Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
29. janvāris, 2015
Drukāt

Brazīlijas latviešu jaunajai paaudzei senču dzimtene šķiet kā laimes zeme (6)

Foto no "S.A.F. PAKALPOJUMI" krājumaFoto no "S.A.F. PAKALPOJUMI" krājuma

“Ja ne mūsu trakā ziema, Latvija viņiem būtu ideāla valsts,” par Brazīlijas jauniešu pozitīvo attieksmi pret senču dzimteni stāsta viens no televīzijas raidījuma “Būt latvietim. Brazīlija” filmēšanas grupas dalībniekiem Edvīns Inkēns pēc atgriešanās no ceļojuma. Sajūtas, ka tālajā Dienvidamerikas valstī vai katru sastapto tautieti kā arheologiem nāksies “izrakt” un dokumentēt, bijušas stipri pārspīlētas. Brazīlijā latvieši ar uguni nav jāmeklē, dzīve norit pilnasinīgi, bet kopienas vadības stafeti no vecākās paaudzes ar lielāku jaudu pārņem jaunie.

Ar Dieva vārdu uz mūžamežu

Mazapdzīvotā valsts ar plašiem mežiem un iespēju tikt pie sava līduma latviešus vilinājusi jau 19. gadsimta 90. gados. Kā uz apsolīto zemi 1922. gada 1. novembrī Brazīlijā ieradās pirmās baptistu draudzes misionāru ģimenes. 450 ieceļotāji devās ar vilcienu līdz tagadējai Sapezāles dzelzceļa stacijai un uzsāka 35 kilometru garo ceļu pa meža biezokni uz vietu, kas mūsdienās pazīstama kā latviešu kopienas ciemats “Vārpa”. Kolonija izauga līdz divarpus tūkstošiem iemītnieku – romānā “Mūža meža maldi” to aprakstījis Jūlijs Lācis. Dieva misija maksāja bargu cenu – apbedījumi ciemata senākajā kapsētā liecina, ka pirmajos gados no nepiemērotajiem dzīves apstākļiem un slimībām nomira arī 150 bērni. Lai gan nav precīzu ziņu, rēķina, ka Brazīlijā ieceļojuši 22 tūkstoši latviešu.

Kolonistu vēsturei var izsekot līdzi fotogrāfa Jāņa Erdberga izveidotajā muzejā, kas atrodas “Vārpā”. Edvīns to novērtē kā ciemata izcilāko objektu. Ekspozīcija liecina par smagajiem dzīves un darba apstākļiem pirmajos gados, kā arī vēlāko uzplaukumu – pamazām mežam atkarotā zeme sākusi nest augļus, ļaudis kļuvuši turīgāki. Ģimene pēc ģimenes atdalījās no komūnas, kurā sākotnēji bija apvienojušies ieceļotāji, un par diezgan lētu naudu no Brazīlijas valdības izpirka savus zemes gabalus. Latviešu īpašumā nonāca lielas platības, ar laiku tām pieauga vērtība, piemēram, Novaodesas apkārtnē, kas mūsdienās kļuvusi par kuplāko tautiešu kopienas vietu.

Īstenu zelta āderi 40. gados uzgājis Verners Grīnbergs – ieceļotājs no 1913. gada. Nopelnījis ar kokmateriālu tirdzniecību un par lētu naudu iegādājies mežiem klātu zemi kalnos, kur uzbūvējis sev māju. Pamazām viņš teritoriju paplašinājis un sadalījis apbūves gabalos – tagad šajā vietā atrodas viens no dārgākajiem Brazīlijas kūrortiem, saukts Monte Verde, kas tulkojumā no portugāļu valodas tas pats Grīnbergs jeb latviski “zaļais kalns” vien ir. Monte Verde veidots kā brazīliešu sapnis par atpūtu Šveices Alpos – iekurini savā kalnu namiņā kamīnu, pagtavo fondī un dzer vīnu, jo temperatūra ziemas vakaros var noslīdēt līdz nullei, retu reizi te uzkrīt pat sniegs. Apsviedīgā vīra biznesu turpina viņa atvases, kalnu kūrortā dzīvo vēl dažas kolonistu pēcnācēju ģimenes, kas ar ciemiņiem spēj parunāties latviski.

Ne visi kolonisti metās tirgot nekustamo īpašumu, bija arī tādi, kas turpināja uz savas zemes nodarboties ar zemkopību, audzēja lopus un dara to arī mūsdienās. Reizi mēnesī “Vārpā” latviešu izcelsmes fermeris piegādā tautiešiem 20 kilogramu saldā krējuma, jo Brazīlijas pārtikas veikalos šādu produktu neatrast. Joprojām kāds savā saimniecībā kūpina gaļu un kāds cep rupjmaizi.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Hāā, lai atbrauc padzīvo, nepaies i gads, kad prom būs!

  2. Latvija ir pastalnieku zeme ar zemu civilizācijas līmeni.Nu no mūžamežiem iebraukušajiem-tiešām paradīze.Un kūpinājumi,melni nokvēpuši.Vai tie ir ēdami?

  3. Jus te komentetaji! Ir dzivot labi latvija,ja ir darbs,nauda,lai varetu dzivot,nevis grasus skaitit.

  4. Man arii Latvija ir laimes zeme. Tikai juus pashi to nesaprotat!

Draugiem Facebook Twitter Google+