Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
15. jūnijs, 2014
Drukāt

Fiziķis ar liriķa dvēseli. Saruna ar Mārci Auziņu (1)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

MĀRCIS AUZIŅŠ. Fiziķis, kura devums fundamentālajā zinātnē tiek augsti vērtēts ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. Profesors, kas spēj aizraut gan nākamos fiziķus, gan zinātnē neiesvaidītu auditoriju. Latvijā lielākās augstskolas rektors. Viņu fascinē brīdis, kad no tēžu un formulu haosa pēkšņi iznirst harmonisks tēls un tu ieraugi kopainu. 
Arī mēs mēģināsim darīt ko līdzīgu – no atmiņu zibšņiem un sajūtu uzplaiksnījumiem uzburt veselumu. Vai vismaz pietuvoties tam.

Bērnība


Atceros savu bērnības pagalmu. Esmu dzimis un audzis pašā Rīgas centrā – kur Brīvības iela sanāk kopā ar Miera ielu. Tur ir pavisam maza ieliņa – Maiznīcas iela. Tur bija mana bērnības māja, tāds kārtīgs mierlaiku īres nams, kurā bija sētniece, kas katru vakaru slēdza ciet pagalma vārtiņus, un, ja kāds iedzīvotājs mājās pārradās vēlu, viņš zvanīja, un sētniece nāca atslēgt vārtiņus un ielaist iekšā. Tur bija skaistas puķu dobes, un katru pavasari sētniece balsināja stabiņus ap tām, un mums bija svētki, jo viņa ļāva pagalma bērniem nākt talkā. Tas bija idilliski.

Taču vienā brīdī idille beidzās. Ievads beigu stāstam ir gluži prozaisks. Tajā namā tikai dažos dzīvokļos bija gāze. Sākotnēji tā esot nākusi no gāzes laternām, kas savulaik apgaismojušas ielas. Tā mūsu un vēl daži dzīvokļi bija tikuši pie gāzes no gāzes vada, bet pārējiem nācās iztikt ar balongāzi. Un tad kādu vasaru visā namā ievilka centrālapkuri un centralizētu gāzes vadu. Puķu dobju vietā izraka lielus grāvjus, ko pēc tam gan aizbēra, taču kaut kā nelāgi. Vārti pazuda, palika vien mazie vārtiņi, kam nu vairs nebija jēgas. Un līdz ar puķudobēm un vārtiem pazuda arī idilliskā sajūta. Kaut kas neatgriezeniski bija mainījies.

Otrs, ko, brīvi reflektējot, atceros no bērnības, ir operas dekorāciju noliktava. Tā atradās kaimiņu pagalmā. Iespējams, agrāk tur bija zirgu staļļi, bet tagad – milzīgi vārti, aiz kuriem atradās dekorāciju glabātava. Ik pa laikam tur iebrauca traktoriņš ar milzīgu piekabi, no kuras tika izkrautas un atkal iekrautas dekorācijas vešanai uz operu. Kamēr dekorācijas tika krautas iekšā ārā, sētas bērni varēja iekļūt noliktavā. Tur atradās ne tikai dažnedažādi skatuves foni, kas bija pievilkušies ar dīvainu teātra putekļu smaržu, bet arī mēbeles un izrāžu rekvizīti. Mani visvairāk interesēja zobeni.

Bija mums arī citas izklaides. Ielas otrā pusē bija pilsētas 1. slimnīcas morgs ar zvana pogu uz durvīm. Mums, puikām, patika šad tad to pogu piespiest un tad mukt, jo ārā nāca dusmīga izskata kungs ādas priekšautā. Viņš allaž viegli smaržoja pēc spirta. Vai viņš to lietoja iekšēji vai ārēji, puika būdams, nemācēju noteikt.

Taču, vienas blēņas atceroties, man joprojām saraujas sirds. Tas bija jau skolas gados. Es mācījos ķīmijas klasē, tiesa, šīm blēņām ar ķīmiju bija mazs sakars. Tolaik populāras bija plaukšķenes jeb hlopuškas – parauj aiz diedziņa, atskan neliels paukšķis un izbirst krāsaini papīriņi. Un tad vienubrīd sētā mēs ar puikām izdomājām, ka varētu nolobīt tos sprāgstošos gabaliņus, salikt kopā un uztaisīt kārtīgu rībienu. Savācām prāvu skaitu hlopušku, nolobījām tos sprāgstošos gabaliņus un pa kakliņu salaidām stikla pudelē, līdz tā bija pilna. Un tad lielā sajūsmā aizlīdām aiz šķūnīša un metām. Pudele sasprāga sīkos gabaliņos. Tolaik mums prātā nenāca, ka tas varēja beigties pavisam nelāgi. 
Ar laiku bērnības blēņas pārklājas ar romantisku patinu, mēs tās atceramies ar smaidu, taču šīm atmiņām vieglums neiestājas. Ik reiz, kad atceros šo notikumu, man šausmās saraujas sirds un kļūst pagalam neomulīgi.

Izvēle


Fizika man vienmēr ir padevusies. Kopš 8. klases līdz pat izlaidumam es biju Latvijas absolūtais fizikas olimpiāžu uzvarētājs. Absolūtais, jo mēdz būt vairākas pirmās vietas, taču man vienmēr bija vislabākie rezultāti. Es piedalījos arī vissavienības fizikas olimpiādēs, un kādā brīdī man bija skaidrs, ka gribu nodarboties ar fiziku. Ugunsdzēsējs vai mākslinieks man nekad nebija alternatīva. Kaut gan ir arī paradoksāla epizode, ko atceros itin bieži. Gāju staigāt pa Vecrīgu, bija pavasaris, un pēkšņi man radās sajūta, ka gribu aiziet uz kādu muzeju. Pirms tam uz muzejiem mūs veda no skolas, tas vienmēr bija obligāti, tāpēc garlaicīgi. Bet te pēkšņi – iekšēja vajadzība. Tuvumā bija Aizrobežu mākslas muzejs, turp arī devos. Un tad notika tas, kas ik pa laikam arī tagad ar mani notiek muzejos. Tu staigā, skaties, līdz pamazām tevī iekšā kaut kas nomierinās, un pēkšņi tu patiešām esi muzejā, nevis rītdienas sapulcē vai vakardienas pārrunās. Un tanī brīdī tevī kaut kas atveras, un tu ieraugi visu citādi nekā pirms tam.

Pēc amata pienākumiem man tagad ik pa laikam jāiet uz visādiem publiskiem pasākumiem, pirmizrādēm, arī uz izstāžu atklāšanām. Apkārt ir cilvēki, sarunas, kņada. Daudz paziņu. Tādās reizēs man parasti neizdodas piedzīvot mākslas brīnumu. Es vienkārši nespēju ieraudzīt un sajust to, ko mākslinieks gribējis pateikt. Man, lai es uztvertu ekspozīciju, līdzās var būt tikai kāds ļoti tuvs cilvēks. Ideāli – ja muzeja zālē vispār nav cilvēku. Nesen es biju Romā uz kādu ar universitāšu administrāciju saistītu konferenci. Itāliešu kollēgas noorganizēja, ka mēs varam ieiet Siksta kapelā, kad muzejs ir apmeklētājiem slēgts. Izstaigāju Rafaēla istabas, pasēdēju kapelā. Es pat nebiju tur viens, tomēr sajūta bija absolūti atšķirīga. Citāda. To grūti vārdos raksturot.

Reizēm domāju, kā būtu, ja zvaigznes būtu salikušās citādi, ja tobrīd Aizrobežu mākslas muzejā man līdzās būtu gadījies kāds profesionālis. Piemēram, mūsu mākslas skolotāja. Viņa mums bija ļoti interesanta, ar Mākslas akadēmijas diplomu. Reiz viņa mākslas stundā pienāca pie mana darba, kurā attēlotais priekšmets īpaši nelīdzinājās vāzei, paņēma no manis otu – divi triepieni – un pēkšņi redzi, ka iznākusi gandrīz pie sienas liekama bilde. Viņa nebija vienkārši skolotāja, viņa spēja iedvesmot. Ja kāds būtu man tuvāk nekā skolotājs Lūsiņš, kas mācīja fiziku, varbūt no manis būtu sanācis kas cits, jo dalījums fiziķos un liriķos man vienmēr ir šķitis nosacīts un pat aplams. Ik pa brīdim par to domāju. Varbūt es nebūtu fiziķis, bet vēsturnieks vai filozofs.

Skolotāji


Reizēm par tādiem kļūst cilvēki, ko īsti pat neuztveram kā skolotājus, kamēr esam kopā ar viņiem. Tikai vēlāk saprotam viņu lomu un nozīmi. Tie ir pedagogi, kas mācījuši vairāk nekā tikai priekšmetu. Paiet laiks, un tu skaidri redzi divējādus skolotājus. Vieni mācīja priekšmetu, iespējams, ļoti labi mācīja, taču, gadiem ejot, viņu tēli atmiņā kļūst bālāki, tu atceries viņus arvien retāk un retāk. Bet ir arī tādi, kuru tēls neizbālē. Un nevis tā triviāli – nez ko viņš teiktu, ja es darītu tā vai citādi, bet kādā pavisam īpašā veidā. Bija mums docents Šmits, aizvien biežāk viņu atceros. Labs pedagogs, mācīja fiziku, nevar teikt, ka bija galvas tiesu pārāks par visiem pārējiem, dzēra daudz šņabja, tas viss bija. Bet viņam piemita tēvišķīga spēja aprunāties, izstāstīt kādu gadījumu iz dzīves – un tu pēkšņi saproti kaut ko ļoti svarīgu. Tā nebija didaktiska mācīšana. Viņam esmu pateicību parādā arī par to, ka es nodarbojos ar atomfiziku. Toreiz tā nebija ļoti pieprasīta specializācija. Nepārtrauktas vides mehānika bija daudz populārāka. Bija jāiztur milzīgs konkurss, lai nokļūtu “mehāniķos”, un es jau biju to izturējis un pat sācis studēt, kad docents Šmits iesauca mani savā kabinetā, mēs parunājām par dzīvi, un tad es aizgāju un pateicu: nē, es tomēr gribu būt atomfizikā. Ne reizi mūžā neesmu nožēlojis šo izvēli. Patiesībā tas bija labākais, kas ar mani tai laikā varēja notikt.

No vidusskolas laikiem arvien atceros skolotāju Kārli Buku. Viņš bija mans klases audzinātājs un angļu valodas skolotājs. Ir kāda epizode, ko vienmēr atceros ar zināmu neērtības sajūtu. Bija klases vakars ar loteriju, katrs mēs tai kaut ko nelielu bijām atnesuši. Un, kā es pēc tam tikai sapratu, biju izvilcis skolotāja Buka atnestās atklātnes ar pasaules mākslas muzeju šedevriem. Pat nepamanīju, kurā brīdī atklātnes tika aplietas ar morsu. Atceros tikai, kā skolotājs Buks tās cītīgi tīrīja. Sapratu, ka viņam ļoti sāpēja sirds. It kā sīka epizode, bet neērtības sajūta uz visu mūžu. Ja tas būtu kāds cits, sen jau viss būtu aizmirsies. Bet tas bija skolotājs Buks.

Atklāsme


Cilvēkiem, kas nav saistīti ar dabas zinātni, nereti ir maldīgs priekšstats par zinātnes atklājumiem. Viņi domā, ka fiziķis paņem formulu un tik ilgi to pārveido, kamēr izdomā kaut ko jaunu. Īstenībā šādi neko jaunu izgudrot nevar. Pārveidot jau esošu formulu ir tas pats, kas jau noformulētu domu izteikt citiem vārdiem. Mākslā ir svarīgi ne vien tas, ko tu pasaki, bet arī kā tu to pasaki. Tomēr gan mākslā, gan zinātnē jauna doma nav tas, ka tu sen zināmu patiesību pasaki citiem vārdiem. Sākumā tu satver kādu ideju, kādu pieņēmumu, tu intensīvi par to domā, pa starpām tu dari arī citas lietas, līdz vienā brīdī kaut kas noklikšķ, un pēkšņi sīkie gabaliņi ir salikušies vienotā veselumā, kopainā.

Domāju, jaunrades process mākslā un zinātnē ir diezgan līdzīgs. Man bija labs draugs, nu jau nelaiķis, Ēriks Ceļdoms, mūziķis, komponists. Mēs ar viņu daudz bijām domājuši un runājuši par to, kā veidojas tā īpašā sajūta, pacēlums, kulminācija, kad tu pēkšņi zini: jā, tagad ir! Ēriks teica, ka viņam pabeigtības sajūta rodoties brīdī, kad viņš dzird savu skaņdarbu koncertā vai radio. Man, profesionāli strādājot fizikā, pabeigtības sajūta ir tad, kad ideja, kas man radusies, ir noformulēta rakstā vai grāmatā. Tiesa, man ik reizes ir vajadzīga zināma piespiešanās, lai uzrakstītu to, ko esmu sapratis. Īstais pacēlums man ir brīdī, kad visā neaptveramajā tēžu un formulu haosā tu sāc saskatīt sistēmu un tad pēkšņi ieraugi, kā viss saliekas harmoniskā ainā, un tu vari iesaukties: tagad es saprotu, kā tas ir! Protams, lielajā zinātnē ir svarīgi, lai tu būtu pirmais. Taču tīri cilvēciski šādā atklāsmes brīdī nav svarīgi, vai tu esi pirmais vai vienpadsmitais, jo sajūta, ka tu beidzot redzi kopainu, – tā ir fantastiska.

Domāju, ka līdzīgi ir arī mākslā. Pēdējie triepieni, beigu akords, punkts – un sajūta: jā, tas ir noticis. Nu vairs nav ne ko pielikt, ne ko atņemt.

Turpinājums 20. jūnija numurā

Mārcis Auziņš 


Fiziķis, LU rektors


• Dzimis 1956. gada 11. janvārī Rīgā.

• Pēc Rīgas 49. vidusskolas absolvēšanas no 1974. līdz 1979. gadam studējis fiziku Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē.

• Pēcdoktorantūras studijas Pekinas universitātē Ķīnā (1988) un Rietumu Ontario universitātē Kanādā (1989).

• 1973. gadā sācis strādāt Latvijas Universitātē par laborantu Ķīmijas fakultātē.

• No 1998. līdz 2003. gadam bijis lektors, docents un Eksperimentālās fizikas katedras vadītājs, kā arī Atomfizikas un spektroskopijas institūta direktors.

• 1995. gadā ievēlēts par LU profesoru.

• No 1998. līdz 2007. gadam vadījis LU Senātu.

• No 2002. līdz 2007. gadam LU Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns.

• 2007. gadā ievēlēts par LU rektoru.

• Līdztekus darbam LU strādājis vairākās ASV un Anglijas augstskolās kā viesprofesors.

• 1998. gadā ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli.

• Latvijas Zinātnes padomes loceklis, Eiropas Fizikas biedrības izpildkomitejas loceklis, Amerikas Fiziķu biedrības un britu Fizikas institūta biedrs, zinātniskā žurnāla ”Central European Journal of Physics redaktors”, vairāk nekā simt zinātnisku rakstu autors recenzējamos starptautiskos žurnālos; nolasījis vairāk nekā 140 konferenču referātus.

• Precējies, divu meitu tēvs un triju mazbērnu vectēvs.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Izcils zinātnieks. Interesanta saruna.

Draugiem Facebook Twitter Google+