Ekonomika
Bizness

Iepirkumus var sarunāt un par to nesodīs? Saruna ar IUB vadītāju Daci Gaili2


Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja Dace Gaile.
Iepirkumu uzraudzības biroja vadītāja Dace Gaile.
Foto: Valdis Semjonovs

Autori: Zigfrīds Dzedulis, Olafs Zvejnieks

Ar Iepirkumu uzraudzības biroja (IUB) vadītāju Daci Gaili sarunājās “LA” žurnālisti Olafs Zvejnieks un Zigfrīds Dzedulis.

Vai varat pateikt, kāds ir valsts un pašvaldību iepirkumu apjoms naudas izteiksmē viena gada laikā?

D. Gaile: 2018. gadā tie bija 2,9 miljardi eiro. 2016. un 2017. gadā skaitļi bija mazāki. No tā var secināt, ka summas palielinās. Iepirkumu kopskaits pērn sasniedza aptuveni 12 000.

 

Cik jūsu darbinieku uzrauga šos iepirkumu tūkstošus?

Piecdesmit astoņi.

 

Vai tas nozīmē, ka viens darbinieks uzrauga aptuveni 200 iepirkumu?

Tā nevar rēķināt. Iepirkumu uzraudzības birojs jau nestāv aiz muguras katram valsts vai pašvaldības iepirkumam. Tāpat kā visām valsts pārvaldes iestādēm, arī mūsu iestādes tiesības un pienākumi ir noteikti normatīvajos aktos.

Pirmkārt, mēs izskatām uzņēmēju sūdzības, kurās pausta neapmierinātība ar kādu no pasūtītāju lēmumiem.

Neapmierinātie uzņēmēji turklāt var apstrīdēt ne tikai iepirkuma rezultātus, bet arī dokumentus.

Pēc likuma sūdzību lietās birojs ir pati augstākā iestāde, biroja iesniegumu izskatīšanas komisijas lēmumus nav iespējams apstrīdēt Finanšu ministrijā, kurai esam pakļauti. Tos pēc tam var apstrīdēt tikai tiesā.

Otrkārt, mūsu uzraudzība izpaužas administratīvo sodu piemērošanā iepirkumu komisiju locekļiem un iestāžu vadītājiem. Varam arī lemt par aizliegumu ieņemt amatu, kas saistīts ar iepirkumu veikšanu.

 

Cik ir šādu aizliegumu?

To gan nav daudz. Vidēji viens līdz divi gadā. Aizvadītajos piecos gados, kopš birojam noteiktas šīs tiesības, aizliegumu skaits nepārsniedz desmit.

 

Vai jūsu vadītais birojs spēj pilnībā uzraudzīt šo miljardu plūsmu?

Ja ar to domājat, ka biroja pārstāvis stāv aiz muguras katram iepirkumam, tad, protams, ne. Ikviena valsts pārvaldes iestāde vai pašvaldība pati ir atbildīga par to, kāpēc un ko pērk un cik par to samaksā.

Atgādināšu, ka 2002. gadā birojs sākotnēji tika izveidots galvenokārt kā pirmstiesas izskatīšanas iestāde.

Birojs skata sūdzības un pieņem lēmumus mēneša laikā, skaitot no sūdzību iesniegšanas dienas. Gada laikā caurmērā izskatām aptuveni 200 sūdzības, no tām tiesā nonāk 30 līdz 40.

Vai jūsu redzeslokā nenonāk iepirkumi, kuri beidzas ar skandāliem par iespējamo kukuļošanu? Šogad tas izcēlās Latvijas Universitātes akadēmiskā centra topošās Rakstu mājas iepirkuma procesā, kurā pavīd nu jau bijušās prorektores Baibas Brokas vārds. Pērn bija skandāls saistībā ar Rīgas pašvaldības SIA “Rīgas satiksme” trim sabiedriskā transporta iepirkumiem. Par ko tas liecina?

Šie skandāli liecina par gadiem iesakņojušos pārliecību, ka iepirkumus var sarunāt un ka par to nesodīs.

Kopš Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju vada Straumes kungs, tas sācis pievērst iepirkumiem pastiprinātu uzmanību. Tāpēc sabiedrība arī vairāk uzzina par kukuļošanas mēģinājumiem.

Iespējams, ka beidzot visiem iespējamajiem kukuļotājiem tas liks aizdomāties.

 

Vai, jūsuprāt, Publisko iepirkumu likums un citi tiesību dokumenti nodrošina iepirkumu pārskatāmību?

Es domāju, ka tie ir pietiekami pārskatāmi. Visi iepirkumi tiek izsludināti mūsu biroja tīmekļa vietnē. Visu iepirkumu dokumenti ir pieejami vienuviet Valsts reģionālās attīstības aģentūras elektronisko iepirkumu informācijas sistēmā.

Tur tiek publicēti gan iepirkumu plāni, gan dalībnieki, gan rezultāti. Cita starpā redzams, ko pasūtītājs nopircis, kādus līgumus noslēdzis un cik par to samaksājis. Tiktāl viss ir pieejams un zināms visiem.

Par lielajiem sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, “Latvenergo”, “Rīgas siltumu”, “Rīgas satiksmi” un citiem, kuri izmanto Eiropas Savienības fondu finansējumu, mūsu biroja mājas lapā tiek ievietota atsevišķa informācija, jo tās ir ļoti lielas summas, kas parādās šo uzņēmumu iepirkumos.

Protams, publiski nav pieejams pamatojums tam, kāpēc konkrētā iepirkuma pasūtītājs izvirzījis tādas vai citādas prasības. Kāpēc pasūtītājam tas bijis vajadzīgs? Ar šādu jautājumu neapmierinātie uzņēmēji pēc tam vēršas pie mums, apstrīdot iepirkuma dokumentus.

Vai, jūsuprāt, ar šiem pārskatiem var novērst krāpšanu un kukuļošanu, kas bieži iepirkumos izlien kā īlens no maisa?

Tikai ar likumu varu to pilnībā, protams, nevar novērst.

 

Bet, kā sapratām, birojs pats nevar neko novērst, ja vien no kāda uzņēmēja nesaņem sūdzību, vai tā?

Ne gluži. Mēs veicam iepirkumu pārbaudes pēc savas iniciatīvas, tostarp biroja Kontroles departaments izlases kārtībā pārbauda, kā iepirkumos tiek izmantota Eiropas Savienības fondu nauda.

Tur tad mēģinām no iepirkumu dokumentiem izķert konkurenci ierobežojošas prasības, ja pasūtītājs jau laikus orientējies uz kādu vienu piegādātāju.

 

Kā varēja gadīties, ka gadiem ilgi vilkās pasažieru vilcienu iepirkums, divas reizes anulējot rezultātus?

Tas jājautā uzņēmumam “Pasažieru vilciens” un Satiksmes ministrijai.

Ja procedūru uzraudzība ir jūsu pārziņā, jūsuprāt, te vainojamas likumu nepilnības vai kļūdaini sagatavoti dokumenti, varbūt ierēdņu neprasme?

Tas ir jautājums, ko šajā iepirkumā grib nopirkt. Satiksmes ministrs T. Linkaits jau precīzi paskaidroja, ko uzņēmums pērk jau trešajā piegājienā. Vilcienus, kuru vēl nav… Jaunus modeļus, kuri vēl jārada, un 35 gadu ilgu to uzturēšanu. Tātad izdevumi 35 gadiem un tehniskie apraksti tam, kā vēl nav…

Pirmajā iepirkumā neveiksmīgi noslēdza līgumu ar spāņu kompāniju “CAF”. Otrā iepirkuma rezultātu toreizējais satiksmes ministrs A. Matīss atzina par pārāk dārgu, pieprasīdams to pārtraukt.

Kāpēc neizvērtēja pirmo divu iepirkumu kļūdas un neveiksmju cēloņus, tas man nav zināms. Diemžēl mums nav tiesību pasūtītājam pateikt, kas viņam jāpērk! Lietderību vērtēt var vienīgi Valsts kontrole.

 

Bet vilcienus jau neiepērk tikai Latvijā, ir arī citu valstu pieredze. Vai to nevarēja izmantot?

Droši vien varēja. Es nezinu, vai tas tika darīts. Jāņem vērā, ka birojā izskata sūdzības līdzīgi tam, kā vērtē tiesa, proti, tikai sūdzībā minētos faktus un par ko ir šis strīds.

Kādreiz savā starpā strīdējās paši uzņēmēji, bet tagad katrs savu taisnību mēģina izcīnīt uzņēmēju nolīgtie advokāti, kas atrod aizvien jaunus un jaunus argumentus.

Piemēram, mikroautobusu pakalpojumu iepirkums tika apstrīdēts, ja nekļūdos, sešas reizes.

 

Ar ko, jūsuprāt, izskaidrot to, ka, piemēram, būvniecības iepirkumos par desmitiem vai simtiem miljoniem uzvar vieni un tie paši uzņēmumi?

Aizvadīto gadu notikumi liecina, ka ar likumiem noteiktās iepirkumu procedūras nevar izskaust korupciju. Ja negodīgs pasūtītājs grib ar piegādātāju kaut ko slepus sarunāt, tad tas ir iespējams.

Piemēram, ja runājam par saimniecisko izdevīgumu, par kuru paši būvnieki tik ļoti iestājās, iebilzdami pret zemāko cenu kā galveno kritēriju.

Saimnieciskais izdevīgums, protams, būtu jāvērtē. Bet ir svarīgi, kādas prasības tiek izvirzītas tā nodrošināšanai.

Kas ir šie kritēriji, cik tie ir izmērāmi un cik lielā mērā objektīvi? Domāju, ka šeit ieinteresētām pusēm vienmēr ir lielas iespējas manipulēt.

Latvijas tirgus ir mazs, pastāv arī karteļu risks, ar ko cīnās Konkurences padome. Diemžēl karteļu pastāvēšanu ir ļoti grūti pierādīt.

 

Bez valsts iepirkumiem jau ir arī privātie iepirkumi, kur jūsu pieminēto problēmu ir krietni mazāk. Uzņēmuma padome dod uzdevumu valdei, ko būtu izdevīgi nopirkt. Kas liedz tādu pašu kārtību ieviest valsts iepirkumos, pēc tam vērtējot rezultātus, vajadzības gadījumā sodot vainīgo amatpersonu ar naudas sodu vai atbrīvojumu no darba?

Šādu kārtību var iedibināt arī valsts iepirkumos. Bet tad jau jārunā par valsts pārvaldes darbību vispār. Proti, cik lielā mērā amatpersonas uzņemas atbildību. Ja iepirkums izgāzies, vai vainīgie arī saņem sodu par bezatbildību utt.

Es gan nevaru atbildēt par visu valsts pārvaldi un to, kāpēc par iepirkumiem atbildīgo amatpersonu darbība netiek vērtēta.

Taču gribu uzsvērt – lai iepirkums būtu sekmīgs, tā veicējam jāpārzina gan attiecīgais tirgus, gan juridiskie un ekonomiskie jautājumi. Diemžēl vienotajā atlīdzības sistēmā iepirkumu speciālisti tiek novērtēti samērā zemu.

 

Vai jums nešķiet, ka bieži iepirkumu procedūra ir formāla un ka pasūtītājs ar piegādātāju par visu jau vienojušies iepriekš?

Tāds iespaids var rasties. Bet, kā jau sacīju, birojs nevar izstāvēt klāt katram iepirkumam. Pat saņemot sūdzību, kurā diezgan ticami skaidrots, ka iepirkums organizēts tikai vienam konkrētam piegādātājam, to nav viegli pierādīt.

Pasūtītājam pretī ir simt argumentu, kāpēc iepirkums ir tāds, nevis citāds un kāpēc vajag tieši tādu preci vai pakalpojumu.

Mums nav tiesību noteikt pasūtītājam, kas viņam jāpērk! Iepirkumu lietderību vērtē Valsts kontrole.

Te jau ir arī neatkarīgu ekspertu problēma. Piemēram, iepirkuma strīdos par dzelzceļa vilcieniem iepirkumiem tādus pilnīgi neatkarīgus un kompetentus ekspertus gandrīz nav iespējams atrast.

 

Ja nav pašu mājās, varbūt viņus var atrast ārzemēs?

Tam varētu piekrist. Bet arī tur tie neatkarīgie vēl jāatrod. Dažreiz vēlāk atklājas, ka it kā neatkarīgie ārzemnieki patiesībā pārstāv kādu no ieinteresētajām pusēm.

Pašmāju ekspertus jau vēl varam pārbaudīt. Bet par ārzemniekiem kaut ko noskaidrot ir krietni grūtāk.

Turklāt ārvalstu ekspertu piesaiste būtiski sadārdzina un pagarina sūdzību izskatīšanas procesu.

 

Kā valsts iepirkumos nonāca līdz zemākās cenas kritērijam kā noteicošajam?

Līdz zemākai cenai parasti nonāk, kad ir novērtēta uzņēmēju kvalifikācija un piedāvājumu atbilstība tehniskajām prasībām. Tāpēc nevar teikt, ka lētāko piedāvājumu izvēlas, kā saka, ar aizmiegtām acīm.

Aizejot uz apavu veikalu, izvēlamies tādus apavus, kuri mums der un patīk. Ja nepatīk, ejam uz citu veikalu. Bet iepirkumā apavu pasūtītājam apavi visos sīkumos jāapraksta tā, lai varētu piedalīties jebkurš ražotājs un piegādātājs.

Atsakoties no zemākās cenas, būtu vajadzīgi saimnieciskā izdevīguma kritēriji, kuri katrā nozarē ir ļoti atšķirīgi.

Diemžēl pati lielākā nelaime ir tā, ka trūkst ideju par visām nozarēm, proti, kādus kritērijus tām izvirzīt par noteicošajiem. Ja ideju nav, tad atliek zemākā cena.

 

Bet Latvijas Restorānu biedrības vadītājs Jānis Jenzis publiski pauž, ka iepirkumos kavē zemākās cenas princips, kas veicina pakalpojumu piedāvājumus zem pašizmaksas. Vēlāk, kad iepirkums iegūts, šo cenu uzskrūvē uz augšu.

Mēs runājam par zemākās cenas kritēriju vai par nepamatoti lētu piedāvājumu?

 

Par nepamatoti lētu piedāvājumu!

Tad tā arī vajag teikt. Nepamatoti lētu piedāvājumu pasūtītājs var noraidīt. Protams, ja vien viņam pietiek zināšanu, gribas un prasmes pierādīt, ka šāds piedāvājums ir nereāls.

 

Pašlaik tiek gatavoti grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kuri cita starpā paredz iepirkumos vairākām precēm un pakalpojumiem kā galveno kritēriju nenoteikt cenu, kā arī pārtraukt iepirkumu, ja pieteicies tikai viens pretendents. Vai, jūsuprāt, tie uzlabos iepirkumu norisi?

Es ceru, ka uzlabos. Viens no iemesliem, kāpēc vajadzīgi grozījumi – vienīgā pretendenta dalības rādītāji pašlaik iepirkumos mums ir ļoti slikti.

Tāpat paredzēts, ka iepirkuma komisija tiek izveidota katram iepirkumam uz laiku līdz vienam gadam.

Pašlaik likums ļauj izveidot pastāvīgi strādājošu iepirkumu komisiju, kurai ar laiku var izveidoties neformālas attiecības ar uzņēmējiem, īpaši mazajos iepirkumos.

Saistītie raksti

Cita starpā grozījumi paredz arī iepriekšēju publisku apspriešanos ar tirgus dalībniekiem, lai samazinātu konkurenci ierobežojošu prasību iekļaušanu iepirkumos.

LA.lv