Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
10. septembris, 2015
Drukāt

Ielūkojoties Viljarrikas vulkāna krāterī. Čīles ceļojuma piezīmes

chile
Ieteikumi

* Vislabākais laiks tūrismam Čīlē ir pavasaris – no septembra līdz novembra beigām, un rudens – no marta līdz maija vidum.

* Ceļošanai varat izmantot starppilsētu autobusus, kuri ir salīdzinoši lēti un ērti.

* Klusajā okeānā ūdens gan ir auksts visu gadu, neskatoties uz to, ka maksimālā gaisa temperatūra vasarā sasniedz 35 gradus pēc Celsija.

* No Santjago tuvākie punkti, kurp doties, lai baudītu pastaigas un kāpienus Andu kalnos, ir Cajon de Maipo reģions.

* Neaizmirstiet saules brilles, apgādājieties ar pretiedeguma krēmu, ērtiem apaviem kāpšanai kalnos, vasarīgām un siltām drēbēm, jo kalnu klimats un okeāna tuvums dienas temperatūru no nakts temperatūras padara krasi atšķirīgu.

Zemestrīces, vulkānu izvirdumi, plūdi un ugunsgrēki, klimata kontrasti – tas viss veido Čīles dabas daudzveidību un neatkārtojamību. Valsts, uz kuru daudziem rodas bailes doties, ja paklausās ziņās sacīto. Bet šīs bailes izzūd, baudot klātesamību. Ar laiku tad uztver kā normu, ka šeit bieži kādā no valsts daļām cilvēki atkal ir nokļuvuši nelaimē un ka tiem ir vajadzīga palīdzība. Ēdiens, ūdens, drēbes, darbaspēks. Un visi palīdz kā spēdami, jo varbūt jau rīt atbalsts būs nepieciešams tev pašam. Šā gada pirmajā pusē daba izrādīja niknas dusmas pret cilvēku sugu: Čīli satricināja spēcīgi plūdi valsts ziemeļos un vairākkārtēji vulkānu izvirdumi un mežu ugunsgrēki valsts dienvidos.

Viljarrikas vulkāna virsotni devos iekarot pirms diviem gadiem. Šogad 3. martā šis vulkāns Čīles dienvidos piedzīvoja vērienīgu izvirdumu, pievēršot visas pasaules uzmanību. Viljarrikas vulkāns ir viens no aktīvākajiem Dienvidamerikā. Ne velti tā nosaukums “mapuče” indiāņu valodā Mapundugun nozīmē “garu māja”, jo gari un indīgi garaiņi no vulkāna mutes kūp pastāvīgi. Pēc vairākas dienas ilgā izvirduma martā, kad lava tika izmesta līdz pat 3 km augstumā, vietējos iedzīvotājus no bīstamības zonas evakuēja un vulkāns apmeklētājiem uz laiku nebija pieejams. Daba to veidojusi gandrīz perfektā konusa formā. Atrodas starp Viljarrikas un Calafquen ezeriem un slejas 2847 metru augstumā. Vulkānu visu gadu klāj sniegs. Tā virsotnē atrodas krāteris 200 metru diametrā, kura dziļums dažādās vietās ir, sākot no 50 līdz 100 metriem. Krāterī redzams lavas ezers, kura līmenis periodiski plok un ceļas.

20. gadsimta laikā vulkāns pamodies 59 reizes, izraisot nopietnus postījumus un prasot cilvēku upurus. Uz vulkāna krāteri iespējamas eksursijas gida pavadībā. Vilinājums doties virsotnē ir liels, taču katram pašam jābūt pārliecinātam par savu fizisko sagatavotību. Tāpat vien iet augšup nebūs iespējams, jo nepieciešams gan speciāls apģērbs, gan apavi. Aprīkojumu izīrējām tūrisma aģentūrā, kura mūs kopā ar gidu busā nogādāja līdz vulkāna pakājei: te sākās kāpiens. Zābaki ar saķeres nagliņām, brezenta auduma bikses, kāpšanas nūjas un cimdi, katram pašam sava mugursoma ar ēdamo un ūdeni – pāris kilogramu klāt uz kauliem no apģērba svara, kas kāpiena sākumu padara apgrūtinošu. Gribas jau pašā sākumā mest plinti krūmos, jo kājās ielējies svina smagums. Pirmos simts metrus nekas nemainās, skiet grūti, un tā līdz pat slēpošanas trases pacēlājam, kurš mūs nogādāja pāris metru augstāk – tur kāpiens kļuva interesantāks. Nogurums arī, kā ar roku noņemts, un tagad pat šķita manos spēkos to paveikt. Balts sniega klajums visapkārt un zilas debesis, saule cepina, un rīta vēsums ir izkūpējis. Pamazām sāka rasties vēlēšanās nomest virsjaku. Virsotne šķiet tik tuvu, bet tas ir iluzors tuvums šajā sniegotajā baltumā. Kāpjam jau pa iemītu tūristu taku. Saules stari izveidojuši čauganu un kraukšķīgu sērsnas kārtu. Varēja sākt izbaudīt kāpienu, ieelpojot svaigo gaisu, grimstot klusumā un fotografējot ainavu ar citām no šejienes vīdošām virsotnēm. Kaut kur zem mums ir pilsēta un ezers. Jau tuvojās pusdienlaiks, un arī izsalkums lika par sevi manīt, mēģinājām atrast kādu horizontālāku vietu šajā slīpumā, lai katrs varētu notiesāt līdzpaņemtās sviestmaizes. Visbeidzot nokļuvām pašā virsotnē un varējām ielūkoties vulkāna krāterī, kurš pastāvīgi izpūš vieglus toksiskus garaiņus, kas aizsit elpu. Fotografēšanās, neliela atpūta. Prieks bija ne vairāk par 20 minūtēm, jo steidzīgais gids jau mudināja doties lejā. Pirms pāris stundām, stāvot vulkāna pakājē, nezināju, kas mani sagaida šajā piedzīvojumā, vismazāk varēju iedomāties, ka došanās lejup būs šļūciens uz dibena no sniegotā kalna. Mums iedeva speciālus “āmurus”, kurus lieto sniegoto ledāju kāpēji, kopā ar tiem piecu minūšu laikā tika sniegta rīcības instrukcija šļūcienam lejup, lai kontrolētu ātrumu. Vēl nezinot, kā tas īsti darbojas, mesties lejup no kalna šķita kā doties drošā nāvē vai labākajā gadījumā tas varētu beigties ar kaulu lauzumiem. Sākumā ātrums ir ļoti liels, “trase” labi iebraukta un pat ledaina. Bez kliegšanas neiztikt un adrenalīna deva ir neaprakstāma. Jutāmies bezgala atviegloti, kad bijām tikuši lejā bez ievainojumiem, lauztiem kauliem vai izmežgītām potītēm.

Autobuss mūs pēc tam nogādāja Pukonas pilsētciematā, kur atdevām izīrēto aprīkojumu tūrisma aģentūrai.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+