Latvijā
Politika

Kad deputātam liedz balsot pēc sirdsapziņas 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Koalīcijas līgumi būtiski ierobežo Saeimas iespējas ar Satversmē paredzēto pieprasījumu palīdzību īstenot parlamentāro kontroli pār izpildvaru. Vēl vairāk – koalīcijas līgumos ietvertais punkts, kurš liedz valdošo partiju pārstāvjiem atbalstīt jebkādus pieprasījumus, principā liedz Saeimas deputātiem balsot pēc savas sirdsapziņas. Pie šādiem secinājumiem nonācis Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrantūras students Deniss Turčinskis.

Jau kopš Satversmes pieņemšanas 1922. gadā tajā iekļautas normas par tādiem parlamentārās kontroles instrumentiem kā deputātu jautājumi un pieprasījumi. Pēc būtības tie ir radniecīgi un to galvenais uzdevums ir ļaut parlamentam iegūt nepieciešamo informāciju no izpildvaras (Ministru kabineta), kā arī nodrošināt valdības atbildību Saeimas priekšā. Taču ir pāris būtiskas atšķirības. Uz deputātu jautājumu attiecīgajam ministram vai premjeram jāsniedz atbilde. Ja rakstiskā atbilde neapmierina jautājuma uzdevējus, ļaunākais, kas var draudēt attiecīgajam valdības loceklim, – jāziedo pāris stundas sava laika, lai ierastos Saeimā un atbildētu uz jautājumu klātienē.

Savukārt pieprasījums (jeb juristu valodā – interpelācija) ir jau daudz bīstamāks ierocis, jo paredz arī tā saukto neuzticības votumu. Proti – ja deputātus neapmierinās valdības sniegtais skaidrojums, tas var novest pie attiecīgā ministra demisijas pieprasījuma vai pat neuzticības izteikšanas visai valdībai. Lai šādu ieroci nevarētu izmantot destruktīvi vai ļaunprātīgi, Saeimas Kārtības rullī iestrādāts arī drošības mehānisms. Piemēram, jautājuma uzdošanai nepieciešami tikai pieci deputātu paraksti. Turpretim pieprasījumam vajadzīgi vismaz 10 deputātu paraksti, tas tiek vērtēts Saeimas Pieprasījumu komisijā un pirms iesniegšanas valdībā tam jāsaņem parlamenta vairākuma atbalsts.

Starpkaru perioda posmā interpelācijas institūts bija efektīvs parlamenta kontroles līdzeklis, kas pat noveda līdz premjera Artura Alberinga vadītās Latvijas valdības demisijai 1926. gadā, savā pētījumā secinājis D. Turčinskis. Proti, Alberinga kabinets bija sastādīts bez finanšu ministra, kura funkcijas bija uzņēmies pats premjers. Saeima pieprasījumā lūdza paskaidrojumu par “finanšu resora vadītāja neuzaicināšanu valdībā”. Premjera sniegto atbildi 51 deputāts balsojumā novērtēja par neapmierinošu.

Jau tajā pašā dienā Alberings paziņoja, ka līdz ar to viņa vadītajam Ministru kabinetam izteikta neuzticība, un valdība demisionēja.

Alberinga valdības demisija joprojām ir vienīgais gadījums, kad valdība kritusi Saeimas pieprasījuma dēļ (Satversmes sapulces laikā 1921. gadā līdzīga iemesla dēļ krita arī viena Kārļa Ulmaņa valdība). Tas būtībā apliecina divas lietas: pirmkārt – neuzticības votuma mehānisms darbojas; otrkārt – pat opozīcija šo ieroci lieki nevicinās un izmanto to tikai galējās situācijās.

Koalīcijas līgums visu maina

Tomēr mūsdienu valdošie politiķi cenšas nodrošināties pret vismazākajiem apdraudējumiem. Tādēļ 6. Saeimas laikā pēc bezpartijiskā premjera Andra Šķēles iniciatīvas 1997. gadā tika ieviesti tā sauktie koalīcijas līgumi. Šķēles pirmās valdības un tai sekojošās Guntara Krasta valdības koalīcijas līgumos par pieprasījumiem nebija runāts, bet Viļa Krištopāna 1998. gada valdības koalīcijas līgumā noteikts, ka valdību veidojošo frakciju pārstāvji nedrīkst ierosināt vai atbalstīt pieprasījumus valdībai. Tā kā valdošajai koalīcijai parasti ir vairākums gan Saeimā kopumā, gan Pieprasījumu komisijā, tad kopš tā laika visi opozīcijas pieprasījumi tiek noraidīti jau saknē. Tādēļ nevienam mūsdienu premjeram Alberinga liktenis vairs nedraud.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

“Kopš koalīcijas līgumu ieviešanas iespējas izmantot pieprasījumus kā instrumentu valdības atbildības nodrošināšanai ir ļoti ierobežotas, lai neteiktu, ka nedarbojas vispār. Teorētiski tas var darboties tikai ar pozīcijas atbalstu pieprasījumam. Taču, ja valdošās partijas izlemj nomainīt kādu ministru vai visu valdību, tās atrod citus veidus, kā to izdarīt, neejot šo garo pieprasījuma ceļu. Kaut vai tādēļ, lai neļautu opozīcijai lepoties – redz kā, pēc mūsu pieprasījuma tika nogāzta valdība vai ministrs,” secina Turčinskis. Viņš arī uzsver, ka koalīcijas līgumi šādā veidā faktiski neļauj koalīcijas deputātiem balsojumos vadīties pēc savas sirdsapziņas. “Piemēram, valdošās koalīcijas deputāts uzskata, ka atbilde uz pieprasījumu ir neapmierinoša, un vēlas balsot par neuzticības votuma izteikšanu, taču koalīcijas līgums viņam to liedz darīt. Visiem deputātiem ir jābūt neatkarīgiem un jāievēro tikai Latvijas normatīvie akti. Taču koalīcijas līgums pats par sevi nav normatīvais akts un to nereglamentē neviens normatīvais akts,” paskaidro Turčinskis.

Jaunā jurista secinājumiem piekrīt arī Saeimas deputāts Gunārs Kūtris. “Būtībā koalīcija ar savu līgumu šo parlamentārās kontroles instrumentu pārvērtusi par izsmieklu,” skarbs ir bijušais Satver­smes tiesas priekšsēdētājs. Viņaprāt, diskusijas vērts bija opozīcijas priekšlikums Saeimas Pieprasījumu komisiju likvidēt un deputātu pieprasījumus izskatīt katras nozares atbildīgajā komisijā. Taču šis priekšlikums Juridiskajā komisijā neguva deputātu atbalstu un, visticamāk, šajā parlamenta sasaukumā šādi grozījumi netiks skatīti.

Zariņš – pieprasījumu rakstītājs

Viens no aktīvākajiem deputātu jautājumu un pieprasījumu gatavotājiem šajā Saeimā ir Ivars Zariņš (“Saskaņa”). Pēdējās nedēļās Saeimas Pieprasījumu komisija nodarbojas faktiski tikai ar viņa pieprasījumiem ekonomikas ministram par Obligātās iepirkuma komponentes (OIK) nelikumībām. Arī Zariņš līdzīgi kā Kūtris uzskata, ka šāda komisija pēc būtības ir bezjēdzīga. “Situācija ir absurda – manu pieprasījumu un Ekonomikas ministrijas skaidrojumus vērtē Pieprasījumu komisija, kuras deputāti nemaz neorientējas specifiskajos enerģētikas un ekonomikas jautājumos. Tādēļ pareizāk būtu, ja šādus pieprasījumus skatītu Tautsaimniecības komisija. Bet ideālākajā gadījumā – deputātu pieprasījumi pa taisno tiek iesniegti ministram, kurš savu skaidrojumu sniedz Saeimas sēdē no tribīnes. Protams, arī tad koalīcijas vairākums balsojumā noraidīs pieprasījumu un piesegs savu ministru, bet visa sabiedrība tiešraidē to redzēs! Vēl viens absurds – ja es kā privātpersona vēršos pie ministra ar jautājumu, tad viņam saskaņā ar likumu jāatbild, bet, ja 10 deputāti pie viņa vēršas ar pieprasījumu, tad komisija vēl vērtē – ministram ir jāatbild šiem deputātiem vai nav,” teica Zariņš.

Apliecinājums spējai pārvaldīt valsti

Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps tomēr nepiekrīt secinājumam, ka pie vainas būtu koalīcijas līgumi. “Nevajadzētu demonizēt koalīcijas līgumus vai koalīcijas padomes. Nebūsim naivi – arī bez šādiem mehānismiem valdošo partiju pārstāvji koordinē savu rīcību un ne­steigtos atbalstīt opozīcijas pieprasījumus. Un fakts, ka koalīcija pamatā spēj noraidīt pieprasījumus, tomēr apliecina, ka tā ir spējīga pārvaldīt valsti. Nez vai mēs būtu priecīgi par valdības krīzēm katru ceturtdienu,” teica jurists. Viņš arī uzsvēra, ka pieprasījuma galvenais mērķis nav nogāzt valdību vai kādu ministru, bet gan iegūt informāciju un pievērst izpildvaras uzmanību kādai aktuālai problēmai.

Vismaz šajā ziņā pieprasījumu mehānisms Latvijā funkcionē, to atzīst arī opozicionārs Zariņš: “Ekonomikas ministrijai jau bija plāns, kā noklusināt OIK skandālu un neko nedarīt. Bet katrs mans pieprasījums ir kā pātagas cirtiens, kas liek viņiem nedaudz pakustēties. Ja apstājas, tad pātagoju ar nākamo pieprasījumu.”

Gan juristi, gan politiķi ir vienisprātis, ka nepieciešamība pēc pieprasījumiem būtu daudz mazāka, ja valdības locekļi atbildīgāk sniegtu atbildes uz deputātu uzdotajiem jautājumiem.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

12. Saeimas laikā iesniegtie deputātu pieprasījumi

Par portālu “www.skolas.lv”.

Par situāciju Daugavpils pilsētas pašvaldībā.

Par situāciju Daugavpils reģionālajā slimnīcā.

Par Latvijas Republikas Valsts kontroles revīzijas ziņojuma “Vai tieslietu nozares nekustamie īpašumi tiek pārvaldīti likumīgi un efektīvi?” secinājumiem.

Par topošo aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centru “Mucenieki”.

Par projekta “e-veselība Latvijā” īstenošanu.

Par Ekonomikas ministrijas nespēju risināt enerģētikas nozares izaicinājumus.

Par Ekonomikas ministrijas nespēju pamatot savas rīcības atbilstību valsts interesēm saistībā ar iespējamo AS “Latvijas gāze” akciju iegādi.

Par sociālās aprūpes centra “Kalkūni” likvidācijas atcelšanu.

Par Nacionālo bruņoto spēku mehanizāciju.

Par mērķdotācijas sadalījumu.

Par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta prasību izpildi.

Par kases aparātu reformu.

Par valsts atbalsta koģenerācijas gāzes stacijām izvērtēšanu.

Par pacientu līdzmaksājumu samazināšanu.

Par valsts piešķirtās dotācijas finansējuma apmēru viena izglītojamā ēdināšanai, kāds tiek novirzīts pārtikas produktu iegādei.

Par valsts bezdarbību, nepiemērojot pensijām iedzīvotāju ienākuma nodokļa papildu atvieglojumus par invaliditāti.

Par minimālās algas celšanu.

Par Ekonomikas ministrijas nespēju vai izvairīšanos sniegt atbildes par savām veiktajām rīcībām attiecībā uz iespējamajām pretlikumīgajām darbībām saistībā ar subsidētās elektroenerģijas ražošanu un tās pārraudzību.

Par LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas darbības rezultātiem.

Par Ekonomikas ministrijas nespēju vai izvairīšanos sniegt atbildes par subsidētās elektroenerģijas ražošanas atļaujām un pieņemtajiem lēmumiem.

Par ārlietu ministra izvairīšanos no normatīvajos aktos noteikto pienākumu pildīšanas nepilngadīgo Latvijas valstspiederīgo tiesību aizsardzībā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē un nepatiesu ziņu sniegšanu Saeimas deputātiem.

Par dienesta lietvedības kārtību valsts pārvaldes iestādē saistībā ar Ekonomikas ministrijas dienesta pārbaudes pazudušajiem dokumentiem.

Par Ekonomikas ministrijas atbildēm uz deputātu jautājumu nr. 371/J12 un ministrijas rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām un sabiedrības interesēm valdības noteiktā “OIK moratorija” ietvaros.

Par Ekonomikas ministrijas atbildēm uz deputātu jautājumu nr. 369/J12 un ministrijas rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām un sabiedrības interesēm īstenojot elektroenerģijas ražošanas uzsākšanas koģenerācijā kontroli.

Par Ekonomikas ministrijas atbildēm uz deputātu jautājumu nr. 372/J12 un ministrijas Ministru kabineta noteikumu nr. 221 normu interpretāciju atbilstību normatīvā akta jēgai un mērķim.

Par Ekonomikas ministrijas sniegtās informācijas patiesumu saistībā ar veiktajām subsidētās elektroenerģijas elektrostaciju pārbaudēm un šīs pārbaudes rezultātu atbilstību normatīvo aktu prasībām.

Par Ekonomikas ministrijas atbildēm uz deputātu jautājumu nr. 370/J12 un ekonomikas ministra izvairīšanos sniegt informāciju par patieso EM izveidotās “kontroles grupas” sastāvu un patiesajiem tās uzdevumiem, lai veiktu pārbaudes atsevišķu komersantu elektrostacijās, kuriem ir izsniegtas atļaujas pārdot saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros.

Par Ekonomikas ministrijas atbildēm uz deputātu jautājumu nr. 373/J12 un Ekonomikas ministrijas nespēju pamatot savas rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām, vērtējot “OIK atļaujās” noteikto nosacījumu izpildi.

Par sniegtajām atbildēm uz deputātu pieprasījumu par EM atbildēm par jautājumu nr. 371/J12 un ministrijas rīcības atbilstību normatīvo aktu prasībām un sabiedrības interesēm valdības noteiktā “OIK moratorija” ietvaros.

Saistībā ar Ekonomikas ministrijas “rūpīgi veicamajiem auditiem” attiecībā uz Ekonomikas ministrijas rīcību ar “OIK atļaujām” un EM izvairīšanos nosaukt atbildīgās amatpersonas, kuru dēļ nav tikusi īstenota atbilstoša “OIK staciju” darbības uzsākšanas kontrole.

Par Ekonomikas ministrijas īstenoto subsidētās elektroenerģijas elektrostaciju pārbaudi, tās objektivitāti un atbilstību sabiedrības interesēm.

Par Latvijas Republikas valdības rīcības atbilstību Latvijas tautas interesēm, īstenojot subsidētās elektroenerģijas atbalsta sistēmu.

LA.lv