Mobilā versija
+0.3°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
12. janvāris, 2017
Drukāt

Iemest sevi straumē un peldēt. Saruna ar televīzijas un radio personību Kristīni Komarovsku (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Kristīne Komarovska ir tas neaptveramas enerģijas un ideju pilnais cilvēks, kurš vairākus gadus veidojis visu, kas notiek ar populāro pašmāju grupu “Astro’n’out”, bet aizvadītajā gadā no Latvijas radio “Pieci.lv” raidījumu vadītājas un producentes pārtapusi visnotaļ simpātiskā televīzijas personībā, kopā ar aktieri Lauri Dzelzīti vadot izklaides raidījumu “Kas karsts?”. Kristīne stāsta par to, kā mūsdienās rodas “zvaigznes” un kā doties virzienā, kurā sirds vēlas.

 

Tavs jaunais gads patiešām sācies ar kaut ko jaunu – tu vairs neesi kopā ar “Astro’n’out”!

Menedžments nav darbs, tas ir dzīvesveids. Kopā bija trīs darbavietas – grupa, “Radio pieci” un “360 TV” raidījums “Kas karsts”, un galu galā iznāca tā, ka tu nemitīgi esi darbā. Biju aizmirsusi, kāda ir tā ikdiena, kurā nav visu laiku kaut kas jādara. Nelaime tajā, ka man ārkārtīgi patīk viss, ko daru, un tāpēc neprotu pateikt “nē”. Tomēr mēs nedzīvojam, lai strādātu, bet otrādi. Mana jaungada apņemšanās ir izbaudīt dzīvi – aiziet ar draugiem vakariņās, ziemas vakaros paslēpot vai paslidot.

Tomēr tavs ceļš labu brīdi gājis kopā ar “Astro’n’out”. Kāds ir jūsu īsais stāsts?

Pēc vairāku gadu prombūtnes Francijā, Skotijā un Ēģiptē (Kristīne strādāja kā gide) atgriezos un darbojos “Latvijas koncertos”, palīdzot veidot Lielo mūzikas balvu. Vienā jaukā dienā piezvanīja Māra Upmane-Holšteine un aicināja aprunāties par grupas menedžēšanu. Līdz tam nekad nebiju nodarbojusies ar grupas menedžmentu un zināju tikai viņu populārākās dziesmas. Satikāmies, parunājāmies, un nu tās ir kļuvušas par ilgākajām attiecībām manā dzīvē. Šajā laikā es un Māra paspējām kļūt par draudzenēm, bet Mārai paspēja piedzimt divi bērni. Tagad ir palikusi draudzība. Man daudz labāk patīk, kad sazvanoties prasu nevis – kas jauns “astronautiem”, bet – kas jauns Ronjai!

Nevar nepamanīt, ka “Astro’n’out” pēdējos gados ir ļoti auguši. Aiziet tādā brīdī, kad esi paveikusi tik daudz?

Man ir liels gandarījums. Esam ļoti smagi strādājuši – kopā esam izveidojuši ļoti spēcīgu brendu, kopā veidojuši visas tūres Latvijas lielākajās koncertzālēs. Šajos gados grupai ir radīts pilnīgi cits līmenis. Prieks, ka arī viņu jaunākais albums “Urda” ir mans darbs. Tas būs albums cilvēkiem, kas domā. Ja kādreiz, kad satikāmies, ķērām, rāvām, darījām un riskējām, tad tagad – domājam. Tagad domājam, kāda jēga veidot tādu vai citādu tūri, kāpēc būt vienā vai otrā koncertzālē, kā uzrunāt cilvēkus, lai nepaliktu par grupu, kas vienkārši saka – ei, nāc uz manu koncertu. “Urda” uzdod jautājumus, kas urda. Katra jauna “Astro’n’out” dziesma vienmēr sakritusi ar kādiem notikumiem manā dzīvē, šoreiz stāsts ir par urdošiem jautājumiem – kāpēc dzīvoju, kas būs pēc visa šī…

Tev noteikti ir padoms jaunajiem mūzikas lauciņa censoņiem.

Iemācieties rakstīt preses relīzes un e-pastus, lieciet pareizos komatus. Esiet pazemīgi, draudzīgi, forši. Nevajag apvainoties un sociālajos tīklos rakstīt – ei, mani neviens nespēlē, lai gan esmu superstārs! Vispirms parādi, kas tu esi! Sarunā sev koncertus mazās kafejnīcās, strādā ar savu auditoriju!

Kā no aizkulisēm pati esi iznākusi priekšplānā, ja tā var teikt par televīzijas ēteru?

Man ir sajūta, ka man ir ko teikt, un ka varu to izdarīt pati. Esmu sapratusi, ka bieži tie cilvēki, kas kaut ko patiešām spēj izdarīt, paliek aizmugurē, bet tiem, kam mazāk iekšā, nereti nokļūst priekšplānā. Zinu, ka aiz lieliem projektiem stāv ļoti talantīgi cilvēki. Viņi lasa tevis radītos tekstus, stāsta tavu stāstu, un sabiedrība nemaz nezina, ka aiz tā foršā cilvēka ir kāds cits, kas viņu radījis, pateicis priekšā. Protams, Latvijā ir cilvēki, kas ir spēcīgi, harismātiski un inteliģenti, tostarp arī Māra Upmane-Holšteine un Goran Gora, tāpēc ir milzīgs prieks strādāt kopā ar viņiem. Vienā brīdī, pateicoties Ilzei Ūdrei, man bija iespēja būt par šova starp mums runājot redaktori, pēc tam arī veidot “Kas karsts?”. .Jā, tas ir viegls formāts jeb, kā es saku, “smart yellow” (“gudri dzeltenais”), bet, manuprāt, tas ir inteliģenti dzeltens raidījums ar pamatīgu ironijas devu. Tu neaprunā, bet informē, skatītāji var pasmaidīt. Mums izdodas pastāstīt gan to, ka Ziemassvētku kaujām ir simts gadu, gan to, kāda kleita kurai bijusi mugurā, vai arī to, kādu dzīvnieku izvēlas kāda no Latvijas slavenībām.

Bērnībā biji kautrīgā meitene?

Nē! Biju taisnības cīnītāja. Rakstīju petīcijas, lai atlaiž vēstures skolotāju, jo viņa lika nepareizas atzīmes. Tāpat arī matemātikas skolotāju, jo man nepatika matemātika. Jau tad gribēju visu “samenedžēt” un sakārtot pa savam.

Tomēr joprojām esi gan “smadzenes”, gan – “seja” un “balss”, proti, producente un moderatore vienā personā. Tā ir vēlme turēt roku uz pulsa it visam?

Gribu veidot tādus stāstus, par kuriem man pašai nebūtu kauns vai aizvainojums, ja tie būtu radīti par mani. Nevēlos justies neērti to cilvēku priekšā, par kuriem runāju.

Pati izraudzījies Lauri Dzelzīti par raidījuma partneri? Viņš ir pieredzējis un slavens aktieris, tu – pirmoreiz.

Bija vairāki kandidāti, Lauri izvēlējāmies kopā ar virsproducenti. Lauris ir tikai cilvēks, turklāt ļoti foršs. Mums ir tādas “piedūrīgas” attiecības, varam pasmieties viens par otru, varam parunāt arī nopietni. Darbs radio ir tā norūdījis, ka man vairs nav tās stindzinošās bijības pret slavenībām. Visi ir tikai cilvēki – to man iemācīja Zane Daudziņa. Viena no manām pirmajām portretintervijām (raidījumu sērija radio “Pieci.lv) bija ar nu jau aizsaulē aizgājušo Ēriku Niedru. Viņš ienāca telpā ar milzīgu personības spēku, nostādītu balsi un pareiziem, salikti sakārtotiem teikumiem. Jutos viņam pretī kā tāds “rausteklis”, nodomāju – nekad vairs neintervēšu cilvēku, jo vienkārši nemāku runāt! Zane pateica – kad pie tevis atnāk cilvēks, iztaisno muguru, ieskaties viņa acīs un domās pasaki – tu esi tāds pats cilvēks kā es.

Radio tu taču vēl darbosies?

Šobrīd iknedēļas portretintervijās esmu paņēmusi pauzi, nodarbošos ar citu materiālu producēšanu, kā arī “Pieci.lv” sociālajiem tīkliem. Vairāk nekā divus gadus katru jaunu nedēļu esmu “dzīvojusi” ar kādu spēcīgu Latvijas personību, kas prasa nemitīgi domāt par viņiem. Apbrīnoju “Monopola” vadītājus, kuri intervē cilvēkus katru dienu, simtiem. Ir sajūta, ka līdz ar jauno gadu vajag ievilkt gaisu. Šobrīd gribu lasīt, aiziet uz muzeju, izjust, izprast. Apgūt jaunus cilvēkus. Tam vajag laiku.

Zinu, ka laiku pa laikam mēdz aizmukt no Latvijas un darbiem, ceļojot uz eksotiskām zemēm.

Man patīk iemest sevi straumē un peldēt. To es daru arī darbā – tā bija arī ar “Astro’n’out”. Man patīk izaicinājumi. Nezini, kā taisīt raidījumu? Ej un domā! Nezini, kā to vadīt? Ej un atrodi sevi! Ceļojumi arī ir tāds sports. Pēdējos gados esmu bijusi Indijā, Taizemē, pagājušajā gadā – Ņujorkā. Pēdējais brauciens bija Vjetnama. Aizbraucu turp, neplānojot, kur palikšu, kur dzīvošu, kā pārlidošu, esot kopā ar nejaušām ceļabiedrēm. Visu izdomājām uz vietas. Tā ir vieta, kur tu nedabū to, ko esi gaidījis. Kaut kur pusceļā tu paliec laivā ar gidu, kurš nav sapratis, kurp tev jābrauc, nerunā nevienā no tev zināmajām valodām un ved tevi nezin kur. Tu saproti, ka tas ir brīdis, kad ar tevi var notikt pilnīgi viss, un tu vienkārši atslābsti. Aizsūti īsziņu mammai: “Man iet labi. Bučiņas” domājot, ka šī, iespējams, ir pēdējā.

Novērtēji Latviju tobrīd!

Jā! Pirmā nedēļa pēc tam mājās bija lieliska. Viss ir sakārtots, tev ir tavs datoriņš, telefoniņš… tāda spēlīte “darbiņos”.

Kāds ir ceļojumu plāns šim gadam?

Vēl nezinu, vai braukšu, bet biļetes uz Parīzi ir.

Tur taču jābrauc kopā ar mīļoto!

Man nepatīk darīt to, kas ir standarts. Ar mīļoto varu arī braukt uz Latgali makšķerēt.

 

PIETURZĪMES

Bez kā nevari iedomāties savu ikdienu?

Bez veselības un bez uzlādēta telefona.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Nepacietība. Man nepatīk gaidīt. Nemitīgu gribu kustēties, kaut kur braukt, darīt. Ja tā nav, ir sajūta, ka izniekoju dzīvi. Otrs – cieņa pret manu laiku. Trešā – smaids. Esmu traki pozitīva. Varu sapīkt uz minūti, bet pēc tam jau atkal jāsmaida.

Labākā izklaide ir…?

Tu vari darīt jebko, kaut vai doties uz pasaules galu, ja apkārt ir īstie cilvēki, kas tevi ceļ, nevis gremdē.

Lielākais sasniegums darbā?

Tie ir vairāki. Kopā ar “Astro’n’out” izdotie albumi “Lauvas” un tagad – “Urda”, kā arī sarīkotas četras apjomīgas koncerttūres. Otrs – “Pieci.lv” labdarības maratons “Dod pieci!”, ar ko ļoti lepojos. Joprojām kolektīvi dzīvojam lieliskajā sajūtā, ko tas devis. Trešais – laikam tas, ka kaut ko jēdzīgu spēju pateikt televizora ekrānā.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Intervijā, kura varēja arī nebūt, aizmirsāt pieminēt, kā Kristīne ar savu profesionālo nestandarta pieeju pārguļ un vilina projām aizņemtus vīriešus viņu sievu acu priekšā. Visīstākais pozitīvisma piemērs!

Draugiem Facebook Twitter Google+