Ieraugot Kipru no jauna 2
Kipra kā atvaļinājuma galamērķis latviešiem nav ne sveša, ne jaunums, vairāk gan sala asociējas ar Krievijas un NVS valstu tūristiem, kuru vajadzībām spožajā Limasolas kūrortā atvērts pat tik eksotisks iestādījums kā kažoku veikals. Taču Kipru aplami norakstīt kā kaut ko banālu, jo paši kiprieši savas zemes apskatāmās un baudāmās vērtību saskata pavisam citās jomās, pat ne pludmalēs.
Kipra (te un turpmāk runa tikai par Kipras grieķu daļu) ir neliela valsts arī pēc Latvijas mērogiem, un izbraukt tai cauri no galvaspilsētas Nikosijas vidienē, pāri Trodosa kalniem līdz dienvidrietumu piekrastei var apmēram vienā stundā. Sabiedriskā transporta autobusu satiksme pastāv, tiesa gan, tā nav pārāk labi attīstīta. Toties šosejas Kiprā ir labas, atliek vien pierast pie kreisās puses kustības, kas ir britu koloniālais mantojums. Un tieši iespēju no punkta A ātri sasniegt punktu B kopā ar zemes ģeogrāfisko dažādību paši kiprieši uzskata par vērtīgāko savas dzimtenes īpašību, kas ērta arī tūristiem.
Diētiskā ”meze”
Ja jautāsiet, kur nedēļas nogalēs atpūšas Nikosijas iedzīvotāji, uzzināsiet, ka bieži vien tie ir kalnu ciemi, kuros netrūkst ne viesnīcu, ne krodziņu, ne veikaliņu ar vietējiem suvenīriem un gardām “specialitātēm”. Vasarā varot pat gadīties, ka vieta tavernā jārezervē iepriekš, jo citādi brīvu vietu var neatrast. Manuprāt, tieši šādos strautu ieleju nogāzēs un ielejās satupinātos ciemos ar šaurām ieliņām un mūra ēkām ar veciem, vēja izpluinītiem māla dakstiņu jumtiem var gūt gūzmu iespaidu. Pašu kipriešu īpaši iecienīta vieta ir Kakopetrias ciems. Tā senajā daļā vēl saglabājušās viduslaiku ēkas, baznīca, olīvu un vīna spiedes. Tās kopā ar lielajiem māla vīna traukiem mūsdienās var apskatīt daudzos Kipras dienvidrietumu kalnu ciemos kā pagalmu rotājumu vai interjera elementu. Tāpat daudzviet krodziņos eksponāta statusā ieraudzīsiet vietējās vīnogu ”dzimtenītes” jeb ”Zivania” destilēšanas aparātu kapara trumuļus. Veikalos nopērkamā ”Zivania” ir 40 – 45° stipra, taču pavisam labs skaitās 49° dzēriens. Un tas jāmeklē ciemu tavernās.
Ja runājam par kulināriju, tad jāteic, ka grieķu virtuve ceļotājam Kiprā noteikti rekomendējama. Iegriezīsities Kipras provinces krodziņos un pasūtīsiet ko ēdamu, un no vietējās specifikas izvairīties lāgā nemaz nevarēsiet. Pati galvenā ir Balkānu reģionam raksturīgā slavenā maltīte ”meze”. Pēc būtības tās ir kompleksas pusdienas, kurās ēdienu skaits var sasniegt pat 30. Tātad sāk ar olīvām un viegliem lapu salātiem lielā bļodā, bet pēc tam dažādi salāti pamīšus ar dažādu un dažādā veidā sagatavotu gaļu, dārzeņiem, pīrādziņiem, jūras veltēm – bet viss mazās porcijās un tiek pasniegts pakāpeniski. Ēdienreizi, kas normāli ilgst divas trīs stundas, beidz ar saldumiem. Beigās, ja pasūtīsiet, arī itāļu espresso līdzīgā grieķu kafija, ko pasniedz ar glāzi ūdens. Protams, daudzos ”meze” pasniegtajos ēdienos noteikti būs baltais halumi siers, ko kipriešu kulināri pievieno teju visam. ”Meze” tiek saukts par Vidusjūras diētas piemēru, kaut gan sajūtas pēc tās baudīšanas nemaz nav diētiskas. Mūsu kipriešu gide sacīja: ”Ja jūs te vasarā 40 grādu karstumā pēc lauku darbiem ēstu speķi, tad droši vien pēc tam apsēstos olīvkoka ēnā un nomirtu.”
Vīns un baznīcas
Senie raksti Kipru apstiprina kā otru zemi pasaulē, kurā sākts darināt vīnu. Tas noticis pirms vairāk nekā 4000 gadu, un kipriešus šajā ziņā apsteigusi tikai Gruzija, kas bijusi pirmā. Tikai pēc tam vīnkopība pārceļojusi uz Rietumeiropu. Kiprieši labprāt stāsta, kā krustnešu vadonis un Anglijas karalis Ričards Lauvassirds savās kāzu dzīrēs Limasolā 1191. gadā cildināt cildinājis vietējos vīnus. Ar tik senām tradīcijām Kiprā šobrīd ir kāds pussimts lielāku un mazāku vīna darītavu, bet Erimi ciemā atrodas Kipras vīna muzejs. Tāpat kā Francijā un Vācijā salā ir savi vīna tūrisma maršruti, kopskaitā kādi pieci seši, bet to izmantošana vairāk ieteicama rudenī, jo uz salas vīna mēnesis, kad ciemos notiek vīna svētki un jaunvīna baudīšana, ir novembris. Pilsētu lielveikalos dominē lielāko alkohola darītāju – firmu “KEO” un “ETKO” produkcija. Kiprā darina dažādus vīnus – sarkanos, baltos un rozā, taču īpašs salā skaitās vīns ”Koumandaria”. Pašam neiznāca pamēģināt, bet vietējie to mēdz salīdzināt ar Portugāles portvīnu, tātad tas ir salds un pastiprs. Varu teikt tikai to, ka arī parastajiem kipriešu mājas vīniem, ko pasniedz karafēs krodziņos, nav nekādas vainas. Atvainojiet, bet par vietējo alu to gan nevaru sacīt.
Lai izzinātu salas tiešām bagāto vēsturi, es ieteiktu Nikosijā apmeklēt Kipras arheoloģijas muzeju un Leventisa Lefkosijas (Nikosijas nosaukuma grieķiskais variants) muzeju, kas pēc būtības arī ir Kipras vēstures muzejs. Un nevajag baidīties no vārda ”arheoloģija”, jo tiem artefaktiem, kas ilustrē Kipras aizvēsturi, nav nekā kopīga ar stereotipiem par sengrieķu kultūru – tie ir patiesi noslēpumaini, pat drusku mistiski. Salā, protams, netrūkst sengrieķu, romiešu, krustnešu, bizantiešu un venēciešu laika arhitektūras pieminekļu vai to drupu. Turklāt Kiprā taču esot dzimusi sievišķā skaistuma dieve Afrodīte! Vēl viena joma, ko savā zemē augstu vērtē paši kiprieši, ir sakrālā tūrisma iespējas. Dzīvojot sadurē ar musulmaņu pasauli, grieķiem un kipriešiem pareizticība kļuvusi par ārkārtīgi būtisku identitātes daļu, tādēļ bizantiešu laika dievnami ar senajām freskām tiek rūpīgi kopti un uzturēti, taču vienlaikus tie ir atvērti tūristiem. Grieķu pareizticīgie ar savu baznīcu atvērtību uz apmeklētājiem atstāj daudz liberālāku iespaidu nekā krievu pareizticīgie. Apskates vērti ir dievnami Nikosijā, taču savdabīgākie un arī senākie jāmeklē laukos. Minēšu Sv. Barnabas un Hilariona 9. gs. dievnamu Peristeronas ciemā netālu no Nikosijas un UNESCO sarakstos iekļauto, īpatnējo “Agios Nikolaos tis Stegis” jeb Sv. Nikolaja Jumta baznīciņu pie Kakopetrias ciema. Tās iekšieni rotā 11. – 17. gs. freskas, bet nosaukums cēlies no īpatnējā dubultjumta.
Jā, un vēl viena nodarbe no mazāk pieminētiem Kipras tūrisma produktiem, kas baudāma gandrīz visu gadu, ir niršana un zemūdens objektu apskate. Ūdens temperatūra Vidusjūrā pat ziemā turas ap +20 °C, un gadās, ka gaiss nesezonā ir aukstāks par ūdeni! Protams, niršanas prieku baudīšanai nepieciešama iepriekšēja sagatavotība, taču, ja tāda ir, salas dienvidu un dienvidrietumu piekraste gaida ar dažādiem apskates objektiem – zemūdens alām, rifiem, klintīm, vrakiem. No pēdējiem īpaši populārs ir 1980. gadā iepretim Larnakai uz sēkļa uzskrējušais un nogrimušais zviedru prāmis ”Zenobia”. Nirējiem tas tiek ieteikts, jo ir vesels, liels, vēl lāgā neapaudzis, nogrimušajā milzenī ir viegli iekļūt, un uz tā autoklāja palikušas ap 100 automašīnu. Kuģim nogrimstot, neviens cilvēks negāja bojā.
