Foto – Timurs Subhankulovs

Ies savu ceļu, neskries grāvjos
 0

Saruna ar ZZS Dobeles novada saraksta līderi, novada domes priekšsēdētāju ANDREJU SPRIDZĀNU pirms pašvaldību vēlēšanām. 


Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Andrejs Spridzāns (59 gadi), būdams ķirurgs, vai katru dienu mācījies pieņemt izšķirošus lēmumus. Šī prasme noder domes priekšsēdētāja amatā. Novadā liels īpatsvars naudā un graudā ir lauksaimniecībai, bet ir arī stipra ražošana rūpnieciskajā nozarē.

 

– Spridzāna kungs, pazīstam dobelnieku pārtikas pārstrādes produktus, ražotās sveces, sadzīves ķīmiju. Vai izdodas piesaistīt investīcijas, radīt darba vietas jaunās ražošanas nozarēs? Cik tas ir svarīgi?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Ja runā par ražošanu, jāteic, ka nozīme ir ilgtermiņa ieguldījumiem. Tie rada stabilitāti un attīstību, lūk, “Dobeles dzirnavnieks” ir stipri vien gājis uz priekšu. Nopietni uzņēmumi ir “Tenax” , “East Metal”, “Spodrība”, “Baltic Candles Ltd.”, arī uzņēmumi agroservisa un lauksaimniecības nozarē. Tie ir iegājuši un notur stabilas pozīcijas starptautiskajos tirgos, un mēs lepojamies ar savējiem. Krīzes periodā bezdarba problēma saasinājās, taču beidzamajā laikā darba meklējumos esošo cilvēku skaits krities no 20 līdz 10 procentiem. Un tas nav tamdēļ, ka vietējie ļaudis devušies laimes meklējumos. Viņi atraduši darbu šeit. Strādājošajām ģimenēm ir svarīgi, lai būtu vietas bērnudārzā, un tas ir nodrošināts katrā pagastā un Dobeles pilsētā. Runājot par skolām – vienā no trim Dobeles vidusskolām iedibinājām arī arodskolu, kur māca profesionālo izglītību. To tagad apmeklē pieredzes apmaiņā, un mēs apzināti spērām šo soli. Ne visi jaunieši grib iet mācīties vidusskolā, un arodskolas audzēkņiem ir iespēja pēc 9. klases iegūt profesiju un rast vietu darba tirgū mūsu pašu uzņēmumos.

Man liekas ļoti būtiski saglabāt novadā jaunatni. Tas ir dzīvīgums, aktivitātes, un Dobeles jaunā audze labprāt paliek mūsu pusē. Valstī ir problēmas ar augstākās izglītības iegūšanu kaut vai tamdēļ, ka skola maksā naudu.

Ja vecākiem nav rocības, tad vidusskolas absolvents bieži vien ir potenciālais bezdarbnieks vai dodas uz ārzemēm. Turpretī ieguvis profesiju, cilvēks var strādāt, pelnīt un, ja vēlas, nodrošināt savu tālāko izglītību.

– Esat teicis, ka četru darba gadu laikā izdevies panākt novada ļaužu saliedētību.

– Jā. Novada izveide sākās itin kā no baltas lapas. Katrs bija dzīvojis savā pagastā, pilsētā. Kaut vai psiholoģiski iedzīvotājiem bija izaicinājums, nezinot, kāda būs sadzīvošana novadā un kā viss funkcionēs. Bet jau pirmajā gadā nosiltinājām 11 izglītības iestādes, dažos pagastos pat pa divām, un arī citi darbi ļāva cilvēkiem noticēt, ka mums kopā klāsies labi. Ieviesām elektronisko dokumentu aprites sistēmu, tagad cilvēks var aiziet uz pagasta pārvaldi un nokārtot darīšanas, nebraucot uz novada centru. Jāpateicas pagastu pārvalžu darbiniekiem, kuri daudzviet palīdzējuši atrast pareizos risinājumus. Organizējot liela mēroga pasākumus, kārtojam transporta lietas, lai arī perifērijas ļaudis savestu visus kopā. Par tradīciju kļuvis skolēnus no lauku skolām vest uz Dobeli, lai viņi iegūtu un glabātu kopības izjūtu. Tā notiek valsts un pilsētas svētku reizēs. Pagastos neesam slēguši nevienu kultūras iestādi, šajā finanšu situācijā, cik varējām, tik līdzējām ar remontu tautas namos. Savukārt ūdens un kanalizācijas saimniecība ir nodota profesionāļu rokās, tāpat arī māju un komunālā apsaimniekošana.

Reklāma
Reklāma

– Tad jau esat ieguvēji no teritoriālās reformas?

– Kā pilsēta bijām maksātāji novadu izlīdzināšanas fondā, bet, dibinoties novadam, saņemam fonda dotācijas. Un, ja skatās no šā viedokļa – pilsēta it kā būtu zaudētāja. Taču šodien runāju kā novada domes priekšsēdētājs – notikusi sekmīga lauku un pilsētas integrācija. Pie tā visa jāstrādā tālāk. Laiks piebremzēt ar reformām – jāpavērtē, kas noticis labs un kas mazāk izdevies dzīvē pēc reformas.

Reformām nav jānotiek tikai vārda pēc. Ja sāksim skriet, tad varam attapties vienā vai otrā grāvī, vai pat purvā. Laiks noliks lietas savās vietās. Domāju – dzīvotspējīgi ir visi novadi. No medicīniskā viedokļa sakot – ja bērns ir piedzimis, viņam jādzīvo, jāmācās, jāaug. Nevaram teikt, ka mazs nav spējīgs. Cinīši ir gāzuši lielus vezumus.

Izvērtēsim, mācīsimies saprast, kā varētu notikt novadu sadarbība. To vislabāk redzēs uz vietas. Domāju, labi ir tur, kur ir novada centrs, kas var pavilkt uz augšu pārējos.

– Ko jūs gribētu izcelt, parādīt no četros gados paveiktā?

– Uz Naudītes ciemu, kur ir Apguldes skola, nebija asfaltēta ceļa. Saņēmām Eiropas naudu, pielikām savus līdzekļus, no valsts pārņēmām šo ceļu, jo valsts nebūtu vēl ilgi veikusi darbus, un novads noasfaltēja posmu no Auriem līdz Naudītei. Rekonstruētais tirgus laukums ar kinētisko objektu – aku – pretendēja uz šā gada balvu arhitektūrā. Brīvības ielas seguma pirmās kārtas rekonstrukcija. Tie ir “taustāmi” objekti, taču pēckrīzes periodā valsts līmenī nozīmīga kļūst diskusija par to, lai darba ņēmējs, godīgi un apzinīgi paveicis darbu, saņemtu pienācīgu atalgojumu. Tas ir, lai no algas pietiktu rēķiniem par daudzajiem komunālajiem maksājumiem, citiem pakalpojumiem un izdzīvošanai. Šobrīd pašvaldībā jūtam, ka ne visiem tā izdodas, un cilvēku darbu ne vienmēr novērtē atbilstoši.

Jāpārvar nabadzība, un man nav pieņemami, ka Latvija starp citām Eiropas valstīm ir astes galā, skaitot pēc dažādiem nabadzības indeksiem. Tam vajadzētu kļūt par pamatuzdevumu visā valstī – celt iedzīvotāju labklājību, nevis skandināt ciparus. Un nav normāli, ka strādājošais nespēj kārtot rēķinus, ka, iekļūstot parādnieku kārtā, sākas problēmas ar dzīvokli.

– … un viņš iet uz domi?

– Kas cits atliek. Pārmaiņu laikā lietas tiek vērtētas pēc ekonomiskiem kritērijiem. Lauku zonā – nav veikala, jo neatmaksājas turēt tirgotavu. Pašvaldība neatver veikalus, mūsu rīcībā ir sociālās palīdzības instrumenti, lai cilvēki tiktu pie maizes, pie ārsta uz slimnīcu, saņemtu pabalstus.

– Vai piekrītat Rīgā bieži spriestajam, ka lauki daudz kur panīkst?

– Dažādās teritorijās iezīmējas dažādas iedzīvotāju skaita samazināšanās tendences. Ir vietas, kur tas straujāk sarūk, taču šodienas apstākļos, it īpaši jaunajiem ļaudīm, arī mobilitāte ir lielāka. Viņi brauc ar mašīnām, pārvietojas. Problēma ir uz vietas palicējiem, jo laukos ir zema pirktspēja, tāpēc nav šo veikalu, bankas neatver filiāles, neuzstāda bankomātus. Komersants dara to, kas nes peļņu, taču problēma veidojas arī ar pasta nodaļām, preses izplatīšanu. Jo cilvēki grib lasīt, grib valsts pasta pakalpojumus. Arī tas ir uz ekonomiskiem, nevis sociāliem pamatiem, un pašvaldībai zināmā mērā jāmīkstina sociālais spilvens, taču mēs ne visu varam aizstāt, pārņemt. Runas par reģionālo attīstību, kādas skan Rīgā, ministrijās, diemžēl ir pārāk tālas provinces iedzīvotājiem. Pašvaldība cilvēkam ir tuvākā, šeit tiek kārtotas visas lietas. Es esmu par to, ka pašvaldību loma valstī jāstiprina, jo Rīgā bieži vien nezina, kas vajadzīgs laukiem. Pašvaldības administratīvi teritoriālajā reformā ir izdzīvojušas un nostiprinājušās.

Vismaz Dobeles novadā esam ieguvuši stabilitāti un domājam par attīstību. Nav nekāda iemesla nedot šeit risināt lielu, tieši laukiem nepieciešamu jautājumu loku. Ja runājam par Latviju, es negribētu piedzīvot, ka lauki kļūst tukši, ka tie panīkst. Jāmeklē saprātīgi risinājumi. Šī zeme nav tik liela, lai mēs nevarētu satikties, nolemt, kā savest Latviju kārtībā.

Bet tas ir attieksmes jautājums pret laukiem, un, ja liels pārsvars pašvaldību nav apmierinātas ar to, kas pašreiz notiek, ja apzināti vai neapzināti mūs grib vājināt, tad jāpēta, kur šīm parādībām sakne.

– Kādā noskaņojumā sagaidāt pašvaldību vēlēšanas – vai arī Dobelē raksturīga politiskā spriedze, pretī stāvēšana, kas Rīgā, vai viedokļus tomēr izdodas sabalansēt?

– Ņemot vērā, ka novada veidošanas laikā politiskie spēki pārdislocējās, iesākumā bija grūti, taču četri gadi noveduši pie tā, ka visi daudzmaz domājam vienā virzienā. Kašķēšanās, liekas diskusijas vairs nav primāras, dominē pragmatiska pieeja. Katrs esam atšķirīgs, bet jāvērtē tas, kas dod lielāko labumu novadam, un šādos lēmumos nereti izdodas vienoties vienprātīgi – par stabilitāti un attīstības procesiem. Pašvaldību vēlētāji ļoti labi redz gan cilvēkus, gan padarītās un nepadarītās lietas, līdz ar to viņiem ir savs lēmums un vērtējums. Mēs esam par korektām attiecībām un savstarpēji cilvēciskām sajūtām, lai, vienam ar otru satiekoties, normāli varētu ieskatīties acīs un rastu sapratni.

– Bet vēlēšanās uzvarēsiet jūs – ZZS?

– Vienmēr, kad nostājamies uz starta līnijas, finišu gribas sasniegt pirmajiem. Bet to lai pasaka iedzīvotāji.

– Vai palikusi arī nepadarītā sajūta? Ko esat dzīries paveikt nākotnē?

– Viens mērķis ir turpināt Dobeles vēsturisko pilsdrupu atjaunošanu. Otrs ir kultūrvēsturiskais kultūras nams, kura renovēšanai izstrādāts tehniskais projekts, bet pagaidām pietrūkst līdzekļu darba veikšanai. Trešā lieta ir iestrādes kopā ar Olimpisko komiteju, lai rekonstruētu pilsētas stadionu. Novads pelnījis, lai būtu vieta sportošanai, jo uz sacensībām ierodas jaunieši no visiem pagastiem.

Darbu ir daudz, bet esam centušies izvairīties no mētāšanās un tā vietā ieturējuši konsekventu politiku izsvērt prioritātes un izpildīt tūlītējās vajadzības. Labāk ir gribēt un izdarīt, un kā priekšsēdētājam man jāpārredz viss spēles laukums.

– Jūsu teritorijā ir Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas “Pikšas”. Vienu no valsts un Zemnieku savienības dibinātājiem daži tagad vērtē ļoti kritiski. Kāds ir jūsu uzskats par Ulmaņa kungu?

– Mēs sevi asociējam ar Kārļa Ulmaņa novadu, jo “Pikšas” ir Bērzes pagastā, un esam lepni, ka viens no brīvās Latvijas valsts dibinātājiem nācis no šīs puses. Ja runā par viņa kritisku izvērtēšanu 15. maija sakarā, tad neanalizēšu kā vēsturnieks, bet teikšu – ja tas Latvijai darījis vairāk laba nekā slikta, tad ulmaņlaiku periods uzlūkojams šādā kontekstā. Jā, tam ir gan noliedzēji, gan piekritēji, bet daudziem vietējiem cilvēkiem šie laiki palikuši atmiņā kā nacionāla, saimnieciska uzplaukuma laiki. Vecāki ļaudis atceras sajūtu, ka tad viss notika uz attīstību. Savukārt par atjaunoto Latviju pieredze ir rūgtāka. Nonākam krīzēs, iekrītam skandālos – ir loģiski spriest, ka ne visi darījuši visu pareizi. Runājot par “Pikšu” muzeju, man liekas, ka tautai vajag arī savas autoritātes un varoņus, bāzi, uz kuras veidot patriotisma jūtas, tēvzemes mīlestību, ētiskos jautājumus, kā attiekties pret darbu un vērtībām. To Latvija nedrīkst pazaudēt globālā pasaulē. Svarīgi, lai ir pieturas punkti, kuros atgriežamies pie saknēm, un Kārlis Ulmanis, Jānis Čakste, Imants Ziedonis pieder tiem cilvēkiem, kuri ļāvuši citiem pozicionēties, ka esam latvieši, mīlam šo zemi, esam gatavi to aizstāvēt.

 

Publikāciju apmaksā PO 
”Zaļo un zemnieku savienība”