Mobilā versija
Brīdinājums -2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

Iepazīsimies – esparsete!

Foto - Andrejs Ciršs, Sarmīte RancāneFoto - Andrejs Ciršs, Sarmīte Rancāne

Esparsete, tāpat kā visi daudzgadīgie tauriņzieži lieliski atbilst mūsdienīgas lauksaimniecības prasībām – tā ir vidi saudzējoša kultūra, kas bagātina augsni ar slāpekli un uzlabo tās agroķīmiskās īpašības, tai ir augsta barības vērtība un salīdzinoši zema audzēšanas pašizmaksa.

Esparsete Latvijas laukos šobrīd ir samērā eksotisks augs, tās vizuāli pievilcīgais, dekoratīvais izskats saista ne tikai cilvēku uzmanību. Esparsetes krāšņie spilgti rozā ziedu ķekari pievilina bites un citus apputeksnētājkukaiņus, tādēļ tā ir lielisks nektāraugs.

Savvaļā izplatīti daudzi esparsetes veidi, bet saimnieciskā nozīme piemīt trīs sugām: sējas jeb vīķlapu (Onobrychis viciifolia Scop.), Aizkaukāza (O.antastatica Khim) un smiltāju (O. arenaria DC.) esparsetei.

Sausuma un sala izturīga

Sējas esparsete Latvijā ir pazīstamākā. Pie mums tā ir kultivēts augs, vietām sastopama savvaļā – atsevišķi esparsetes ceri un to grupas atrodamas sausās nezālienēs, gar dzelzceļiem, atmatās, sausos, izmīdītos mežos pilsētu tuvumā un mežmalās. Viduseiropā un dienvidaustrumu Eiropā sējas esparsete savvaļā ir sastopama biežāk.

Sējas esparsete ir ļoti līdzīga Latvijā reti sastopamajai smiltāja esparsetei. Salīdzinājumā ar to ir masīvāka, ar lielākiem ziediem, platākām lapām, mazliet īsākiem sārtiem ziednešiem un garāku pākstīti. Esparsetes ceru parasti veido daudzi zaraini 85–100 cm gari stublāji. Lapas uz stublāja pamīšus, nepāra plūksnaini saliktas no 13–25 lineāri lancetiskām 2–5 cm garām lapiņām. Ziedi izvietoti blīvā vārpveida ķekarā garā (10–25 cm), bezlapainā ziednesī. Auglis – apmatota, ieapaļa viensēklu pāksts (0,5–0,9 cm gara) ar dzeloņaini zobainu malu. Sēkla pēc izkulšanas paliek pākstī. Zied ilgstoši, no jūnija līdz septembrim, tādēļ nereti esparseti izvēlas audzēt biškopji.

 

Esparsetes vērtīgās īpašības – agrīna attīstība pavasarī, augšana augsnēs, kur daudzas citas tauriņziežu kultūras nīkuļo, sausuma un sala izturība, kā arī ļoti augsta augsnē esošo grūti šķīstošo fosfora savienojumu izmantošanas spēja.

 

Esparsete nav prasīga augsnes apstākļu ziņā, taču priekšroku dod kaļķainām, labi nosusinātām augsnēm. Tā mīl siltu klimatu, ir ziemcietīga, iztur arī pavasara salnas. Sēklas sāk dīgt 3–4 oC temperatūrā. Esparseti sekmīgi var audzēt nogāzēs, akmeņainās augsnēs, pamestos laukos, kas neder āboliņam un lucernai. Svarīga ir tikai augsnes reakcija. Labāk to sēt siltākās, saulainākās dienvidu nogāzēs. Mūža ilgums līdz četriem gadiem, pilnu ražu dod jau otrajā gadā pēc sējas.

Izmantojama augsnes uzlabošanai

Esparsetes vērtīga īpašība ir tās spēcīgā sakņu sistēma, kas sastāv no dziļi ejošas mietsaknes un sānsaknēm. Tas ļauj uzlabot augsnes īpašības un sausākās vietās augošiem augiem lieliski sevi nodrošināt ar mitrumu un barības vielām no dziļākiem augsnes horizontiem. Acīmredzot esparsetes sakņu sistēma izdala organiskās skābes, tādēļ tā spējīga izmantot augsnē esošos grūti šķīstošos fosfora un kalcija savienojumus. Esparsete ar gumiņbaktēriju palīdzību nodrošina vajadzīgo slāpekļa daudzumu sev un uzkrāj to augsnē  pēcaugiem – vidēji tā saista 100–120 kg/ha slāpekļa. Esparsetei nepatīk skābas, pārpurvojušās augsnes.

Proteīna vairāk nekā lucernā

Lopbarībai esparseti sēj tīrsējā vai maisījumos ar stiebrzālēm – ganību aireni, pļavas auzeni u. c. Audzējot tīrsējā, izsējas norma 70–80 kg/ha. Labus rezultātus dod sēklu apstrāde pirms sējas ar nitragīnu. Esparsete ievērojami mazāk cieš no dažādu slimību un kaitēkļu postījumiem nekā citi tauriņzieži.

Esparsetes barības vērtība ir līdzvērtīga sarkanajam āboliņam un lucernai vai pat pārspēj to. Baltkrievu kolēģi izpētījuši, ka esparsetes siens salīdzinājumā ar lucernu ir proteīniem bagātāks (zaļmasā vidēji ir 18–19%, sienā– 16–17% proteīna), satur daudz minerālsāļu (P, K, Ca) un vitamīnu, tam ir laba sagremojamība. Siena gatavošanas procesā tiek pazaudēts samērā neliels proteīna daudzums (8%), kas liecina par esparsetes labajām tehnoloģiskajām īpašībām, pateicoties stublāja uzbūvei un esparsetes lapiņu formai, kas sienu žāvējot, mazāk nolūst.

 

Esparseti var veiksmīgi izmantot gan siena, gan skābbarības gatavošanai, kā arī ganību ierīkošanai visu veidu mājlopiem. Ganībās esparsetes klātbūtne neprasa īpašus piesardzības pasākumus, kā tas ir ar lucernu un āboliņu, jo esparsete neizraisa lopiem timpāniju.

 

Siens īpaši vēlams zirgiem un jaunlopiem, jo tas ir ļoti veselīgs. Pateicoties ātrajam augšanas tempam pavasara periodā, esparsetes sējumi ir viens no pirmajiem olbaltumvielām bagātas lopbarības avotiem. Lopbarībai tā jāpļauj pumpurošanās–ziedēšanas sākuma fāzē, jo vēlāk augi strauji nocietē, daudz zaudē no savas vērtības un izretinās.

No hektāra līdz 150 kg medus
Esparsete ir arī lielisks medusaugs. Ziedošie esparsetes lauki ir lieliska izejvielu bāze biškopībai. Svarīgi, ka esparsete uzzied agrāk par daudziem citiem medusaugiem. Turklāt to labprāt apmeklē bites arī karstā un sausā laikā, kad citi medusaugi nektāru praktiski neizdala. Novērojumi rāda, ka vislabāk esparsete izdala nektāru dienās, kad temperatūra sasniedz 22– 25 oC. Pazeminoties gaisa temperatūrai, krītas arī nektāra daudzums esparsetes ziedos.

Esparsete nektāru sāk izdalīt, tiklīdz atveras ziediņš. Ziedēšana notiek no apakšas uz augšu, pirmie ķekarā sāk ziedēt apakšējie ziediņi. Katru dienu atveras 1–2 horizontālās ziediņu rindas. Pirmie ziediņi atveras jau no paša rīta, bet vairākums ap plkst.10–12 dienā un turpinās līdz vēlai pēcpusdienai. Ziediņi, kas atvērušies no paša rīta, uz vakarpusi jau sāk vīst, bet vakarā atvērušies saglabājas svaigi visu diennakti. Visas ziedkopas ziedēšana turpinās līdz astoņām dienām. Esparsetes zieda mehānisms ir labi piemērots svešapputei ar kukaiņiem.

Esparsete izdala ļoti daudz nektāra un dod arī ziedputekšņus, īpaši ziedēšanas sākumā, kad atveras apakšējie lielākie ziediņi. Bites esparsetes laukiem vēlams pievest klāt. Uz 1 ha sējumu vēlams izvietot 3–4 saimes. Viena saime dienā no esparsetes lauka var savākt ap 4 kg medus. No 1 ha sējumu var iegūt 300 līdz 500 kg nektāra vai aptuveni 100–150 kg kvalitatīva medus. Tas ir gaišā dzintara krāsā, caurspīdīgs, aromātisks un ar patīkamu garšu, sacukurojas lēnām. Putekšņi ir dzeltenbrūni.

Sēklu pieejamībaesparsete_seklas
Pie esparsetes labajām īpašībām jāmin arī lielās un stabilās sēklu ražas salīdzinājumā ar citiem daudzgadīgo tauriņziežu zālaugiem. Neraugoties uz to, ka esparsete zied pakāpeniski ilgstošā laikā un arī sēklas tā nogatavina pakāpeniski, sēklu raža var sasniegt 0,7–1,0 t/ha.

Sēklas atšķirībā no citiem daudzgadīgajiem tauriņziežiem parasti vāc 5–7 dienas pirms graudaugiem. Esparsetes pākstiņas ātri nobirst, tādēļ sēklai jānovāc, kad tās kļūst dzeltenīgas vai gaiši brūnas. Jāvāc vakarpusē vai no rīta, kad augi vēl ir valgi no rasas, lai nenobirst sēklas. Sēklas ir viegli attīrāmas no piemaisījumiem.

Latvijas laukos esparsete šobrīd vēl ir retums, jo vietējās šķirnes mums nav, arī Latvijas Augu šķirņu katalogā šobrīd neviena esparsetes šķirne nav iekļauta, savvaļā tā sastopama reti un no ārvalstīm ražošanas vajadzībām esparsete importēta praktiski netiek. Citāda situācija ir mūsu kaimiņvalstīs. Lietuvā ir izveidotas un tiek piedāvātas ražotājiem divas šķirnes: ‘Žilvinai’ un ‘Meduviai’. Samērā aktīvs darbs norisinās Baltkrievijā, kur ir radītas divas jaunas smiltāju esparsetes šķirnes: ‘Karanevičski’ un ‘Kaupacki’. Tāpat ES kopējā augu šķirņu katalogā esparsetes šķirņu izvēle ir pietiekami plaša.
Skrīveros Zemkopības institūtā vairāku gadu garumā zālaugu selekcionāri paralēli darbam ar citām kultūrām hobija līmenī ir darbojušies arī ar sējas esparsetes audzēšanu un vērtēšanu nelielās platībās. Esam šobrīd atlasījuši izturīgākos, ziemcietīgākos un raženākos esparsetes augus un turpinām darboties ar vienu perspektīvo esparsetes numuru. Lauka dienās zemnieki nereti izrāda interesi par šo eksotisko kultūru un īpaši azartiskiem biškopjiem mēdzam piešķirt pa saujiņai esparsetes sēklu no mūsu kolekcijas iemēģināšanai savos laukos. Domājam, ka perspektīvā esparsete būtu interesanta un noderīga tauriņziežu kultūra gan biškopībā, gan arī bioloģiskajā lauksaimniecībā.

Raksts publicēts žurnālā ” Agro Tops”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+