palikusi labā atmiņā, un to, visticamāk, nākotnē varēs teikt arī par jaunāko “Karmenas” uzvedumu. Abu iestudējumu darbība noris laikmetīgā vidē, taču 2007. gadā režisora krāšņā un ironiskā fantāzija operas sižetu pārcēla uz mūsdienu Kubu, turpretī jaunā inscenējuma autoru skatījums uz libreta sociāli psiholoģisko vēstījumu ir vēl tiešāks, vēl nesaudzīgāks, publikas acīm paverot standartizētu lielpilsētas nomali ar visām šīs vides ēnas pusēm. Tās ir divas emocionāli dažādas versijas, katra ar savu pamatojumu un risinājumu. Pirms desmit gadiem titullomu dziedāja Elīna Garanča, bet arī tagad pirmizrādē varēja sastapties ar izcili profesionālu solistu ansambli.

Šoreiz titullomā – rumāņu viesmāksliniece Ramona Zaharija, kuras emocionāli valdzinošais un piesātinātais mecosoprāna tembrs saistīja uzmanību visas izrādes gaitā. Jau ar vokālās mākslas izteiksmes līdzekļiem vien viņai izdevās izveidot kolorītu un psiholoģiski ticamu tēlu, un iespaidu vēl pastiprināja saskanīgs dialogs ar citiem skatuves partneriem un orķestri. Pienācīgs kontrasts – krievu tenora Dmitrija Golovņina dziedājums, solistam dona Hosē lomā prasmīgi izmantojot visus viņa rīcībā esošos muzikālos resursus. Līdz ar to panākumi neizpalika, priekšnesumam uzrunājot ar vokālās partijas lasījuma precizitāti un izteiksmīgumu. Un trešā kā emocionāli, tā tembrāli atšķirīgā balss – Jānis Apeinis Eskamiljo lomā –, solistam apliecinot, ka viņš patlaban atrodas ļoti labā radošā formā un spēj pilnā mērā izpaust savu tīri muzikālo pievilcību arī tad, ja viņam uz skatuves jātēlo pēdējais bandīts.

Arī pārējo solistu veikuma kvalitāte nu jau šķita pašsaprotama – Krišjānis Norvelis Cunigas tēlā priecēja ar profesionāli stabilu sniegumu, tādu pašu priekšstatu radīja Ilonai Bagelei piešķirtā raksturloma un Lauras Teivānes veiksmīgi iedzīvinātais Mikaēlas tēls. Visbeidzot “Karmenas” vokālajā un skatuviskajā partitūrā droši iejutās arī Inga Šļubovska-Kancēviča, Kalvis Kalniņš, Mihails Čuļpajevs, Rihards Millers, Latvijas Nacionālās operas koris un Rīgas Doma zēnu koris. Jāņa Liepiņa vadītais operas orķestris adekvāti atspoguļoja mūzikā ietvertos pārdzīvojumus un kontrastu mijiedarbību. Nekas īpaši iebilstams nebija arī pret to, ka šī interpretācija gan emocionālās aktivitātes, gan dramaturģiskās arhitektonikas ziņā tika veidota aprautākās, distancētākās, grafiskākās līnijās nekā, piemēram, iepriekšējā “Karmenas” iestudējuma versija. Šaubīgāku iespaidu atstāja saspēles viengabalainība un atsevišķu instrumentālo grupu intonatīvā un ritma tīrība, bet jācer, ka pēc pirmizrādes priekšnesums vēl gūs nepieciešamo slīpējumu.

Jaunajam “Karmenas” inscenējumam pieaicināta franču režisore Marija Eva Sinjerola kopā ar viņas radošo komandu – scenogrāfu Fabjēnu Tenjē, kostīmu autori Yashi un gaismu mākslinieku Filipu Bertomē; no Latvijas puses klāt vēl nākusi Gunta Spridzāna horeogrāfija un Arta Dzērves videoprojekcijas. Uz skatuves redzama urbanizēta vide ar ielu bandām, grafiti un dejotāju atveidotajām hiphopa kustībām un ritmiem, un tā nepavisam nav inscenētāju nereālistiska kaprīze – šajā kontekstā kā zīmīga uztverama atziņa, ka “arī vēsturiskās vēršu cīņu arēnas daudzviet faktiski ir blokmāju ieskautas”, programmā to uzskatāmi ilustrē Malagas amfiteātris apkārt sabūvēto augstceltņu ielokā. Taču iestudējuma koncepcija pārliecina ne tikai no faktu precizitātes viedokļa – arī tad, ja šis uzvedums emocionāli neaizrauj, jāatzīst tā stilistiski tīrais un konsekventi realizētais veidols ar daudzveidīgu mizanscēnu izmantojumu, ar meistarīgi uzbūvētu un apdzīvotu scenogrāfisko telpu, ar vizuāli vienotu estētiku un krāsu gammu, visbeidzot, ar psiholoģiskas drāmas klātesamību. Anrī Mejaka un Ludovika Alevī librets pieder pie pašiem izcilākajiem un daudzslāņainākajiem operas vēsturē, un – vēlreiz zīmīgi – jau pašā “Karmenas” sižetā attiecībā pret Prospēra Merimē noveli ir principiālas vēstījuma un rakstura pārbīdes. Šo daudzējādā ziņā arhetipisko stāstu iespējams dažādi interpretēt, izgaismojot atšķirīgus rakursus, un Marija Eva Sinjerola ar saviem domubiedriem šeit drīzāk akcentējusi operas varoņu piederību konkrētai sociālai sistēmai, kurā viņi piedzimuši un uzauguši un kura arī kļūst par vienu no motīviem Karmenas un Hosē bojāejai. Liktenīgu kaislību mazāk, bet arī nav tā, ka šis uzvedums būtu piederīgs naturālisma tradīcijai – dramatiska eksistenciālisma zemstrāvas šeit jūtamas tāpat. Problēma vienlīdz ieinteresētā izrādes uztverē gan varētu būt tāda, ka pēc pirmā cēliena jau ir pilnībā skaidrs, kas operā tālāk notiks un kāda ir režisores koncepcija; tāpat arī uzvedums tikai iegūtu, ja to attīrītu no pārliecīga smagnēju detaļu daudzuma. Taču jāteic, ka jauniestudējumā gan muzikālā, gan skatuviskā ziņā ir ieguldīts nopietns darbs, un par tā rezultātu katrs var droši pārliecināties pats.

 

UZZIŅA

Žoržs Bizē, “Karmena”, iestudējums Latvijas Nacionālajā operā

Režisore, video koncepcijas autore un māksliniece: Marija Eva Sinjerola, scenogrāfs Fabjēns Tenjē, kostīmu māksliniece Yashi

Lomās: Karmena: Ramona Zaharija, Mairama Sokolova, Oksana Volkova; dons Hosē: Dmitrijs Golovņins, Andris Ludvigs; Eskamiljo: Jānis Apeinis, Rihards Mačanovskis; Mikaēla: Laura Teivāne, Dana Bramane; Fraskita: Marlēna Keine, Inga Šļubovska-Kancēviča; Mersedesa: Laura Gecka, Ilona Bagele; Dankairs: Juris Ādamsons, Kalvis Kalniņš; Remendado: Mihails Čuļpajevs, Viesturs Jansons; Cuniga: Krišjānis Norvelis, Viesturs Vītols; Moraless: Armands Siliņš, Rihards Millers.

Nākamā izrāde: 27. aprīlī

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Paula: “Šī ir izrāde, pret kuru vienaldzīgo nav, un tas ir normāli. Man patika.”

Grāmatvede: “Neko tik šaušalīgu nebiju redzējusi. Izvirtība, pilnīga degradācija uz skatuves. Žēl bērnu, kuri piedalījās izrādē – tā ir negatīvā audzināšana.. Kā vecāki ļauj viņiem tur piedalīties?”

Sandis: “Svaiga gaisa malks istabā ar sastāvējušos gaisu. Opera par padauzām, sabiedrības padibenēm, čigāniem, bandītiem un viņu infantilo jūtu pasauli. Izrāde ir par mums (“Ugunsgrēka” skatītājiem kopumā), un acīmredzot tas ne visiem ir patīkams vai pat saprotams atgādinājums. Viennozīmīgi pēdējo gadu spēcīgākais jauniestudējums.”

opera.lv

 

 

Pievienot komentāru

Ogres bibliobusu gaida vairāk nekā autoveikaluValstī trūkst statistikas par iedzīvotājiem, kurus neaizsniedz publisko bibliotēku tīkls.
Draugiem Facebook Twitter Google+