Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. decembris, 2012
Drukāt

Iemūžinot romānā kurzemnieku valodu

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Apgāda “Lauku Avīze” sērijā “Lata romāns” klajā nācis Ērika Kūļa jaunākais darbs “… tiem, kas sauli redz”. Grāmatu rakstnieks veltījis Liepājas žurnālista Gundara Matīsa piemiņai, kuru 2001. gadā profesijas dēļ noslepkavoja viņa paša kāpņu telpā.

 

Lai arī grāmatas saturam nav tiešas saistības ar G. Matīsa likteni un tajā žurnālists pieminēts tikai reizi, romānā vietu atrod gan stāsti par kontrabandistu noziegumiem un sastapšanos ar mafijas bosiem, gan žurnālista ikdienas atspoguļojums. “Mēs ar Gundaru strādājām vienā redakcijā un bijām domubiedri. Viņš atšķīrās no citiem ar to, ka bija dziļais racējs – nemeta mieru, kamēr nebija aizracies līdz lietas būtībai. Dažiem vīriem, kas nodarbojās ar tumšām lietām, tas, protams, ne sevišķi patika. Taču šis nav kriminālromāns, bet visupirms grāmata par cilvēku attiecībām, godaprātu un nelietību. Es vienkārši esmu to veltījis savam kolēģim, turot godā viņa piemiņu,” skaidro grāmatas autors.

Romāna galvenais varonis Bruno dažus mēnešus pēc sievas nāves saprot, ka iemīlējis medmāsu, kura līdz pēdējam brīdim kopa viņa dzīvesbiedri. Vīrietis ir grūtas ētiskas izšķiršanās priekšā – vai viņš drīkst ļauties šīm jūtām? Tomēr šis nav tikai mīlas trijstūra romāns. Romāns ataino cilvēku jūtas to pretrunīgumā un daudzveidībā. Autors runā ne vien par sievietes un vīrieša attiecībām, bet arī tādiem eksistenciāliem jautājumiem kā nenovēršamā nāve, vientulība un ikviena cilvēka ilgas pēc otra klātbūtnes.

To visu Ē. Kūlis spējis atainot tā, kā tas parādās ikdienas realitātē.

“Nekad neesmu mēģinājis vingrināties kādā neesošā žanrā. Esmu reālists, jo mani interesē dzīve kā tāda – gan tās raupjās šķautnes, gan mirkļi, kad tā atklājas savos skaistākajos toņos.”

Lai arī nevarētu teikt, ka grāmata “norakstīta no dzīves”, tajā ienāk daudz paša rakstnieka pārdzīvojumu – gan viņa sievas nāve, kad pēc 32 kopdzīves gadiem viņa lēni un mokoši mira no vēža, gan darbs laikraksta redakcijā un arī lauku dzīves ikdiena. Īpaša vieta romānā ir lauku sadzīves vērojumiem, kur mijas apbrīns par to cilvēku varonību, kuri joprojām dzīvo un kopj Latvijas laukus, un nožēla par tiem, kuri no mazotnes pie darba nav radināti un arī pieauguši izvēlas pārtikt no sīkiem gadījuma darbiem un nelielām zādzībām.

Īpaši interesanta ir jaunākā Ē. Kūļa romāna valoda – tajā ir daudz retu, senu un lokāli lietotu vārdu, kurus autors turklāt rūpīgi izskaidro zemsvītras piezīmēs. Rakstnieks teic, ka ar šo grāmatu viņš centies dot savu artavu latviešu valodniecībā. Viņa atainotā Kurzemes lauku leksika joprojām ir dzīva, taču palēnām sāk izzust, jo jaunie lauku cilvēki arvien vairāk cenšas runāt kā pilsētnieki un atbrīvoties no sava novada valodas īpatnībām. Tāpēc Ē. Kūlim bijis svarīgi šos vārdus saglabāt nodrukātus grāmatā literārā tekstā. “Dažas vasaras manu lauku māju viesu namā dzīvoja desmit studentes no Liepājas Universitātes, kuras speciāli brauca uz dažādām lauku vietām pierakstīt turienes valodas īpatnības. Tad arī sapratu, ka varu dot būtisku ieguldījumu mūsu interesantās valodas saglabāšanā, vienkārši ierak­stot grāmatā, kā runā cilvēki man apkārt,” spriež romāna autors.

Pašlaik Ē. Kūlis jau gatavo jaunu romānu. “Mana nākamā grāmata būs ar nostalģiju par aizejošo dzīvi. Par to liecina arī romāna nosaukums “Vēl pirms saules rieta”. Tas būs stāsts par diviem cilvēkiem gados, kam mūža garumā bijušas lielas grūtības tikt pie savas dzimtas turpinājuma,” atklāj rakstnieks.

Arī šoreiz viņš nolēmis runāt par kādu aktuālu un Latvijai sāpīgu tēmu – daudzajiem abortiem, izjūkošām ģimenēm un vientuļiem cilvēkiem.

Ē. Kūli gaida vēl nākamais nozīmīgais uzdevums – viņa rīcībā nonākušas Egona Līva veidotas intervijas ar Kurzemes tālbraucējiem jūrniekiem, kas jāsagatavo publicēšanai. Sākotnēji rakstnieks iecerējis pēc šīm intervijām veidot vēl kādu romānu, taču sapratis, ka tādam darbam viņam trūkst jūrasbraucēja pieredzes. Turklāt intervijas izrādījušās pilnīgākas, nekā varēja gaidīt, un patiešām interesanti atklāj Kurzemes jūrasvilku personības. “Būtībā tās ir pabeigtas – tur vairs nav ne ko pielikt, ne atņemt. Egona dzīvesbiedre Edīte Gūtmane tās ir pat atšifrējusi. Man atliek vienīgi tās ierakstīt datorā un nodot tālāk publicēšanai,” viņš stāsta.

 

Radošā vizītkarte LR_Saule_12

Rakstnieks ĒRIKS KŪLIS

* Dzimis 1941. gadā Priekulē.

* Rakstnieku savienības biedrs kopš 1975. gada.

* Sarakstījis daudzas pasaku grāmatas bērniem, to vidū “Niķa-Riķa-Stiķa-Ciķa pasaciņas” (1990), “Niķa un Riķa stiķi” (1996), “Joki Sviestiņciemā” (1997), “Nikniķa jaunie un jocīgie stiķi” (1998), “Rūķēnu pērļainais piedzīvojums”, “Rūciņš, Rūsiņš un sasalmasalas” (1999), “Nikniķa brīvība suņuburkšķos” (2000), “Vilkuvilka slepenais plāns” (2011).

* 2001. gadā izdota prozas izlase “Nobela prēmija mīlestībā”.

* 2010. gadā klajā nācis stāstu krājums “To stāsti rudenim”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+