Mobilā versija
+3.9°C
Hugo, Uga, Uģis
Piektdiena, 17. novembris, 2017
12. septembris, 2017
Drukāt

Iemācīties iedziļināties lietās (1)

Foto - TImurs SubhankulovsFoto - TImurs Subhankulovs

Vijas Zariņas ainavu gleznas ir poētiskas un liriskas, tās ir gluži kā elēģijas, kuras caurstrāvo personiskas izjūtas, intīmi pieredzējumi, mīlestības un skumju noskaņu mijiedarbes.

“Paralēli. Vija Zariņa un Kaspars Zariņš.” Izstāžu zāle “Arsenāls”, 6.09. – 29.10. 2017.

Sniega sega, plašuma smarža, sūnas, dienvidus, sils un upe rāmi plūst. Es klīstu starp atšķirīgiem dabas un ainavas elementiem, ienirstu vienā gleznas telpā, tad pārvietojos pie otras, izstaigāju kādu koku pudurīti, tad slidoju uz aizsaluša dīķa, vēroju jūras smilšu rakstus vai noskatos, kā upe rāmi plūst. Virzos tālāk. Tad pēkšņi atpazīstamās realitātes ainas sašķeļas miljons mazās daļiņās. Tikko piedzīvotais prieks, slidojot uz dīķa, te gluži kā ar lupu palielināts un es varu uzlūkot prieka gēnu, tad kaut ko daudz aptverošāku, ieraugu mūžīgo telpu. Es klīstu pa divām dažādām ainavām – vienu, kas ir visa redzamā pasaule, bet otra, tas, kas to šķietami veido – visas tās mazās daļiņas un formas. Tomēr abas ir viena no otras izrietošas, viena otru aptverošas, tās ir it kā paralēli, it kā viena otrā esošas.

Raksturotā telpa ir divu mākslinieku – Kaspara un Vijas Zariņu – kopizstāde, kas uztverama arī kā katra individuāla soloizstāde. Gleznu skatei dots nosaukums “Paralēli”, sasaucoties ar mākslinieku gan radošo, gan sadzīves telpu, kas tiek dalīta, kopīgi apdzīvota un izdzīvota. Neskatoties uz formālo atšķirību abu gleznotāju izteiksmes valodā, kā kopsaucējs izstādes kontekstā sazīmējama interese par atšķirīgu parādību tādu kā iekšējo modeļu konstruēšanu, vēlmi iedziļināties lietās un to struktūrā – vai tā ir kādas ainavas smalka izzināšana vai arī atšķirīgu fenomenu dažādo formu noārdīšana līdz molekulārdaļiņām. Tāda pietuvināta kāda elementa izziņa. Šādu gleznotāju praksi varētu dēvēt par jēgas meklējumiem un atradumiem, kur iemācīšanās iedziļināties lietās ir bijis pamatnosacījums. Izstādes kuratore Inga Bun­kše, domājot par abu izteiksmi, vienu pielīdzina džotistam, bet otru – vērmēristam. Gluži kā ievērojamos vecmeistarus, Zariņus interesē redzamās un neredzamās pasaules attēlošanas iespējas, proti, Kaspars Zariņš, vairāk interesējoties par nezināmo, ir tuvs Džoto mākslas praksei, bet Vija Zariņa, tverot apkārt­esošo, ir vērmēriste.

Inga Bunkše raksta, ka Vijas Zariņas uzmanības centrs šobrīd ir Latvijas ainava, kur viņa no tās veseluma, kādu to varam iedomāties, izdala elementus, kas varētu būt tās koda pamatstruktūras. Šādu mākslinieces vēlmi aptvert ainavas motīvus un tiem raksturīgo formu varam interpretēt kā sava veida dokumentalitāti, kur mērķis ir veidot objektīvu pārskatu par saviem vērojumiem. Tomēr mākslinieces izteiksmē objektivitāte transformējas estētiskas informācijas nodošanā. Vijas Zariņas ainavu gleznas ir poētiskas un liriskas, tās ir gluži kā elēģijas, kuras caurstrāvo personiskas izjūtas, intīmi pieredzējumi, mīlestības un skumju noskaņu mijiedarbes. Un te atkal varu atgriezties pie tāda pavisam tieša prieka, kas raisās, skatoties uz gleznām. Tās ir brīnišķīgi ceļojumi, kur nekas cits, kas notiek ārpus šīm ainavām, nav svarīgs, tāda sapņaina klīšana starp kokiem, krūmu puduriem, pielijušiem laukiem un jūrmalu.

Paralēli otra izstāde, kurai dots arī apakšvirsraksts “Domu šķērsgriezumi”, ved cauri cita veida esamības uzmetumiem. Kaspars Zariņš savā nesen attīstītajā autortehnikā veidojis lielformāta (4×4 m) darbus, tēlojot iedomātas atšķirīgu parādību formas un substances, teju vai radot ilūziju par lietu pirmpamatu. Darbi ir abstraktas telpas, kuras mākslinieks veidojis ar leņķa slīpmašīnu uz saplākšņa, materiālā pulējot dažādas formas un reljefa iedobes. Te svarīga arī taktīlā pieredze, reljefainajai darbu virsmai pārslidinot roku. Šāds Kaspara Zariņa jaunas izteiksmes formas atradums vedina domāt par pašu darbu tapšanas procesu, kur procesuālā veidā, atkārtojot, pieņemu, apļveida kustību, tiek “gleznotas” vizionāras ainavas. Tāda meditatīva formas apguve, kas, šķiet, vēl ir tikai savu meklējumu sākumos, lai paplašinātu šādas izteiksmes iespējas.

Sintezējot vērojumus un vizuālās pieredzes, domāju, izstādes būtiskākā atslēga ir pašu gleznotāju māk­slas praksē, tajā, kā tiek koptas attiecības ar ideju un tās materializēšanu. Tomēr nepamet sajūta, ka visa centrs ir tehnika un tās izkopšana līdz perfekcijai, nevainojama sava izteiksmes līdzekļu arsenāla pārzināšana, pazaudējot idejas centru, novirzot to teju vai otrajā plānā. Bet caur šādu darbības pieredzi izstāde aicina pārskatīt savas (skatītāja) attiecības ar realitāti un no sava veida objektiem pievērstās domāšanas liek spriešanu par parādībām apvērst un atgriezties pie lietu būtības.

 

 

KO VĒL PIEREDZĒT

* Ceturtdien, 14. septembrī, plkst. 18 LNMM izstāžu zālē “Arsenāls” mākslas zinātnieces Ingas Bunkšes lekcija “Vērmēriste un džotists – telpas attēlošanas veidi Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa darbos”.

* Svētdien, 17. septembrī, plkst. 15 “Saruna muzejā” ar māksliniekiem Viju un Kasparu Zariņiem.

* 28. septembrī plkst. 17 – mākslas darbnīca bērniem ar gleznotāju Kasparu Zariņu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+