×
Mobilā versija
Brīdinājums +20.2°C
Meldra, Meldris, Melisa
Sestdiena, 21. jūlijs, 2018
16. aprīlis, 2018
Drukāt

Kad deputātam liedz balsot pēc sirdsapziņas (4)

"Kopš koalīcijas līgumu ieviešanas iespējas izmantot pieprasījumus kā instrumentu valdības atbildības nodrošināšanai ir ļoti ierobežotas, lai neteiktu, ka nedarbojas vispār," praktizējoties Saeimā, secinājis tiesību zinātņu maģistrants Deniss Turčinskis. Foto - Karīna Miezāja"Kopš koalīcijas līgumu ieviešanas iespējas izmantot pieprasījumus kā instrumentu valdības atbildības nodrošināšanai ir ļoti ierobežotas, lai neteiktu, ka nedarbojas vispār," praktizējoties Saeimā, secinājis tiesību zinātņu maģistrants Deniss Turčinskis. Foto - Karīna Miezāja

Koalīcijas līgumi būtiski ierobežo Saeimas iespējas ar Satversmē paredzēto pieprasījumu palīdzību īstenot parlamentāro kontroli pār izpildvaru. Vēl vairāk – koalīcijas līgumos ietvertais punkts, kurš liedz valdošo partiju pārstāvjiem atbalstīt jebkādus pieprasījumus, principā liedz Saeimas deputātiem balsot pēc savas sirdsapziņas. Pie šādiem secinājumiem nonācis Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrantūras students Deniss Turčinskis.

Jau kopš Satversmes pieņemšanas 1922. gadā tajā iekļautas normas par tādiem parlamentārās kontroles instrumentiem kā deputātu jautājumi un pieprasījumi. Pēc būtības tie ir radniecīgi un to galvenais uzdevums ir ļaut parlamentam iegūt nepieciešamo informāciju no izpildvaras (Ministru kabineta), kā arī nodrošināt valdības atbildību Saeimas priekšā. Taču ir pāris būtiskas atšķirības. Uz deputātu jautājumu attiecīgajam ministram vai premjeram jāsniedz atbilde. Ja rakstiskā atbilde neapmierina jautājuma uzdevējus, ļaunākais, kas var draudēt attiecīgajam valdības loceklim, – jāziedo pāris stundas sava laika, lai ierastos Saeimā un atbildētu uz jautājumu klātienē.

Savukārt pieprasījums (jeb juristu valodā – interpelācija) ir jau daudz bīstamāks ierocis, jo paredz arī tā saukto neuzticības votumu. Proti – ja deputātus neapmierinās valdības sniegtais skaidrojums, tas var novest pie attiecīgā ministra demisijas pieprasījuma vai pat neuzticības izteikšanas visai valdībai. Lai šādu ieroci nevarētu izmantot destruktīvi vai ļaunprātīgi, Saeimas Kārtības rullī iestrādāts arī drošības mehānisms. Piemēram, jautājuma uzdošanai nepieciešami tikai pieci deputātu paraksti. Turpretim pieprasījumam vajadzīgi vismaz 10 deputātu paraksti, tas tiek vērtēts Saeimas Pieprasījumu komisijā un pirms iesniegšanas valdībā tam jāsaņem parlamenta vairākuma atbalsts.

Starpkaru perioda posmā interpelācijas institūts bija efektīvs parlamenta kontroles līdzeklis, kas pat noveda līdz premjera Artura Alberinga vadītās Latvijas valdības demisijai 1926. gadā, savā pētījumā secinājis D. Turčinskis. Proti, Alberinga kabinets bija sastādīts bez finanšu ministra, kura funkcijas bija uzņēmies pats premjers. Saeima pieprasījumā lūdza paskaidrojumu par “finanšu resora vadītāja neuzaicināšanu valdībā”. Premjera sniegto atbildi 51 deputāts balsojumā novērtēja par neapmierinošu.

Jau tajā pašā dienā Alberings paziņoja, ka līdz ar to viņa vadītajam Ministru kabinetam izteikta neuzticība, un valdība demisionēja.

Alberinga valdības demisija joprojām ir vienīgais gadījums, kad valdība kritusi Saeimas pieprasījuma dēļ (Satversmes sapulces laikā 1921. gadā līdzīga iemesla dēļ krita arī viena Kārļa Ulmaņa valdība). Tas būtībā apliecina divas lietas: pirmkārt – neuzticības votuma mehānisms darbojas; otrkārt – pat opozīcija šo ieroci lieki nevicinās un izmanto to tikai galējās situācijās.

Koalīcijas līgums visu maina

Tomēr mūsdienu valdošie politiķi cenšas nodrošināties pret vismazākajiem apdraudējumiem. Tādēļ 6. Saeimas laikā pēc bezpartijiskā premjera Andra Šķēles iniciatīvas 1997. gadā tika ieviesti tā sauktie koalīcijas līgumi. Šķēles pirmās valdības un tai sekojošās Guntara Krasta valdības koalīcijas līgumos par pieprasījumiem nebija runāts, bet Viļa Krištopāna 1998. gada valdības koalīcijas līgumā noteikts, ka valdību veidojošo frakciju pārstāvji nedrīkst ierosināt vai atbalstīt pieprasījumus valdībai. Tā kā valdošajai koalīcijai parasti ir vairākums gan Saeimā kopumā, gan Pieprasījumu komisijā, tad kopš tā laika visi opozīcijas pieprasījumi tiek noraidīti jau saknē. Tādēļ nevienam mūsdienu premjeram Alberinga liktenis vairs nedraud.

“Kopš koalīcijas līgumu ieviešanas iespējas izmantot pieprasījumus kā instrumentu valdības atbildības nodrošināšanai ir ļoti ierobežotas, lai neteiktu, ka nedarbojas vispār,” praktizējoties Saeimā, secinājis tiesību zinātņu maģistrants Deniss Turčinskis. Foto – Karīna Miezāja

“Kopš koalīcijas līgumu ieviešanas iespējas izmantot pieprasījumus kā instrumentu valdības atbildības nodrošināšanai ir ļoti ierobežotas, lai neteiktu, ka nedarbojas vispār. Teorētiski tas var darboties tikai ar pozīcijas atbalstu pieprasījumam. Taču, ja valdošās partijas izlemj nomainīt kādu ministru vai visu valdību, tās atrod citus veidus, kā to izdarīt, neejot šo garo pieprasījuma ceļu. Kaut vai tādēļ, lai neļautu opozīcijai lepoties – redz kā, pēc mūsu pieprasījuma tika nogāzta valdība vai ministrs,” secina Turčinskis. Viņš arī uzsver, ka koalīcijas līgumi šādā veidā faktiski neļauj koalīcijas deputātiem balsojumos vadīties pēc savas sirdsapziņas. “Piemēram, valdošās koalīcijas deputāts uzskata, ka atbilde uz pieprasījumu ir neapmierinoša, un vēlas balsot par neuzticības votuma izteikšanu, taču koalīcijas līgums viņam to liedz darīt. Visiem deputātiem ir jābūt neatkarīgiem un jāievēro tikai Latvijas normatīvie akti. Taču koalīcijas līgums pats par sevi nav normatīvais akts un to nereglamentē neviens normatīvais akts,” paskaidro Turčinskis.

Jaunā jurista secinājumiem piekrīt arī Saeimas deputāts Gunārs Kūtris. “Būtībā koalīcija ar savu līgumu šo parlamentārās kontroles instrumentu pārvērtusi par izsmieklu,” skarbs ir bijušais Satver­smes tiesas priekšsēdētājs. Viņaprāt, diskusijas vērts bija opozīcijas priekšlikums Saeimas Pieprasījumu komisiju likvidēt un deputātu pieprasījumus izskatīt katras nozares atbildīgajā komisijā. Taču šis priekšlikums Juridiskajā komisijā neguva deputātu atbalstu un, visticamāk, šajā parlamenta sasaukumā šādi grozījumi netiks skatīti.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Vai tad viņiem ir sirdsapziņa ???

  2. parādās Šķēle ar savām idejām ,kas vērstas PRET tautas interesēm !!!
    un vai tā nebija VVF ,kura 2X apstiprināja amatā šo ”esmu atgriezies ,lai strādātu” ?
    – labi sastrādājis ! NAV KO TEIKT !

  3. Saeimu likvidēt, kā struktūru. Ej vai neej uz vēlēšanām, Cimdara kantoris saskaita balsis kāvajag, ne velti tiek ievēlēts no kantora dibināšanas.

  4. Protams šausmīgi, ka deputātam liedz balsot pēc sirdsapziņas, bet vēl šausmīgāk, kad vēlētājam liedz vēlēt pēc sirdsapziņas.
    Ja kādā sarakstā redzi kandidātu ar sirdsapziņu, tad balss tiek arī visiem bezsiržiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+