Uldis Šmits: Ja gribam, lai citi mūsu dēļ guļ uniformās, arī pašiem nav jāsnauž 2
Kurš vairs atceras par sarunām Ženēvā, kur palaikam pulcējas Gruzijas un Krievijas delegācijas, kā arī starptautisko organizāciju pārstāvji, lai apspriestu, kā tiek formulēts, “drošību un stabilitāti Dienvidkaukāzā”? Pirmais sarunu raunds notika 2008. gada oktobrī, tātad dažus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā, kura zaudēja lielu daļu valsts teritorijas, un Ženēva tika izraudzīta šī “konflikta” risināšanai. Bet nupat (8. oktobrī) noslēdzās pēc skaita 29. raunds. Prese jau pārstājusi par to rakstīt, jo stāvoklis būtībā nemainās.
Maskavai šī aizmirstība un rutīna ir izdevīga. Savukārt Tbilisi uzlūko Ženēvas procesu kā vienu no retajām iespējām par sevi atgādināt un kā sava veida nodrošinājumu, lai situācija nepasliktinātos vēl vairāk un lai Gruzija saglabātu izredzes iestāties NATO. (Par spīti Eiropas lielvalstu, piemēram, Vācijas liktajiem šķēršļiem.) Tagadējā valdība daudzās nelaimēs vaino iepriekšējo jeb Saakašvili varu, tomēr nešaubās, kāds bija Krievijas iebrukuma galvenais nolūks, ko nesen ekonomiskajā forumā Stambulā atgādināja arī prezidents Giorgijs Margvelašvili – rietumnieciski noskaņoto Gruziju piespieda “norēķināties par savu izvēli 2008. gada augustā”, un šodien tas pats notiek Ukrainā. Viņaprāt, Ukrainas traģēdijas, iespējams, nebūtu, ja demokrātiskās valstis savulaik aktīvāk principiāli būtu pieprasījušas Gruzijas tiesību ievērošanu. Taču tās dažādu iemeslu dēļ pārāk neuzstāja.
Tādējādi neatkarīgu valstu izvēle tiek pakārtota Maskavas piekoptajai taktikai, kuras neatņemama sastāvdaļa ir ne vien izraisīto “konfliktu” iesaldēšana vai vajadzības gadījumā uzkarsēšana, bet arī sabiedriskās domas radināšana pie pieļāvuma, ka teritoriālās nedalāmības princips bijušajā PSRS ir spēkā vienīgi attiecībā uz Krieviju. Taču Ukraina atšķiras no pirmajiem upuriem – Moldovas un Gruzijas – ar to, ka Krima un Donbass tika okupēti t.s. jaunās paaudzes jeb hibrīdkara ceļā, ko pavada agrāk nepieredzēta apjoma propagandas kampaņa ar globālām pretenzijām.
Latvija, būdama Eiropas Savienībā un NATO, tomēr arī atrodas riska zonā starp Krievijas agresivitāti un Rietumu liekulības tirgu. Vien tagad tiek izstrādāti reālajiem draudiem atbilstoši Baltijas valstu aizsardzības pasākumi, par kuriem dzirdēti arī skeptiski vērtējumi: steidzamības gadījumā uz Baltijas valstīm sūtāmajiem karavīriem būtu, ģenerāļa Dempsija vārdiem, “jāguļ uniformās”, lai tur pagūtu ierasties 48 stundu laikā. Baltijas valstīs nav paredzēts pastāvīgi izvietot ievērojamus papildspēkus, aizbildinoties ar NATO un Krievijas 1997. gadā noslēgto vienošanos, kaut gan tā neuzliek skaitliski izteiktas saistības. Taču šāda nostāja vismaz varētu pamudināt Latviju pildīt savus pienākumus pret aliansi, piešķirot aizsardzībai 2% no IKP, ko mūsu valdošās partijas apņēmās priekšvēlēšanu programmās. Tāpat kā “panākt ilgstošu NATO klātbūtni Latvijā” (“Vienotība”) un pat integrēties “NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā” (ZZS). Ja gribam, lai citi mūsu dēļ guļ uniformās, pašiem nav jāsnauž un jābūt gataviem pirmajiem rīkoties. Galvenokārt, protams, ar diplomātijas līdzekļiem, un šāda izdevība būs pavisam drīz, kad Latvija pārņems ES prezidentūru. Cik noprotams, ukraiņi un gruzīni to uzlūko ar zināmām cerībām, un, kas zina, ja politiskā temperatūra nenoslīdēs zem nulles, varbūt Rīga pagūs ko paveikt. Viņu un arīdzan Latvijas interesēs.
