Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
26. augusts, 2012
Drukāt

Iemācīties peldēt 10 nodarbībās

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Nav pārāk patīkami gadu gadiem noraudzīties, cik aizrautīgi peld citi, pašam stāvot maliņā. Vai pieaudzis cilvēks var apgūt peldētprasmi? Vai to spēj arī tāds, kuram trīsulīgi bail no ūdens, kurš kādreiz slīcis, atmiņu failos saglabājot baisās izjūtas? 
36,6 °C ieplāno eksperimentu –
iemācīt peldēt cilvēku, kuram no ūdens bail, nav ticības sev, pagātnē ir negatīva pieredze.

 

Peldēšanas trenere Evita Volkova apstiprina uzreiz – to izdarīt var! Ikviens viņas apmācāmais ātrāk vai vēlāk apguvis peldētprasmi. Tas izdevies dažādu vecumu ļaudīm. Galvenais, lai būtu pietiekami spēcīga motivācija.

Eksperimentā ir gatava piedalīties mūsu kolēģe, datorgrafiķe Daina Girgensone. Lai arī nopūšoties bilst, ka “peldēt nemāku, diez vai iemācīšos, esmu to mēģinājusi ne reizi vien…”, viņa tomēr ir gatava doties uz baseinu. Dainas sapnis ir peldēt kopā ar dēlu, gribētos, lai puika lepojas ar tādu mammu.

 

Nekādi nevar noslīkt

“Ir ļoti maz ļaužu, kuri peld pareizi. Daudzi ūdenī tiek uz priekšu, kā nu prot, lieki par to neuztraucas. Trešā daļa ir nemācētāji,” stāsta trenere Evita Volkova. “Visbiežāk viņi par to klusē, taču pie sevis ļoti pārdzīvo. Cenšas izvairīties no situācijām, kur jābrien ūdenī. Nemācēšana skar pašapziņu, iedzen psiholoģiskos kompleksos. Šāds cilvēks domā: esmu vienīgais pasaulē, kurš nemāk peldēt.”

Iepriekš neesot iespējams pasacīt, cik ilgā laikā var apgūt prasmi peldēt, katram tas notiek citādi. Atkarīgs no psiholoģiskās sagatavotības, sākotnējā peldēšanas līmeņa, spējas saskaņot kustības ar elpošanu un daudz kā cita.

Kādam pietiek ar desmit nodarbībām, citam vajadzīgi vairāki mēneši.

 

Treneres vecākais skolēns bijis 55 gadus vecs vīrietis. Viņam gājis ļoti smagi, tomēr pēc divām sezonām skaisti peldējis tauriņstilā, kas ir grūtākais no visiem veidiem.

 

Evitas desmit gadu pieredze pieaugušo peldētapmācībā liecina, ka vairums no nepratējiem bērnībā ir slīkuši. Joprojām ir bail iet ūdenī, labākajā gadījumā iebrien līdz ceļgaliem.

Ne viens vien ir teicis: laikam neesmu domāts peldēšanai. Apgalvojis – kā iekāpju ūdenī, uzreiz slīkstu. Tad trenere lūdzot, lai mērc galvu ūdenī un parāda, kā grimst. Izrādās – neslīkst vis.

Labāk sākt mācīties seklā, nelielā baseinā. Lai var nostāties uz kājām, lai var pārpeldēt. Arī pati telpa nedrīkstētu būt pārāk milzīga. Tas viss ļaus mazināt baiļu sajūtu.

Individuāli trenējot, ir iespēja ņemt vērā katra apmācāmā īpatnības. Līdzās nav citu peldētāju, tātad nav jākautrējas, ja kaut kas nesanāk. Grupā iznāk lētāk, taču jāmācās ilgāk.

Vai fiziskā sagatavotība ir svarīga? “No vienas puses, it kā būtu labi, taču tas nav izšķiroši. Gadās, atnāk fiziski aktīvs cilvēks, kurš skrien un trenējas sporta zālē, bet ūdenī nespēj saskaņot roku un kāju kustības. Atnāk cits, kurš tikai sēž pie datora, un viss izdodas. Sava loma ir iedzimtībai, arī talantam.

Pat maratonskrējējs varot peldot aizelsties, lai arī radis skriet garu distanci, rāmi elpojot. Tas tādēļ, ka, izelpojot ūdenī, jāpārvar pretestība, līdz ar to ir grūtāk.

 

Pirmā klase baseinā

“Mācoties lasīt, sāk ar burtiem. Arī peldēšanā vispirms jāapgūst pamati. Peldēšanas burti ir atbrīvošanās ūdenī,” skaidro trenere Evita.

* Iepazīstam ūdeni, tā fizikālās īpašības. Jo vairumam nepeldētāju atrasties tajā nepatīk.

Vispirms mācāmies izjust pretestību. Staigāt lēnāk un ātrāk seklā un dziļākā ūdenī, lai saprastu, ka, mainoties dziļumam, kļūst vieglāk vai grūtāk pārvietoties.

Ķermenis pats ūdenī negrimst, tas notiek tādēļ, ka cilvēks sabīstas, sasprindzinās, sāk izmisīgi vēzēties, sarijas ūdeni un krīt izmisumā. Arī baseinā ir bijuši gadījumi, kad apmācāmajam sākas panika – līdz sienai ir tikai metrs, bet sāk kulties uz otru pusi, dziļumā.

Lai apjaustu, ka ūdenī ir cēlējspēki, nekas īpašs nav jādara, vien atbrīvoti jāapguļas.

 

Peldot uz vēdera, jāieņem pareizs ķermeņa un galvas stāvoklis – ar seju ūdenī. Ja galva būs piepacelta, sāks grimt kājas. Tā ir lielākā kļūda – galva gaisā, cenšas kulstīties un tikt uz priekšu, bet pavirzās vien pāris metrus, taču jau smagi aizelsies.

 

Sākumā vairumam netīk, ja ausīs tiek ūdens. Pēc pāris nodarbībām to vairs nepiemin.

 

Sāk ar sunīti un vardīti

* Daudzi uzskata – īstā peldēšana ir tad, ja iras ar rokām. Taču mācīties sākam ar kāju darbību. Kāju lielās muskuļu grupas ar mazu piepūli spēj strādāt ilgstoši. Apgūstot vienkāršākos vēzienus ar kājām, jau varam peldēt visai tālu, turklāt nenogurt.

* Pēc tam apgūstam roku darbību. Sākam ar tā dēvētājiem tautas veidiem – sunīti un vardīti. Tikai pēc tam mācāmies kustināt rokas brasā un kraulā, arī peldot uz muguras.

* Nākamais posms – saliekam to visu pilnā kombinācijā, tātad kustinām gan rokas, gan kājas.

* Fiziski visvieglāk ir peldēt uz muguras, taču psiholoģiski tas ir grūtāk – nav saprotams, cik tālu un dziļi esi ticis, zūd orientācija un pagaist drošība. Tādēļ šo veidu sāk mācīt pat vēlāk nekā kraulu.

* Pats pēdējais – elpošana peldot. To apgūt bieži vien ir visgrūtāk, lai arī jāelpo viegli, gluži kā ikdienā staigājot.

Peldot pareizi, seja visu laiku ir ūdenī, galva paceļas tikai ieelpas brīdī.

* Nav jāpeld ar spēku, tieši pretēji – veicot plūstošas kustības, izjūtot, ka pret ūdeni var atgrūsties tāpat kā pret sienu. Ja ir viegli, ērti un patīkami, tātad visu darām pareizi.

“Uzsākot mācīties, jābūt gatavam – grūtības būs. Taču tās var pārvarēt, ja uzņem visu ar smaidu. Šodien izdevās – ļoti labi, nesanāca – arī nekas traks. Gan jau izdosies nākamreiz. Tā parasti arī notiek.

Ja neveicas, iesaku atcerēties pirmo nodarbību. Uzreiz seko atklāsme – patiesi, es jau protu tik daudz!” piemetina trenere Evita.

 

 

Eksperimenta norise

* 1. martā Daina dodas uz pirmo treniņu klubā Moon Spa pie treneres Evitas.

* Turpmāk viņa trenējas divreiz nedēļā. Ja nepieciešams, veic vingrinājumus arī mājās.

* Paredzētais termiņš – divi mēneši. Taču Daina spēj turēties uz ūdens jau daudz ātrāk.

* Treniņi turpinās, kamēr tiek apgūtas visas nepieciešamās iemaņas drošai un brīvai peldēšanai.

 

Ko dod peldēšana?

* Izjūtas, ko dabū ūdenī, nekur citur nesaņemsim. Prieks, viegluma sajūta, jo viss nogurums palicis baseinā. Izkāp kā no jauna piedzimis.

* Psiholoģiskie ieguvumi: atjaunojas darbaspējas; uzlabojas pašsajūta un aug pašapziņa; mazinās depresīvs noskaņojums un stress, ne tik ātri nogurstam.

* Fiziskie labumi: labāk sāk strādāt sirds asinsrites sistēma; uzlabojas imunitāte, nostiprinās muskulatūra; uzlabojas locītavu veselība; mazinās muguras sāpes; sadeg liekās kalorijas; kļūst labāka stāja un veidojas skaistas ķermeņa formas.

* Ja visu dara pareizi, peldēšana ir ideāls atveseļošanās palīglīdzeklis.

* Ja peld aplami – galva gaisā, saspringuši kakla zonas muskuļi, plecu un muguras muskulatūra, diez vai veselībai tiks liels labums.

* Ja pārpeld baseinu un saka – tik ļoti noguru, sāp muskuļi, esmu aizelsies, der pavaicāt speciālistam, kādas kļūdas tiek pieļautas, kam jāpievērš uzmanība.

 

 

Es peldu!20120327-162848-38

“Atceros, cik biju pacilāta – es jau varu peldēt, spēju tikt pāri baseinam! Tagad esmu sapratusi, cik daudz vēl tomēr nemāku,” atzīst Daina Girgensone.

– Pusaudzes gados mani iemācīja peldēt, varēju tīri labi. Biju pat dabūjusi pleznas un uz muguras gāju kā torpēda. Reiz jūrā neapdomīgi iegāju par dziļu, todien bija lieli viļņi. Sāku sparīgi vēzēties, bet izbailēs viss sajuka – šķita, ka peldu augšup, bet piepeši rokas atdūrās pret zemi. Nekādi nevarēju tikt tuvāk krastam. Pēros, sarijos ūdeni, pilnas ausis un deguns… Beigās tomēr kaut kā izkārpījos.

Uzskatīju to par kļūmīgu gadījumu, ūdenī turpināju iet. Taču – vairs nepratu peldēt. Lūdzu labiem peldētājiem, lai palīdz iemācīties. Tikai pieturi sānus, es gulēšu un peldēšu…

 

Mani mēģināja skolot vismaz pieci cilvēki. Taču nekas nesanāca. Sapratu, ka nespēju nogulties ūdenī. Paniski baidījos iegremdēt galvu, allaž instinktīvi rāvos laukā.

 

Lasīju peldētapmācības grāmatiņu, bet skaidrāk nekļuva, tur bija tā jocīgi sazīmēts.

Radās priekšstats, ka peldēt nekad nevarēšu. Dēls auga, viņam iepatikās ūdensprieki. Gājām uz Akvaparku – Kristofs peldēja, bet es lieliem soļiem skrēju pakaļ, turoties pie malām, mēģināju imitēt kaut ko līdzīgu peldēšanai. Smieklīgi.

Tieši dēla dēļ biju ar mieru piedalīties eksperimentā. Domāju tā: darīšu, ko trenere liek, taču, ja noslīkšu, viņa būs vainīga. Pati varēs mani glābt.

Ūdens allaž šķita pārāk slapjš un auksts. Biju iepriecināta, ka Moon Spa baseinā ir silti. Labi arī tas, ka tas ir neliels un sekls. Dziļums allaž biedējis.

Pirmajā nodarbībā pārsteigta sapratu, ka trenere Evita nebūs kopā ar mani baseinā. Kā nekāps līdzi, es viena? Kā tad viņa mani pieturēs, kā izvilks, ja slīkšu?! Evita pamatoja, ka no augšas būs vieglāk palīdzēt.

Domāju, ka uzreiz mācīs peldēt kādā noteiktā stilā. Varbūt liks gulēt turpat uz grīdas un mācīties kraula kustības? Izrādījās – nekā tamlīdzīga.

Vispirms tikai staigāju pa baseinu. Mācījos izjust ūdeni, apjaust, ka tā ir masa, viela. Peldot ūdens cilvēku tur, varu atgrūsties, atsperties no tā. Šāda staigāšana šķita nedaudz muļķīga, taču klausīju. Patiesi – sajutu ūdens pretestību, kustību, spēku.

 

Pirmās ķibeles

Šodien liksim galvu ūdenī, teica trenere. Es biju šausmās! Uzreiz atausa atmiņā, cik tur apakšā ir briesmīgi, kā slīkstot visur saskrien ūdens.

Ausīs nemaz tā nelija, degunā nesmēlās, arī sajūta nebija ārprātīga. Trenere teica – labi, ka ir peldēšanas brilles, tās ļauj turēt acis vaļā. Patiesi varēju justies droši, jo visu zem ūdens redzēju.

Vēl viena problēma, ar ko saskāros, – nedrīkstu elpot caur degunu. Visu mūžu biju mācīta pretēji, gan sportojot vieglatlētikā, gan apgūstot mūzikas instrumentus un dziedot.

Seja ūdenī bija jāliek ar aizturētu elpu, bet es tik šņaukājos, deguns turpināja elpot. Šī reakcija bija pilnīgi automātiska. Trenere vaicāja: kā tad tu elpo dušā? Ko vēl ne, nekad neesmu atļāvusies laist ūdeni virsū galvai! Man nepatīk, ka tas skalojas gar seju un ausīm.

 

Saņēmu pirmo mājasdarbu – iegremdēt seju bļodā ar ūdeni un mācīties izpūst caur muti gaisu. Bija jāvēro, kā rodas burbuļi. Drīz vien vairs nebaidījos.

 

Jau pirmajā nodarbībā man lika pietupties ūdenī. Turējos pie baseina malas un lēnām gremdējos. Tiku līdz brīdim, kad ūdens apņēma seju, galvu. Es to nespēju! Tik šausmīgi bail! Pārņēma sajūta, ka esmu kā ietīta vatē, ielikta maisā, iesprostota, šī masa mani iesūks… Viss! Ar mani ir cauri! Sāka trīcēt rokas, sariesās asaras. Piedzīvoto emociju atmiņa atgriezās.

Tobrīd šķita – es to nespēšu pārvarēt, šis ir mans baiļu slieksnis. Tālāk vairs neparakstos…

Trenere vaicāja, vai vēlos iet prom. Kaut kā tomēr saņēmos, noslaucīju asaras un sacīju, ka turpināšu.

 

Ūdens mani tur!

Pie baseina malas stieņa vai kāpnītēm turoties, vienkārši gulēju ar seju ūdenī. Izbaudīju sajūtu, ka ūdens ceļ augšā un tur. Cilvēkam ir peldspēja, ja vien pats neraujas čokurā vai nedara tādas kustības, ka sāk grimt.

Trenere uzsvēra – galva ir pietiekami smaga, tikko to ceļam vertikāli, viss ķermenis spiežas uz leju.

Apguvu pareizu piecelšanos no guļus stāvokļa. Tas ir grūti, jo jāpārvar ūdens pretestība. Sākumā zvārojos, nekādi nevarēju uzslieties. Iešļakstījās sejā, tika mutē, jau sāku elsot un baidīties. Trenere iemācīja, kā ceļoties būt stabilā līdzsvarā – vajag pieraut klāt ceļus un droši stāties uz leju.

Man bija svarīgi to apgūt – lai nekad nezaudētu pamatu zem kājām, uzreiz galva būtu augšā, nebūtu jāmeklē, kur pieķerties. Tagad par to vispār nedomāju, izdodas automātiski.

Trešajā nodarbībā trenējos ar ūdens nūdeli. Ja, atlaižoties uz ūdens, to turēju rokās, kājas pacēlās. Interesanti.

Ceturtajā nodarbībā lika nogulties zvaigznē – ar seju lejā, rokas un kājas izplestas. Bez jebkāda palīglīdzekļa! Tas nebija ne grūti, ne bīstami, un nekas briesmīgs nenotika.

 

Pēc tam vajadzēja taisīt medūzu – rāmi guļot ūdenī, nokārt lejā kājas un rokas. Ahā, tagad gan smagums vilks, iešu dibenā. Laidos ūdenī un izmisusi domāju – viņa būs atbildīga, ja slīkšu… Izrādījās, ka ķermenis vienalga turējās uz ūdens, turpināju planēt.

 

Kad lika peldēt pludiņā – pievilkt kājas un aptvert ar rokām, tad pavisam sabijos. Tūlīt apmetīšu kūleni, galva taču grims lejā!

Trenere nomierināja – lai apmestu kūleni, ir ilgi jāmācās. Ja savilkšu kājas ļoti mierīgi, nekādas zvārošanās nebūs. Tas bija atklājums – guļu ūdenī, čokurā savilkusies, bet neapveļos un negrimstu!

Trenere vienmēr uzsver – ir jāatbrīvojas. Jāveic ļoti mierīgas, lēnas kustības. Ja savilkšu muskuļus, saspringšu, veikšu drudžainas kustības, tas būs priekšnoteikums, lai sāktu grimt.

Piektajā treniņā gulēju zvaigznē un izjutu, kā pārvietojos pa ūdeni. Atspēros un slīdēju. Patīkami.

Sestajā nodarbībā pārslīdēju pāri visam baseinam. Piepeši aptvēru – es jau peldu!

Vienmēr domāju, ka peldēšanā jāieliek milzīgs fizisks spēks. Tā ir baigā slodze, intensīvi jāairējas, jākuļ ūdeni kā tādam mikserim. Izrādās, var tikt uz priekšu, vien atbrīvoti un liegi kustoties, to iespējams panākt ar ārkārtīgu vieglumu.

 

Kraulā uz dīvāna

Visu mācījos atsevišķi, pa detaļām. Vispirms kāju kustības, pēc tam pamazām liku rokas klāt.

Sākumā nepadevās kustība ar kājām. Vispirms tās kulstīju uz leju – netiku uz priekšu. Pēc tam sāku saliekt ceļos – atkal nekā. Tad iztaisnoju kā mietus, taču biju visa saspringusi, brīžam pat krampji rāva. Trenējos mājās, guļot gultā. Tur viss sanāca, taču ūdenī nevedās.

Tas bija vēl viens lūzuma brīdis, kad gandrīz pametu mācīšanos. Man nesanāk, tātad nekas nepadosies. Ja godīgi, vairs nebūtu gājusi uz treniņiem, ja vien ne žurnāla eksperiments…

 

Grūtas bija kraula kustības, mācījos pareizi izcelt un ielikt roku ūdenī. Šķēlu ar delnu, pēc tam mēģināju grūst – jēgas nekādas, uz priekšu negāja. Beigās sapratu, ka nav jārauš kā smiltis, bet jāceļ atbrīvota roka, jādara tas ļoti mierīgi.

 

Gan kraula, gan brasa kustības trenēju mājās. Kā gan pratīšu ūdenī, ja uz sauszemes nevaru to paveikt pareizi?

Brass man padevās vislabāk. Iemācījos ļoti precīzas kustības, perfektā leņķī saliekt rokas. Tās nav jāvēzē, kā maisot ūdeni, lai gan esmu redzējusi, ka citi tā dara.

Apguvu peldēšanu uz muguras. Bija priekšstats, ka tas ir vieglāk par visu. Taču tā nebija. Vajadzēja būt ļoti atbrīvotai, citādi dibens velk uz leju. Vēl īsti neesmu to iemācījusies.

Sāku apgūt elpošanu. Līdz tam visu darīju tikai ar aizturētu elpu. Trenere teica, ka man ir pietiekams plaušu tilpums, varu ilgi izturēt. Taču, lai peldētu pa īstam, jāprot arī pareizi elpot.

Vispirms, turoties pie stieņa, liku galvu ūdenī un cēlu ārā, mierīgi izelpoju visu pēdējo un momentāni jau vilku gaisu. Nedrīkst pārtraukt šo plūsmu, visam jānotiek vienlaidus – tā ir kustība, ritms, līganums.

Lielākā māka ir tikt vistālāk ar vismazāko piepūli. Trenere vērtēja: šodien brasā bija astoņi īrieni, par daudz šim nelielajam baseinam. Pagaidām bieži vien visā ielieku pārmērīgu spēku. Jāpeld vēl ritmiskāk, atbrīvotāk.

Reizēm bija tā – īros, bet netiku uz priekšu, muļļājos, kūlos, sāku iegrimt. Trenere mācīja, ka izlīdzināt gaitu var, ja iztaisno ķermeni, atbrīvojas.

Es zinu, cik zibenīgi no zemapziņas izlaužas instinktīvā reakcija – paniski rauties čokurā, krampjaini ķerties. Nevēlos to pieļaut, gribu kontrolēt notiekošo, tātad – būt droša.

 

Man prieks, ka varu peldēt. Pašlaik man ir drošības salas – baseina sienas, ja vajag, varu pieturēties. Turklāt visur ir pietiekami sekls, jebkurā brīdī varu apstāties, nolikt kājas pie zemes un mierīgi paelpot.

 

Lielajā baseinā tā nebūs, tur ir dziļš. Tas mani biedē.

Tomēr esmu gatava iesākto turpināt.

Atvaļinājumā plānoju braukt uz kādu sāļāku jūru, jo esmu dzirdējusi, ka tāds ūdens labāk notur. Došos jūrā un peldēšu!

 

 

Dainas ieguvumi un atziņas

* Prieks, ka vairs nebaidos no ūdens.

* Arī sunīšu stilā peldēt ir jāprot!

* Man šķiet būtiski notvert mirkli, kad esmu izdarījusi pareizi. Saprast, kā jūtos tajā brīdī.

* Ja domās neiespringstu, arī muskuļi atbrīvojas.

* Ja nepareizi kustos vai esmu saspringusi, ātrāk tērējas gaiss. Nav spēka, varu nopeldēt īsāku attālumu.

* Esmu ieguvusi drošību ūdenī, bet, vienalga, nekad nelīdīšu pārāk dziļi un tālu, negribu riskēt.

* Ikvienam der vismaz iesākumā mācīties kopā ar treneri, lai saprastu, kur slēpjas tas ūdens funktieris, kā tas ir – pareizi peldēt.

 

 

Vērtē trenere Evita Volkova

Liels prieks par Dainu, ar viņas paveikto esmu ļoti apmierināta. Daina uzdrīk-
stējās cīnīties ar savām bailēm, neapstājās pie pirmajām grūtībām. Tagad viņa prot just ūdeni, savu ķermeni ūdenī un baudīt šos priekus.

Pašas grūtākās viņai bija pirmās nodarbības, pārējās apmācības temps bija ļoti straujš. Tagad Dainai galvenais ir saprast un noticēt tam, ka jauniegūtās peldēšanas prasmes un iemaņas viņa var pielietot jebkurā citā peldbaseinā, arī dziļajā. Ja prot peldēt seklumā, māk arī dziļumā, ezerā vai jūrā. Viņa prot visus ūdens sajūtu un atbrīvošanās vingrinājumus (tas nozīmē, ka mazinājusies vai pilnībā zudusi baiļu sajūta), peld sunītī un vardītē, kā arī kraulā un uz muguras.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+