Iemāca latvisko cittautietim 3
Radošā apvienība jauniešiem “Trepes” īstenoja projektu, lai palīdzētu trešo valstu valstspiederīgajiem adaptēties mūsu valstī.
Atveroties robežām, arī Latvijā iebraukuši cittautieši, kuri šeit apmetušies uz dzīvi. Dažiem ar pielāgošanos mūsu valodai, kultūrai, ritmam sokas vieglāk, kamēr pārējiem tas prasa krietni lielākas pūles. No maija līdz pat jūnija izskaņai apvienība “Trepes” palīdzēja trešo valstu valstspiederīgajiem adaptēties mūsu valstī. Kā tagad atzīst organizācijas vadītāja Ramona Liepiņa, ne vienmēr viss izdevies gludi, jo katrs dalībnieks projektā ienesa savus jauninājumus.
Katrs cittautietis ir svarīgs
Projekts “Vienoti daudzveidībā!” tapa sadarbībā ar Latvijas Kultūras ministriju un Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fondu, un tajā iesaistījās ap 70 dalībnieku. Viņi bija no tādām mums labi zināmām valstīm, kā, piemēram, Baltkrievija, Turcija, Ukraina un Krievija, taču viņiem kompāniju sastādīja arī iedzīvotāji no Nigērijas, Armēnijas, Libānas, Ēģiptes un Indijas. Viņi visi – kopskaitā 68 – ir apmetušies uz dzīvi Latvijā un nolēmuši tieši šeit veidot savu dzīvi.
Projekta ietvaros norisinājās 24 nodarbības, izmantojot neformālās izglītības metodes, kurās dalībnieki tika iepazīstināti ar latviskām vērtībām, turklāt apmācības norisinājās daļēji latviešu valodā, jo vairākums iesaistīto Latvijā dzīvo jau vairākus gadus un saprot latviski, turklāt spēj arī runāt.
“Nodarbības nepilnos divos mēnešos noritēja nepārtraukti – trīs četras reizes nedēļā,” stāsta Ramona. Šajās nodarbībās cittautieši tika iepazīstināti ar latviskām vērtībām – ne tikai ar mūsu valodu, bet arī Latvijas vēsturi, simboliem, dabu, ģimenes vērtībām un tradīcijām. Pāri visam dominēja tieši neformālās izglītības metodes, kas izpaudās radošā veidā, piemēram, uz jūras akmeņiem uzgleznotas Latvijas seno rakstu zīmes.
Kā atzīst vēl viena no projekta organizatorēm Veronika, cittautiešiem Latvijā ir būtiski, lai viņus neuzskata par iebraucējiem, imigrantiem – viņiem arī nepieciešams justies svarīgi, justies kā personībām. “Tādi viņi mums arī bija. Projekta dalībniekiem nekad neviens nebija licis zīmēt uz akmeņiem. Kādam no krievu pāriem bija interese par šīm latvju zīmēm, jo viņi vēlējās, lai katru no tām pārtulkojam. Kad tas tika izdarīts, tikai tad viņi izvēlējās sev piemērotāko.”
Armēniete ar indieti sarunājas latviski
Projektā iesaistīto dalībnieku vecums bija dažāds – no 16 gadiem līdz pat pensijas vecumam. “Projektā piedalījās tie, kuri ir iebraukuši Latvijā, turklāt daļa no viņiem bija vecāka gadagājuma cilvēki no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas – pensionāru pāri, kuri gribēja apgūt latviešu valodu, jo viņi šeit ir nodomājuši dzīvot pastāvīgi. Tāpat projektā piedalījās šeit studējošie jaunieši no Ēģiptes, Turcijas, Libānas un Indijas. Pie mums bija arī nepilsoņi, taču viņu bija ļoti maz. Viņi latviešu valodu saprot, bet nerunā, jo kautrējas no nepareizas izrunas,” saka Ramona.
Tieši valoda esot bijusi viena no šī projekta lielākajām barjerām, jo nereti nodarbības tika vadītas trīs valodās – latviešu, krievu un angļu.
“Bija ļoti interesanti vērot, kā armēniete, kura neprot angļu valodu, ar indieti sarunājas latviski. Ar citiem dalībniekiem bija līdzīgi, tāpēc noteikti domāju, ka viņi bija gandarīti un sajuta sevī latvisko,” pauž Ramona. “Tomēr nezinu, vai šādu projektu radītu atkal, jo nedrīkst vienā grozā salikt cilvēkus, kuriem valodu zināšanas ir tik dažādā līmenī. Līdz ar to rodas grūtības un ir jāpārdomā nodarbību strukturēšana.”
Cittautieši jutās pieņemti
Dalībnieki projektam “Vienoti daudzveidībā!” tika meklēti, izmantojot dažādus līdzekļus. Par šo uzdevumu atbildēja viena no organizācijas “Trepes” brīvprātīgajām Kristīne. Tika sūtīti e-pasti un paziņojumi uz dažādām kultūras biedrībām Latvijā. Tāpat tika izveidoti arī reklāmas videoklipi, kā arī ziņu portālos tika publicētas preses relīzes. Taču, kā piebilst Ramona, ja dalībniekus būtu meklējis kāds cittautietis, piemēram, ēģiptietis, viņu atrašana noritētu krietni vieglāk, jo vairākums iebraucēju nemaz neuzticas šādām aktivitātēm, it sevišķi, ja iniciatīva nāk no vietējā.
“Noteikti domāju, ka projekta dalībnieki šeit jutās pieņemti, jo mēs bijām vienkārši un pozitīvi noskaņoti. Septembrī rīkosim kopā sanākšanu, lai gan tam nav nekāda sakara ar projektu – vienkārši gribam viņus redzēt un satikt,” pauž Ramona. “Tagad pie mums uz organizāciju kā brīvprātīgie nāk nigērieši, indieši, arābi. Savukārt Krievijas pilsoņi ar septembri mūsu telpās veidos arī senioru klubiņu.”
Ar diviem mēnešiem ir par maz
Projekta laikā dalībniekiem tika noorganizēta arī trīs dienu ekskursija pa Latviju, kurā viņiem profesionāla gida pavadībā bija iespēja iepazīt Vidzemi un Latgali. Cittautieši, iepazīstot lauku dzīvi, varēja vairāk saprast latvietību, domā Kristīne. “Viens ir mācīties, bet otrs – pieredzēt to dzīvē. Dalībnieki brauciena laikā varēja izbaudīt latviešu laipnību, kā arī izstaigāt kultūrvēsturiskus muzejus. Ekskursijā viņi izbaudīja to, ko bija mācījušies.”
Piemēram, Čērčils no Indijas, kurš par sievu ir apņēmis latvieti, pēc šī projekta pirmo reizi sievai esot teicis, ka viņš šeit, Latvijā, jūtas labi.
Šī projekta ietvaros deviņi brīvprātīgie trīs reizes devās arī uz Gruziju. Viņi Latvijas vēstniecības telpās 28 Gruzijas un Ukrainas pilsoņiem, kuriem ģimenē viens no locekļiem ir latvietis, sniedza konsultācijas par iespējām atgriezties un dzīvot Latvijā, kā arī sniedza zināšanas par starpkultūru integrāciju un vadīja nodarbības par latviešu kultūru un valsts vērtībām.
“Ir ģimenes, kas vēlas atgriezties uz dzīvi Latvijā, bet viņus māc neziņa, kā šeit iekārtoties, lai uzturētu ģimeni. Miķelis, kura vectēvs kā armijas virsnieks tika izsūtīts uz Gruziju dienestā, ir gruzīns, bet viņa trīs dēli nes latviešu vārdus un uzvārdu. Kopā ar sievu armēnieti viņš sapņo atgriezties dzimtajā Sunākstes pusē, kur apkārt dzīvo radinieki ar to pašu latviešu uzvārdu, tāpēc mācās arī valodu,” aklāj Ramona.
Tiesa, Ramona uzskata, ka šim projektam atvēlētie divi mēneši bija par maz un tā īstenošanai nepieciešams vairāk laika – aptuveni pusgads.
