Ekonomika
Auto un tehnoloģijas

Tirgū piedāvā pirmos reāli uz ielas izmantojamos e-motocikus0

Publicitātes foto

Arvien vairāk ražotāju nāk klajā ar elektromotocikliem, taču problēmas tās pašas, kas ar elektroauto – pārāk mazs nobraukums un pārāk augsta cena.

Elektropiedziņa šobrīd ir modes kliedziens transportā. Jebkurš sevi cienošs ražotājs uzskata par savu pienākumu (daļēji arī piespiedu kārtā no likumdevēju puses) radīt transporta līdzekli bez iekšdedzes dzinēja. Izņēmums nav arī motociklu ražotāji.

Šobrīd tirgū tiek piedāvāti pirmie reāli uz ielas izmantojamie elektromotocikli. Ne tikai samērā mazas jaudas braucamrīki, kas vairāk iekļaujas mopēdu, nevis motociklu kategorijā, bet arī pietiekami jaudīgi transportlīdzekļi, kas būtu spējīgi konkurēt ar benzīna dzinēju darbinātajiem.

 

Elektromočiem lielākais potenciāls sportā

Es pats esmu pamēģinājis “KTM” piedāvātos elektromotociklus “E-RIDE” – tie ir sporta (krosa un enduro) motocikli, kas ir piemēroti tieši sacensību režīmam – liela jauda īsā periodā. Nobrauc savu braucienu un maini vai lādē akumulatoru. Ja viss nepieciešamais ir turpat trases malā, tad problēmu nekādu.

Šādi motocikli ļauj sacensības rīkot telpās – nav raksturīgā benzīna smārda, pasākums ir arī krietni klusāks. Šajā jomā es noteikti saskatu lielas perspektīvas tieši elektromotocikliem – gan no tehnoloģiju viedokļa, gan arī no baudāmības un šova viedokļa. Elektromotora lielākā priekšrocība ir liels, praktiski konstants griezes moments visā diapazonā, kas ļauj sacensību režīmā nodrošināt tehniski teicamus rezultātus – pārējais jau ir atkarīgs no braucēja meistarības. Jebkurā gadījumā – jaudas pietiek!

Bet, ja sākam domāt par kādu garāku izbraucienu ārpus trases, tad šobrīd Latvijā tāds pilnvērtīgs elektromotocikls – pat tikai pilsētas režīmam – netiek piedāvāts.

Es gaidu, kad līdz Latvijai nonāks “Harley-Davidson” “LiveWire” motocikls, kurš tehniski varētu pretendēt uz reāla motocikla statusu – ar to var nobraukt 235 kilometrus ar vienu uzlādi. Bet vienalga pamaz nobraucamo kilometru… Citādi tehniski motocikls ir daudzsološs. “Harley-Davidson” ­”LiveWire” projektu attīsta jau vairākus gadus ar mainīgiem panākumiem. Šķiet, ka viņi to dara vairāk tāpēc, ka to spiež likumu normas…

Arī citi pazīstamie ražotāji, piemēram, “BMW”, “Honda” utt., ir metušies rušināt elektrodzinēju lauciņu, piedāvājot dažādas tehnoloģijas, kas ir izkāpušas no fantastikas filmu ekrāniem, taču joprojām vairāk uzskatāmas par konceptmodeļiem.

 

Ne tikai elektriski, bet arī ārkārtīgi gudri

“BMW” savai jubilejai par godu prezentēja reālam izstrādājumam jau tuvu esošu konceptmodeli, kas ir pārsātināts ar dažādām tehnoloģijām, tajā skaitā ar visām jaunākajām aktīvās drošības sistēmām. Motocikls ir arī vizuāli efektīgs un iezīmē jaunās tendences turpmākajiem “BMW” motociklu modeļiem.

“BMW” savos jaunākajos motociklu attīstības modeļos pauž uzskatu, ka motociklistam ķivere vairs nebūs nepieciešama, jo motociklu aktīvās un pasīvās drošības sistēmas būs sasniegušas tādu līmeni, ka spēs novērst iespējamos riskus. Bet atkal – tie ir tikai nākotnes redzējumi un šobrīd nav zināms reāls datums, kad uz ceļa varētu parādīties sērijveidā ražoti “BMW” elektromotocikli.

“Honda” nākotnes redzējumos ir motocikls, kas līdzināsies ar mākslīgu intelektu apveltītam dzīvniekam. Tas būs motocikls, kas sekos savam saimniekam pa pēdām, tostarp darīs to telpās. Motocikls ir apveltīts ar autopilotu un žiroskopu, kas nosaukts par “Honda Riding Assist-e”.

Motociklam ir mainīgas ģeometrijas balstiekārta un spēja pielāgoties dažādiem ceļa un braukšanas apstākļiem. Ja motociklam ir lielas elektrorezerves, tad ir iespējams uzstādīt arī virkni papildaprīkojuma, kas nebūtu iespējams uz tradicionālā motocikla – būtu nepieciešams liels akumulators un jaudīgs ģenerators, kas parasto motociklu padarītu smagāku un neefektīvāku.

Savukārt, ja runājam par šīsdienas iespējām un piedāvājumu tirgū, tad “Honda”, tāpat kā pārējie lielā japāņu četrinieka ražotāji, šobrīd aprobežojas ar elektrisko krosa motociklu ražošanu vai arī Āzijas tirgum piedāvā motorollerus ar elektropiedziņu. Plāni ir lieli un interesanti, bet realizācija dzīvē aizkavējas.

“Hondas” pārstāvji atzīst, ka šobrīd ielas elektromotociklu konkurētspēja ir nepietiekama, lai būtu vērts sākt sērijveida ražošanu. Tādi paši apsvērumi ir arī Eiropas ražotājiem – elektromotociklus ierobežo mazais noskrējiens ar vienu uzlādi, kā arī dārgās tehnoloģijas.

 

“Zero” – motociklu “Tesla”?

Lielo ražotāju nogaidošo pozīciju izmanto citi. Tas ļāvis elektromotociklu tirgū ielauzties jauniem ražotājiem, kuru nosaukumus ikdienas motociklu entuziasti pat nav dzirdējuši. Šobrīd viens no ambiciozākajiem projektiem ir “Zero”, kas bāzēts ASV, Kalifornijas štatā. Šobrīd piedāvājumā ir pieci “Zero” modeļi – sākot no klasiska ielas motocikla un beidzot ar nelielu krosa motociklu. Tostarp ir pieejams kārtīgs “adventure” jeb piedzīvojumu tipa motocikls, kas ir piemērots civilizēto zemju apceļošanai, jo nekur tālu no uzlādes ierīces attālināties tāpat nedrīkst.

Piedāvātais motociklu klāsts ir pietiekami plašs, lai būtu iespējams ieinteresēt modernos motociklistus, kuru ceļi pārsvarā ved pa pilsētu vai tuvējo piepilsētu, jo motociklu darbības rādiuss ir aptuveni 320 km. “Zero” ambīcijas ir lielas – tuvāko triju gadu laikā uzņēmums plāno palielināt noskrējienu ar vienu uzlādi līdz 560 km, solot būtiski nepaaugstināt motocikla cenu. Šībrīža cena ielas motociklam ir aptuveni 15 000 dolāru ASV, bet Eiropā šis pats motocikls nodokļu politikas dēļ maksātu vairāk nekā 40 000 eiro, kas to padara ikdienas lietotājam nepievilcīgu.

Jāsaka, ka visi lielākie elektromotociklu ražotāji šobrīd ir lokalizēti tieši ASV. No ievērības cienīgiem projektiem ir minami “Lightning Strike” (noskrējiens ar vienu uzlādi – 240 km), “Cake Kalk” (132 km), “Tarform” (144 km), “Energica Ego” (150 km), “Lito Sora” (192 km) un “Arc Vector” (430 km). Pēdējais projekts ir daudzsološs, bet šobrīd tam ir ne tikai augsti tehniskie rādītāji (maksimālais ātrums 200 km/h, 0–100 km/h – 2,7 sekundes, 95 kW jauda), bet arī augsta cena – 117 000 dolāri.

Šis ir elektromotocikls, kas no koncepta statusa ir nokļuvis uz ielas, nezaudējot savu koncepta izskatu un lielisko elektronikas klāstu. Motocikls var lepoties ar īpašu vadības sistēmu, kas mijiedarbojas ar motocikla vadītāju.

 

Gan virkne priekšrocību, gan virkne negatīvo iezīmju

Jāpiebilst, ka elektromotocikliem līdztekus klusumam un labajam griezes momentam ir vēl virkne priekšrocību. Piemēram, nav jāmaina eļļa, nav sajūga, kas dilst, nav trosīšu, nav filtru, nav visu ierasto dzinēja apkopju un detaļu nomaiņas – kopumā ekspluatācijā elektromotocikls ir būtiski lētāks – praktiski bezapkopju. Lādē akumulatoru, maini riepas un brauc. Pat bremžu sistēma dilst būtiski mazāk, jo bremzēšanas procesu daļēji nodrošina elektrodzinēji, kas bremzēšanas laikā strādā kā ģenerators, kinētisko enerģiju pārvēršot elektrībā.

Elektriskajam motociklam ir daudz mazāk kustīgo detaļu, līdz ar to arī ir mazāk kam nodilt.

Ja šībrīža tehnoloģijas nodrošinātu motociklam vienas uzlādes noskrējienu vismaz 400–500 kilometru attālumā, kā arī uzlādi pusstundas laikā, tad es noteikti sāktu domāt par šāda motocikla iegādi, bet, kamēr tas viss vēl ir tikai zinātniskās fantastikas līmenī un projektu stadijā, tikmēr es turpināšu dedzināt benzīnu.

Saistītie raksti

Mans rezumējums ir vienkāršs – elektrotransportam ir nākotne, bet tikai kā pilsētas transportam. Domājot reālās kategorijās, iekšdedzes dzinēji un elektrodzinēji ir divas paralēlas tehnoloģijas, un jāsaka – reiz jau šādā cīņā pagājušā gadsimta sākumā uzvarēja iekšdedzes dzinējs. Nevajag aizmirst, ka ir iespējamas arī citas tehnoloģijas līdztekus jau minētajām. Ūdeņraža tehnoloģijas, iespējams, ir daudz ekoloģiskākas un efektīvākas…

 

LA.lv