Latvijā
Vēsture

Ierakstīja sevi vēsturē. Pretrunīgais advokāts Andris Grūtups svinētu 70. jubileju1


Grūtupa degviela bija kafija un cigaretes, dažkārt viņš izsmēķēja pat divas paciņas dienā. No cigaretes viņš nešķīrās līdz pat mūža pēdējiem brīžiem, lai gan dzīves beigās cieta no smagas slimības.
Grūtupa degviela bija kafija un cigaretes, dažkārt viņš izsmēķēja pat divas paciņas dienā. No cigaretes viņš nešķīrās līdz pat mūža pēdējiem brīžiem, lai gan dzīves beigās cieta no smagas slimības.
Foto: Karīna Miezāja

5. maijā advokāts un rakstnieks Andris Grūtups varētu svinēt 70 gadu jubileju, bet viņš jau gandrīz piecus gadus nav mūsu vidū, jo smagas slimības dēļ pāragri izšķīrās par aiziešanu no dzīves. Grūtups neapšaubāmi bija viens no spilgtākajiem atjaunotās Latvijas juristiem, lai gan viņa veikums tieslietās, politikā un rakstniecībā nebūt netiek vērtēts viennozīmīgi.

Viena no spilgtas personības pazīmēm ir tas, ka par viņu katram būs kāds viedoklis, vienalga, pozitīvs vai negatīvs. Tā bija arī ar Grūtupu, jo vieni viņa uzvārdu piesauca teju kā lamuvārdu, kas daudziem saistījās ar pretrunīgi vērtēto denacionalizācijas likumu un 90. gadu politbiznesa mahinācijām, bet citiem viņš bija liela autoritāte: spožs jurists, talantīgs grāmatu autors un Latvijas patriots līdz sirds dziļumiem.

Grūtups reiz intervijā “Latvijas Avīzei” stāstīja, ka būtu varējis piedzimt arī Krievijā, jo pēc Pirmā pasaules kara viņa vecāmāte ar bērniem aizbraukusi uz Možaisku (Maskavas apgabalā) pie vīra vecākiem, kas bija visīstākie krievi.

“Ja es būtu piedzimis Možaiskā, noteikti būtu Krievijas patriots. Es uzskatītu, ka Krievijas impērija ir mana būtība un sūtība. Bet, tā kā esmu dzimis Latvijā un māte man vienmēr ir teikusi, ka tie krievi, kas šeit ieradās pēc Otrā pasaules kara, nav īstie krievi, tad nu esmu kļuvis, lai vecaistēvs man piedod, par Latvijas patriotu,” stāstīja Grūtups.

Ar patriota tiesībām Grūtups dažkārt nekautrējās asi kritizēt savu tautu, jo uzskatīja, ka latviešiem pietrūkst uzņēmības. “Lielākā nelaime ir tā, ka vairākumam latviešu vecaistēvs un vecāmāte muižā bija vai nu kučieris, vai šuvēja, vai obers, vārdu sakot, muižas kalpi. Respektīvi, visi – gan politiķi, gan zinātnieki – tomēr ir šo kučieru un šuvēju bērni. Mani nedaudz glābj tas, ka man tikai puse no asinīm nāk no muižas cilvēkiem, otra puse ir pavisam citi cilvēki, citas tautības,” intervijā žurnālam “Klubs” atzina Grūtups.

Dobeles pašpuika

Andra māte Lidija bija krieviete, un viņš ļoti lepojās ar savu vectēvu Ņikitu Filatovu, kurš 1910. gadā absolvēja Maskavas Valsts universitātes Juridisko un tautsaimniecības fakultāti, neilgi pēc tam tika iecelts par Kurzemes guberņas valsts kases kolēģijas sekretāru. Pirmā pasaules kara laikā Ņikita piedalījās kaujās, bet ierakumos apsaldēja nieres un mira kara hospitālī 31 gada vecumā. Andris visu mūžu centās līdzināties savam vectēvam, tādēļ ar prieku gāja dienēt armijā un nolēma studēt jurisprudenci.

Andra tēvs Jūlijs Grūtups bija mūzikas skolotājs un orķestra diriģents, kurš Otrā pasaules kara laikā dienēja vācu armijas leģionā, pēc kara nonāca krievu gūstā. Viņš apmetās uz dzīvi Dobelē, kur 1947. gadā izveidoja mūzikas skolu, bet pēc pāris gadiem pasaulē nāca Andris.

Grūtups sprieda, ka viņa tēvam bijušas divas kaislības – mūzika un sievietes, bet bijis grūti pateikt, kura no tām bija galvenā.

Kad zēnam bija tikai trīs gadi, tēvs aizgāja no ģimenes, vēlāk izveidoja citu ģimeni Jelgavā. Ar puikas audzināšanu nodarbojās māte un māsa Gita, kas bija par viņu 16 gadus vecāka. Grūtups pats gan vēlāk atzina, ka visvairāk viņu audzināja iela, jo Dobelē viņš kļuva slavens kā nepiekāpīgs pašpuika, kurš mēdza aizrauties ar grādīgo dzērienu lietošanu un nereti gāja kauties ar krieviem (Dobelē bija dislocēta liela padomju armijas daļa, tādēļ iespēju netrūka).

Cigaretes kā degviela

Pēc vidusskolas beigšanas Grūtups mēģināja studēt ķīmiju RTU un filozofiju LU Vēstures un filozofijas fakultātē, bet sākumā no studijām nekas nopietns nesanāca, jo 60. gadu nogalē Andris bija pārāk aizrāvies ar bohēmas baudīšanu. Pēc paša domām, no dzīves izniekošanas viņu glābis dienests padomju armijā, kur Grūtups kļuvis par īstu vīru. Viņš pats pieteicies dienestā un sākotnēji sūtīts dienēt uz kara flotes kuģa, bet šo ieceri izjauca fakts, ka Grūtupa tēvs bijis leģionārs, tātad padomju varai neuzticams elements. Grūtups par to pārdzīvojis un pat gribējis pieņemt mātes uzvārdu Filatovs, bet māte viņu atrunāja no šīs idejas īstenošanas.

Pēc dienesta Grūtups aizgāja studēt uz LU Juridisko fakultāti, ko 1977. gadā absolvēja ar izcilību. Viņš sāka strādāt LPSR prokuratūrā, un savas jurista karjeras pirmos gadus bija tieši prokurors, nevis advokāts. Grūtupa kolēģei Ritai Aksenokai viņš palicis atmiņā ar milzīgām darbaspējām. “Vēl atceros, ka viņš šausmīgi daudz smēķēja, kabinets vienmēr bija piepīpēts,” stāsta Aksenoka.

Grūtupa degviela bija kafija un cigaretes, dažkārt viņš izsmēķēja pat divas paciņas dienā.

No cigaretes viņš nešķīrās līdz pat mūža pēdējiem brīžiem, lai gan dzīves beigās cieta no smagas slimības. “Viņš guva baudu no smēķēšanas. Smēķēja tikai stipro “Camel”. Tajā ziņā bija konservatīvs – neko citu negribēja,” žurnālam “Kas Jauns” stāstīja Grūtupa mīļotā sieviete Nadīna, kas bija kopā ar Andri viņa mūža pēdējās divas desmitgades. Toties no grādīgo dzērienu lietošanas Grūtups bija atteicies pavisam. “Andris jau 25 gadus nelietoja alkoholu: ne alu, ne vīnu, ne konjaku. Viņam bija, kā pats teica, ļoti trauksmaina jaunība, un vienā brīdī viņš izlēma – pietiek. Kad restorānā viņš iegādājās man kādu dzērienu, pats tikai pasmaržoja konjaku, un ar to viņa interese beidzās.”

No prokurora par advokātu

1980. gadā Grūtups tika uzņemts Advokātu kolēģijā, un kopš tā laika kļuva pazīstams kā advokāts, strādāja galvenokārt ar civillietām. Atmodas laikā viņš aktīvi pievērsās sabiedriskai darbībai. Sākumā ar domubiedriem braukāja pa visu Latviju, lai apzinātu un sakoptu kritušo latviešu karavīru piemiņas vietas. 1988. gada sākumā iestājās Vides aizsardzības klubā, bet rudenī pievienojās Latvijas Tautas frontei un tika ievēlēts par LTF domes locekli. 1990. gadā no Mālpils vēlēšanu apgabala tika ievēlēts par Augstākās padomes deputātu un 4. maijā bija viens no deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Lai atjaunotā valsts varētu darboties, bija nepieciešams radīt likumu bāzi, un talantīgā jurista Grūtupa pieredze bija ļoti noderīga. “Tas bija ražīgs un interesants laiks, kad visi likumi bija jāveido no nulles. Grūtups bija viens no augstākā kaluma juristiem. Viņš maz runāja, bet daudz darīja. Vienmēr bija ieracies darbos, strādāja gandrīz bez brīvdienām. Protams, daudz ko varēja darīt citādi, bet nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara,” secina toreizējais Grūtupa kolēģis, vēlākais Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Grūtupa vārds daudziem visvairāk saistās ar 1991. gadā pieņemto namīpašumu denacionalizācijas likumu, kas atjaunoja bijušo īpašnieku un viņu mantinieku tiesības uz īpašumiem, ko 1940. gadā bija atņēmis padomju okupācijas režīms. Grūtups uzsvēra, ka likuma galvenais mērķis ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu. “Tikai īpašnieks pasargās Latviju no izpārdošanas un izsaimniekošanas. Pašreizējie īpašumu vadītāji nereti ir gatavi tos izpārdot gan uz Rietumiem, gan uz Austrumiem, un tos maz interesē Latvijas tālākā ekonomiskā perspektīva,” tolaik rakstīja Grūtups.

Tiesāšanās kā ķēķis

Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs, kurš vēlāk kļuva labi pazīstams ar Grūtupu un tulkoja viņa grāmatas krievu valodā, ir pārliecināts, ka nav pamata vainot Grūtupu visās problēmās, ko pēc tam izraisīja namu denacionalizācijas process. “Protams, ka daudzi denacionalizēto namu īrnieki bija apvainojušies uz Grūtupu.

Ja tu biji namīpašnieku pēctecis, Grūtupa sarakstītais likums tev palīdzēja atgūt savu īpašumu.

Ja tu biji īrnieks, tad bija tā, ka tev it kā atņēma dzīvokli, lai gan patiesībā tas nekad nebija tev piederējis, tu biji tikai zagtas mantas lietotājs,” spriež Kabanovs.

Taču pats Grūtups mūža nogalē bija pārskatījis savu lomu vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas procesā un atzinis, ka daudz ko varēja darīt citādi. “Mans grēks ir namīpašumu denacionalizācijas likumi,” intervijā žurnālam “Kapitāls” teica Grūtups. “Kāda bija mūsu iecere? Vajag cilvēkiem iedot divas lietas: personisko brīvību un privāt­īpašumu. Un viss notiks! Taču nenotika nekas – tautai bija par maz prāta un jaudas, tā nebija gatava.”

Grūtupam pašam prāta un jaudas netrūka, tādēļ pēc Augstākās padomes deputāta termiņa beigām viņš aizgāja no redzamās politikas, nekandidēja Saeimas vēlēšanās, bet pievērsās savai advokāta privātpraksei. Grūtups drīz vien kļuva par ietekmīgāko advokātu valstī, jo teicami pārzināja likumus, no kuriem daļu pats bija sarakstījis. Grūtupam netrūka draugu politiskās elites aprindās, viņš bija Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa padomnieks un viens no cilvēkiem, kurš ieteica izvirzīt premjera amatam bijušo lauksaimniecības ministra vietnieku Andri Šķēli, kurš juku laikos pamanījās privatizēt lielu daļu Latvijas pārtikas rūpniecības.

Grūtups bija daļa no “pumpaino” grupējuma, kas 90. gadu otrajā pusē valstī saimniekoja kā savā privātuzņēmumā. Viņa vārds izskanēja arī saistībā ar bēdīgi slaveno “Latvenergo” trīs miljonu lietu, kad uz ārzonas firmu tika aizpumpēti trīs miljoni latu. Lieta vēlāk tika izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, bet Grūtupa birojs par starpniecības pakalpojumiem esot nopelnījis 250 000 latu.

Deviņdesmito gadu bizness bija gana bīstama padarīšana, un 1998. gada nogalē nelabvēļi pat sarīkoja sprādzienu pie Grūtupa biroja. Vēlāk biznesmeņi lietas sāka risināt ar civilizētākiem paņēmieniem, un šeit ļoti noderēja Grūtupa plašie sakari juristu aprindās. Viņš varēja mierīgi ieskriet “padzert tēju” pie ietekmīgiem Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas tiesnešiem; klīda runas, ka dažiem Grūtups kā iesaistītās puses advokāts pat “palīdzējis” uzrakstīt spriedumu. Tas viss aprakstīts grāmatā “Tiesāšanās kā ķēķis”, kurā darbojas kāds advokāts, vārdā Arnis Gūtups.

Grāmatas izdevējs Lato Lapsa, tagad vaicāts par Grūtupa lomu jaunāko laiku Latvijas vēsturē, neturas pie principa “par mirušiem tikai labu vai neko”: “Ja es zinu kādu personu, ar kuras attēlu varētu ilustrēt enciklopēdijas šķirkli “pretrunīgs”, tas būtu Andris Grūtups. Par to, ka pašlaik mēs dzīvojam valstī, kuru tik daudzi tās iedzīvotāji uzskata par korupcijas saēstu, sociāli netaisnīgu un pusnoziedzīgu grupējumu gabalos raustītu, mēs noteikti varam teikt “paldies” arī Andrim Grūtupam.”

Atrada brīvu nišu

Šķiet, ka mūža nogalē Grūtups pats bija noguris no lietu kārtošanas, varbūt arī ierunājās viņa sirdsapziņa, jo pēdējās intervijās viņš bieži kritizēja 90. gadu sākuma politiku, pauda viedokli, ka Latvijā nepieciešams atjaunot ražošanu, lai latviešu viesstrādnieki, kas izklīduši pa Eiropu, varētu atgriezties dzimtenē. Bet varbūt tas bija no tēva mantotais skolotāja gēns, kas mudināja Grūtupu dalīties savās pārdomās un pamācīt latviešu tautu.

Sevišķi daudz viņš izteicies par nacionālo jautājumu un patriotisma stiprināšanu. “

Mums katru dienu ir jāatkārto, ka Latvija ir latviešu valsts, un, ja jūs negribat dzīvot ar mūsu vērtībām un mūsu valodu, brauciet projām!” Grūtups uzsvēra intervijā “Latvijas Avīzei”.

Kad advokāta darbs viņam vairs nešķita aizraujošs, Grūtups atstāja biroju savu audzēkņu rokās, bet pats pievērsās grāmatu rakstīšanai. Viņa rēķinā ir vairākas tieslietu vēsturei veltītas grāmatas: “Tiesāšanās kā māksla” divās daļās, “Beilisiāde” (par rituālslepkavību XX gadsimta sākumā), “Ešafots” (par nacistu ģenerāļu tiesāšanu Rīgā pēc Otrā pasaules kara), “Observators” (par mākslinieka Jurģa Skulmes tiesāšanu) un “Maniaks” (par sērijveida slepkavas Staņislava Rogoļova noziegumiem). “Tēvu vienmēr ļoti interesēja vēsture, tādēļ bija tikai likumsakarīgi, ka viņš pievērsās padziļinātai vēstures izpētei,” secina rakstnieka dēls, uzņēmuma “Rāmkalni” īpašnieks Viktors Grūtups.

Grūtupa grāmatas nebija sausi juridisks izmeklēšanas un tiesas procesa apraksts, tajās bija gana daudz krāšņu detaļu un emociju, negaidītu pavērsienu un spraigu dialogu. Autors rosināja lasītāju iztēli, mudināja iejusties gan upura, gan maniaka lomā, nevis kā bezkaislīgam advokātam vērot procesu no malas. “Andris saprata, ka šī dokumentālās prozas niša ir brīva un lasītāju pieprasīta. Viņa grāmatas ir ļoti interesanta lasāmviela; varēja redzēt, ka tajās ieguldīts liels darbs,” norāda Andra pusbrālis, žurnālists un grāmatu autors Gaitis Grūtups.

Tiesājās ar upuri

Daži rakstnieki mēdza vīpsnāt par “amatiera” Grūtupa prozu, taču nevar noliegt, ka viņa grāmatas bija lasītāju iecienītas. “Andris bija izcils profesionālis. Viņa grāmatas pēc struktūras un teksta veidošanas principiem bija ļoti tuvas krievu literatūras klasikai,” uzskata Nikolajs Kabanovs, kurš iztulkojis krievu valodā Grūtupa grāmatas “Observators” un “Maniaks”. Vaicāts, kā gan viņš kā “Saskaņas” politiķis varēja sadarboties ar Grūtupu, kurš sludināja latviešu nacionālisma principus, Kabanovs atbild: “Grūtups nebija nekāds dēmons. Viņš pats pa pusei bija krievs, arī viņa dzīvesbiedre bija krievu sieviete.”

Atzinīgi par Grūtupa rakstnieka talantu izsakās arī tieslietu profesionāle Rita Aksenoka, kas viņu konsultēja grāmatas “Maniaks” rakstīšanā. “Mēs ar Andri daudz strīdējāmies. Toreiz jau vēl nebija spēkā nekādas datu aizsardzības regulas, bet Andris grāmatā par Rogoļova upuriem minēja viņu vārdus un uzvārdus. Man pret to bija iebildumi, jo daļa cietušo vēl ir dzīvi. Es uzreiz brīdināju Grūtupu, ka tas viņam sagādās problēmas.” Aksenokai izrādījās taisnība, jo viena no sievietēm vērsās tiesā un piedzina 4000 latu kompensāciju par morālo kaitējumu.

Pats pielika punktu

Aksenoka zina stāstīt, ka Grūtups gribējis uzrakstīt vēl vienu grāmatu – par sievietēm, kas pastrādājušas smagus noziegumus, bet šī iecere palika neīstenota. “Kad tikāmies pēdējo reizi, Andris teica, ka viņam ir vēzis, bet viņš neticot ārstiem, labāk paļaujas uz netradicionālo medicīnu. Atzina, ka varot pastrādāt ne vairāk kā stundu dienā. Viņam bija ļoti grūti. Vēl centos viņu uzmundrināt, bet šķita, ka viņš it kā atvadījās no manis.”

Grūtups vienmēr bija lepojies ar sava ķermeņa uzturēšanu teicamā fiziskā formā, bet pēc sasirgšanas ar ļaundabīgo audzēju viņam kļuva grūti veikt pat ikdienas funkcijas.

Ar to viņš negribēja samierināties, un 2014. gada 15. jūnijā pats pielika visam punktu, nošaujoties savā Vecrīgas dzīvoklī.

Grūtupa dzīvesbiedre Nadežda Loktionova, ko viņš dēvēja par Nadīnu, atzina, ka Andris aizgājis no dzīves kā karavīrs, stiprs un drosmīgs cilvēks. “Andris bija savas dzīves arhitekts. Gribēja visu darīt pats, nevis sagaidīt, kad pienāks brīdis, kad būs jāaiziet,” Nadīna stāstīja žurnālam “Kas Jauns”. “Viņš vēlējās aiziet, kamēr vēl ir stiprs, kamēr vēl pats spēj kontrolēt situāciju. Tā lepni.”

Tikpat lepna ir Grūtupa kapavieta, kas atrodas uzreiz pie ieejas Rīgas Meža kapos un veidota no Zviedrijas melnā granīta. Grūtups jau laikus bija parūpējies par savām mūža mājām, un viņu nemaz nemulsināja tas, ka viņa kaps izcelsies uz tradicionāli pelēcīgo latviešu kapavietu fona. Tāpat kā dzīves laikā Grūtups turpina izraisīt dažādas emocijas: apbrīnu, sašutumu, skaudību. Bet kamēr par tevi runā, tu esi dzīvs.

Ierakstīja sevi vēsturē

Uzziņa

Andris Grūtups

* Dzimis 1949. gada 5. maijā Dobelē

* Ar izcilību beidzis Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti

* Padomju laikā strādājis par prokuroru un advokātu

* Atmodas laikā darbojies Vides aizsardzības klubā un Latvijas Tautas frontē

* 1990. gadā ievēlēts par Augstākās padomes deputātu, balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu

* Galvenais autors likumam par namīpašumu denacionalizāciju

* Pēc neatkarības izveidojis savu advokātu biroju

* Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni

* Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, vairāku grāmatu autors

* Dēls Viktors, meita Liene

* Aizgājis no dzīves 2014. gada 15. jūnijā

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
“Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi.” Atmiņas par Baltijas ceļu un Atmodas laiku
6 stundas
Raivis Šveicars
Latvijā
FOTO: “Air Baltic” paceļ debesīs “Baltijas ceļu” 1
6 stundas
DJ
Dace Judina-Nīmane
Latvijā
Sūrs mūžs, talants un zvaigznes debesīs. Leģendārajai aktrisei Vijai Artmanei – 90
6 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Nākotnē maksājumi kļūs arvien ērtāki – pakustēsies, pamirkšķināsi acis… 3
6 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
“Dinamo” uzkaujas un izcīna otro uzvaru “Latvijas Dzelzceļa” kausā
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
KNAB atbrīvojis aizturēto Ogres novada mēru Helmani 1
5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi.” Atmiņas par Baltijas ceļu un Atmodas laiku
6 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: Kristiešu draudze izplata aicinājumu pērt bērnus
4 stundas