Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
2. aprīlis, 2013
Drukāt

Iepriekš nenojaustas asociācijas


Publicitātes fotoPublicitātes foto

No 21. līdz 27. martam jau piekto reizi Valmieras Drāmas teātrī norisinājās Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls, kas šogad tika aizvadīts, atzīmējot rakstnieka 150. jubileju. Festivāla gaitā bija iespējams noskatīties deviņus Blaumaņa darbu iestudējumus, kas kopš iepriekšējā festivāla tapuši gan profesionālajos repertuārteātros, gan ārpus tradicionālajām teātra telpām.

Paralēli “dzīvajai” programmai interesenti bez maksas varēja noskatīties arī teātra Apaļajā zālē demonstrētās vērienīgākās Blaumaņa darbu interpretācijas Latvijas teātra un kino vēsturē, bet festivāla noslēguma dienā notika konference “Blaumanis smaida un raksta klāt”.

Par festivāla pārsteidzošāko daļu noteikti kļuva netradicionālie projekti, kas apzināti iziet ārpus tradicionālajām teātra telpām, piedāvājot interaktīvu pieeju Blaumaņa tekstiem. Ērika Vilsona veidotais neatkarīgais projekts “Nezāle”, kas kopš 2008. gada tiek izrādīts Latvijas skolās, ar minimālu rekvizītu izmantojumu ļauj skolēniem iepazīt Blaumaņa nežēlīgās noveles tekstu personīgā formā – lomām aktieris no auditorijas izvēlas atbilstošākos “izpildītājus”, taču jauniešu iesaistīšanās izrādē atkarīga no pašu intereses un izjūtām. Ē. Vilsona izrāde bez liekas didaktikas un patīkami pieklusinātā intonācijā ļauj izjust Blaumaņa tekstā iekļautos morāli ētiskos konfliktus it kā “uz savas ādas”.

Ar daudz plašāku vērienu, paverot jaunas Blaumaņa tekstu interpretācijas iespējas, savā “melnajā kabinetā” strādā Viktors Jansons. Apsēdinot skatītājus pie sarkanā tiesas galda, režisors piedāvā lugas “Indrāni” konfliktu sistēmu izlasīt “caur adatas aci” – lugā minēto priekšmetu virkni.

Līdzās saistošai detaļu analīzei, kas žanriski atgādina interaktīvu muzeja ekskursiju, kurā iespējams dalīties ar personiskām asociācijām un aptaustīt eksponētos vēsturiskos priekšmetus, V. Jansons paralēli apliecina Blaumaņa daiļrades līdzvērtīgumu pasaules dramaturgu – Šekspīra, Čehova un Beketa – darbiem. Taču pārliecinošāku iespaidu atstāj spēles seanss “Nāves ēnā”, kurā skaidrāk definēts priekšnesuma žanrs un daudz spilgtāk izpaužas interaktīvā pieeja Blaumanim – ne tikai analizējot noveles simbolu sistēmu (kā tas tiek darīts ar “Indrāniem”), bet padarot noveles lasījumu par jaunu pieredzi.

Arī festivālā iekļautajās profesionālo repertuārteātru izrādēs par dominējošo kļūst spēles un spēlēšanās princips, interpretējot Blaumaņa varoņus kā laikabiedrus un liekot skatītājiem atkārtoti rūpīgi pārlasīt rakstnieka oriģināltekstus. Gluži negaidīti kļūst skaidrs, ka laika gaitā daudz spilgtāki ir kļuvuši priekšstati par un ap Blaumaņa darbiem un to varoņiem, tādēļ par vienu no festivāla atslēgām kļūst iespēja Blaumani apgūt “no jauna”. Divos ar nelielu laika atstatumu tapušos lugas “Indrāni” iestudējumos – Elmāra Seņkova režijā Krievu teātrī un Valtera Sīļa režijā Nacionālajā teātrī – līdzās atšķirīgajam iezīmējas tendence līdzsvarot taisnīgumu starp jaunajiem un vecajiem Indrāniem, režisoriem nenostājoties ne vienu, ne otru pusē, bet atklājot lugas pamatkonfliktu kā laikmeta un indivīda, ambīciju un cilvēciskuma sadursmi, kurā nav ne vainīgo, ne nevainīgo. Tāpat, īpaši Nacionālā teātra interpretācijā, jaunu dimensiju “Indrāniem” piešķir sieviešu pasaules tēlojuma līdzvērtīgums patriarhālajam saimes modelim, ļaujot ieraudzīt iepriekš nenojaustus dziļumus Indrānu mātes un Ievas raksturos.

Par spilgtāko festivāla zīmi nenoliedzami kļūst Elmāra Seņkova “Blaumaņa triloģija”, kuras pirmā un noslēdzošā izrāde – “Indrāni” Krievu teātrī un “Raudupiete” Valmieras Drāmas teātrī – žūrijas vērtējumā atzītas par izcilākajām Blaumaņa interpretācijām šā festivāla ietvaros. Abas izrādes tuvinās traģēdijas žanram.

“Indrānos” pirmais cēliens, dominējot groteskam spēles stilam, izspēlēts farsa intonācijā, traģisko vērienu izrāde iegūst otrajā cēlienā, kad “Indrānu” kā mikrokosmosa sabrukums kļūst ārēji redzams spēles telpā kā liktenīgi nenovēršams spēks. Taču “Raudupietē” režisora izmantotais atsvešinājuma paņēmiens, spēlē iesaistot divus puskorus (sievu un jauniešu kolektīvu, kas komentē darbību), izrādes finālā sasniedz emocionāli iedarbīgāku spēku.

Toties kā oriģinālāko Blaumaņa interpretu festivālā sevi apliecināja scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kura veidotās spēles telpas “Purva bridējā”, “Indrānos” un “Raudupietē” ne vien precīzi pasvītro un papildina režijas līnijas, bet spēj radīt neviltoti blaumanisku atmosfēru.

5. Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls ne tikai noārdīja kārtu kārtām krātos stereotipus par to, kas un kāds ir Blaumanis, bet spilgti apliecināja to, ka Blaumaņa darbu interpretācijas kļuvušas par neatņemamu jaunākā latviešu teātra kultūrzīmi.

 

5. Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla (Valmiera, 2013. gada 21. – 27. marts) rezultāti

Galvenā balva “Rūdis” – Elmāra Seņkova izrādei “Indrāni” M. Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Atzinības zīmes: Ērika Vilsona izrādei skolu jauniešiem “Nezāle” – “Par nacionālās identitātes stiprināšanu skolā”, Viktora Jansona izrādei lekcijai “Indrāni. Caur adatas aci” un izrādei akcijai “Nāves ēnā” – “Par bezgalības atklāsmi detaļās”, Dailes teātra izrādei “Zagļi” – “Par atgriešanos pie lugas pirmvarianta”, Nacionālā teātra izrādei “Indrāni” – “Par Nacionālā teātra tradīcijas uzturēšanu”, NT izrādei “Purva bridējs” – “Par spēles atmosfēras radīšanu”, Rīgas Krievu teātra izrādei “Indrāni” – “Par latviešu slēpto kaislību atklāsmi”, Valmieras teātra izrādei “Raudupiete” – “Par traģēdijas žanra spilgtāko apliecinājumu”.

Īpaša atzinība izcilākajiem aktierdarbiem: Nacionālā teātra aktrisei Lolitai Caukai par Indrānu mātes lomu izrādē “Indrāni” un Vešerieni “Purva bridējā”, M. Čehova Rīgas Krievu teātra aktierim Leonīdam Lencam par Indrānu tēvu izrādē “Indrāni”, Valmieras teātra aktrisēm Elīnai Vānei par titullomu izrādē “Raudupiete” un Dacei Eversai par Lavīzes lomu izrādē “No saldenās pudeles”.

 

Viedoklis

Jānis Streičs, režisors, Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla žūrijas priekšsēdētājs: “Mans skats uz Blaumaņa festivālu ir ļoti optimistisks. Te jūt jaunatni un jaunatnes interesi par Blaumani, kura ir gan izrādēs, gan publikā. Izrādes iestudē jauni režisori un uz skatuves ir pavisam jauni cilvēki. Arī mūsu žūrijā bija trīs jaunieši, mēs lieliski sapratāmies. Visnegaidītākais festivālā bija tieši šis jaunais Blaumanis. Vajadzētu pārsvītrot un aizmirst rūpes par Blaumani kā par senilu pensionāru, kurš jāapčubina un jāuztraucas, vai viņš būs saprotams vai ne.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+