Latvijā
Sabiedrība

Brazīlijas latviešu jaunajai paaudzei senču dzimtene šķiet kā laimes zeme 6


“Sveiki, esmu no Brazīlijas, mana vecmāmiņa ir no Latvijas, mēs varētu iepazīties, es gribētu zināt par latviešu kultūru,” tā Felipe kādā starptautiskā pasākumā Latvijā uzrunājis Renāti. Uz šo tekstu parasti iekrītot visas meitenes, bet Renātei tā bija liktenīga satikšanās, kas viņu aizveda uz tālo Brazīliju.
“Sveiki, esmu no Brazīlijas, mana vecmāmiņa ir no Latvijas, mēs varētu iepazīties, es gribētu zināt par latviešu kultūru,” tā Felipe kādā starptautiskā pasākumā Latvijā uzrunājis Renāti. Uz šo tekstu parasti iekrītot visas meitenes, bet Renātei tā bija liktenīga satikšanās, kas viņu aizveda uz tālo Brazīliju.
Foto no “S.A.F. PAKALPOJUMI” krājuma

“Ja ne mūsu trakā ziema, Latvija viņiem būtu ideāla valsts,” par Brazīlijas jauniešu pozitīvo attieksmi pret senču dzimteni stāsta viens no televīzijas raidījuma “Būt latvietim. Brazīlija” filmēšanas grupas dalībniekiem Edvīns Inkēns pēc atgriešanās no ceļojuma. Sajūtas, ka tālajā Dienvidamerikas valstī vai katru sastapto tautieti kā arheologiem nāksies “izrakt” un dokumentēt, bijušas stipri pārspīlētas. Brazīlijā latvieši ar uguni nav jāmeklē, dzīve norit pilnasinīgi, bet kopienas vadības stafeti no vecākās paaudzes ar lielāku jaudu pārņem jaunie.

Ar Dieva vārdu uz mūžamežu

Mazapdzīvotā valsts ar plašiem mežiem un iespēju tikt pie sava līduma latviešus vilinājusi jau 19. gadsimta 90. gados. Kā uz apsolīto zemi 1922. gada 1. novembrī Brazīlijā ieradās pirmās baptistu draudzes misionāru ģimenes. 450 ieceļotāji devās ar vilcienu līdz tagadējai Sapezāles dzelzceļa stacijai un uzsāka 35 kilometru garo ceļu pa meža biezokni uz vietu, kas mūsdienās pazīstama kā latviešu kopienas ciemats “Vārpa”. Kolonija izauga līdz divarpus tūkstošiem iemītnieku – romānā “Mūža meža maldi” to aprakstījis Jūlijs Lācis. Dieva misija maksāja bargu cenu – apbedījumi ciemata senākajā kapsētā liecina, ka pirmajos gados no nepiemērotajiem dzīves apstākļiem un slimībām nomira arī 150 bērni. Lai gan nav precīzu ziņu, rēķina, ka Brazīlijā ieceļojuši 22 tūkstoši latviešu.

Kolonistu vēsturei var izsekot līdzi fotogrāfa Jāņa Erdberga izveidotajā muzejā, kas atrodas “Vārpā”. Edvīns to novērtē kā ciemata izcilāko objektu. Ekspozīcija liecina par smagajiem dzīves un darba apstākļiem pirmajos gados, kā arī vēlāko uzplaukumu – pamazām mežam atkarotā zeme sākusi nest augļus, ļaudis kļuvuši turīgāki. Ģimene pēc ģimenes atdalījās no komūnas, kurā sākotnēji bija apvienojušies ieceļotāji, un par diezgan lētu naudu no Brazīlijas valdības izpirka savus zemes gabalus. Latviešu īpašumā nonāca lielas platības, ar laiku tām pieauga vērtība, piemēram, Novaodesas apkārtnē, kas mūsdienās kļuvusi par kuplāko tautiešu kopienas vietu.

Īstenu zelta āderi 40. gados uzgājis Verners Grīnbergs – ieceļotājs no 1913. gada. Nopelnījis ar kokmateriālu tirdzniecību un par lētu naudu iegādājies mežiem klātu zemi kalnos, kur uzbūvējis sev māju. Pamazām viņš teritoriju paplašinājis un sadalījis apbūves gabalos – tagad šajā vietā atrodas viens no dārgākajiem Brazīlijas kūrortiem, saukts Monte Verde, kas tulkojumā no portugāļu valodas tas pats Grīnbergs jeb latviski “zaļais kalns” vien ir. Monte Verde veidots kā brazīliešu sapnis par atpūtu Šveices Alpos – iekurini savā kalnu namiņā kamīnu, pagtavo fondī un dzer vīnu, jo temperatūra ziemas vakaros var noslīdēt līdz nullei, retu reizi te uzkrīt pat sniegs. Apsviedīgā vīra biznesu turpina viņa atvases, kalnu kūrortā dzīvo vēl dažas kolonistu pēcnācēju ģimenes, kas ar ciemiņiem spēj parunāties latviski.

Ne visi kolonisti metās tirgot nekustamo īpašumu, bija arī tādi, kas turpināja uz savas zemes nodarboties ar zemkopību, audzēja lopus un dara to arī mūsdienās. Reizi mēnesī “Vārpā” latviešu izcelsmes fermeris piegādā tautiešiem 20 kilogramu saldā krējuma, jo Brazīlijas pārtikas veikalos šādu produktu neatrast. Joprojām kāds savā saimniecībā kūpina gaļu un kāds cep rupjmaizi.

Kāds smaržīgs odieris!

Latvieši guva panākumus gan kā zemes īpašnieki, gan kā dedzīgi baptisti, nodibinot daudzas draudzes. Mūsu tautieši šajā valstī joprojām ir trešie skaitliski lielākie misionāri pēc ASV un Lielbritānijas. “Brazīlijā visi domā, ka Latvija ir baptistu paradīze,” paironizē Edvīns un piebilst, ka došanās uz tālo zemi Dieva misijas vārdā no šodienas viedokļa izskatās kā Pasaules baptistu vadības vienošanās ar Brazīlijas valdību, lai mazapdzīvoto, mūžamežiem klāto zemi piepildītu ar čakliem un godīgiem ļaudīm. “Vārpā” līdzās latviešiem dzīvojot arī krievu baptisti.

Ticības spēks ieceļotājus vienoja ap baznīcu, taču Otrā pasaules kara laikā Brazīlijā aizliedza sprediķot svešvalodās – samazinājās dievnama kā kultūras un etniskā centra nozīme, saruka arī dzimtās valodas lietojums.

Izglītības alkas latviešus mudināja doties uz Brazīlijas lielākajām pilsētām studēt, jo kolonistu ciematos zināšanas varēja apgūt vien pamatskolas līmenī. Jaunāki ļaudis no “Vārpas” aizbrauca, par labu nenāca arī pārāk tālais dzelzceļa novietojums, līdz stacijai – 30 kilometri. Mūsdienās šo vietu vairāk apdzīvo gados vecāki ļaudis, arī citu tautību iemītnieki, bet jaunie atbrauc paretam tikai paciemoties. Tāpēc jebkuru atbraucēju te pamana ātri. Filmēšanas grupai tūlīt pienācis klāt kāds vīrs un jautājis – jūs esat latvieši, no Rīgas? Kad saņēmis apstiprinošu atbildi, teicis – es arī esmu latvietis. “Tas arī bija viss, ko viņš prata, un tālāk saruna varēja notikt tikai portugāļu valodā,” piebilst raidījuma redaktore Ilze Jakovļeva.

Pie kādas no ciemata ēkām lasāms uzraksts “Skola” – tur trīs meitenes apgūst latviešu valodu, jo vēlas aizbraukt uz Latviju. Viņu skolotāja runā ļoti pareizā valodā – gluži kā no pirmās brīvvalsts laika. Ilze ar smaidu atceras, kā skolmeistare viņu uzrunājusi: “Kāds tev smaržīgs odieris!” Nelielu kultūršoku ceļotāji dabūjuši krodziņā, kur apkalpotāja japāniete skaidri latviski noprasījusi: “Šnabi?”

Ciemats “Vārpa” un turpat netālu esošais “Palma” kļuvis par tūrisma objektu: ceļotājus piesaista kolonistu laika uzraksti uz ēkām “Aptieka”, “Maiznīca”, kā arī Brazīlijai tik neparastās koka mājas ar divslīpju jumtiem. “Sajūta kā etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā,” atzīst Edvīns.

Latviešu jaunais motors

Lielākā daļa latviešu kolonistu Brazīlijā ieradās uz palikšanu – bez sapņa par dzimteni pagalvī un pat vēl skarbāk – daudzas baptistu draudzes ilgu laiku izturējās atturīgi pret jebkādu sadarbību ar Latviju, savās atmiņās raksta bijušais sūtnis Brazīlijā un Argentīnā Pēteris Oliņš. Arī ticībai bija savi tabu, to vidū tautasdziesmas un dejas, kā arī Jāņu svinēšana, kas atsākās tikai pēdējos gados, zina stāstīt abi ceļotāji.

Pēdējo gadu paaudžu maiņa nāk ar jaunu domāšanu – Novaodesas tautieši vēlas uzbūvēt latviešu centru. Vieta uz bijušās kolonistu zemes jau atrasta, projekts izstrādāts. Pilsētas vadība viņus atbalsta – latvieši te allaž uzskatīti kā cienījama sabiedrības daļa. Valsts svētku svinības 18. novembrī, kurās pulcējas apmēram pārsimt ļaužu, viņi rīko domes zālē, pie nama uzvelkot Latvijas karogu.

Pērn augustā aizsaulē aizgāja viens no ievērojamākajiem Brazīlijas latviešiem – Ralfs Kļaviņš, vairākas reizes ievēlēts Nova­odesas domē, uzņēmis savās mājās daudzus Latvijas viesus, arī kori “Ave sol” koncerttūres laikā, kas notika padomju laikā. Pirms atstāt šo zemi, viņš vēlējis, lai būtu kāds, kas turpinātu viņa darbu. Par Brazīlijas latviešu jauno motoru kļuva Felipe Albrehts, viņš uzņēmies Brazīlijas Latviešu kultūras apvienības vadību.

Felipem kopā ar sievu Renāti, kuru viņš uz Brazīliju atveda no Latvijas, izdodas ap sevi pulcināt domubiedrus. Reizi nedēļā viņi satiekas ar draugiem, sarunas grozās arī ap valodas apguvi – nojumē, kurā pulcējas jaunieši, uz sienām var izlasīt ar krītu rakstītus teikumus latviešu valodā – kas ir sija, pagrabs u.c. Darba vietā, kopā strādājot pieciem tautiešiem, pat izveidojusies “latviešu mafija”. Jaunajai paaudzei radusies liela interese par senču dzimteni, valodu, tiek kalti arī latviski dzīves plāni – puiši precēšot tikai latvietes vai vismaz puslatvietes, kas vairākiem jau izdevies. “Viņi Latvijā ir kā iemīlējušies,” sajūtās par tautiešiem dalās Ilze.

Savu pienesumu tālajai tautiešu kopienai dod arī nesenās iebraucējas – Renāte un jaunā baptistu draudzes kora diriģente Inga Liepiņa. Felipes sieva bērniem māca latviešu valodu un gādā par tās apguvi arī interneta vidē, bet Ingas vadībā baptistu draudzes koris dievkalpojumos līdzās garīgiem skaņdarbiem dzied Raimonda Paula “Cielaviņu”, “Pūt, vējiņi!” un citas no Latvijas atvestās dziesmas.

Galerijas nosaukums

Uzziņa

Raidījuma “Būt latvietim. Brazīlija” 1. sērija šodien, 29. janvārī, plkst. 21.45 Latvijas Televīzijas ­1. kanālā.

LA.lv