Tomēr galvā vēl karoju. Saruna ar Maidana mediķiem Petro Sičko un Katrīnu Mihailovu 3
Petro Sičko (27) un Katrīnas Mihailovas (27) draudzība aizsākusies Ukraiņu Cieņas revolūcijas laikā, abi bijuši Maidana mediķi. Neskaitāmas reizes palīdzējuši cietušajiem, viegli un nopietni ievainotiem. Pieredzējuši vardarbību, kādu Kijevas centrā izvērsusi Kremļa atbalstītā Ukrainas bijušā prezidenta Viktora Janukoviča valdība. Tur sapratuši, ka ar notikumiem Maidanā viss nebeigsies, un jau 2014. gada marta sākumā zinājuši, ka būs karš. Iegūtā pieredze un vēlēšanās aizstāvēt Ukrainu noteikusi lēmumu par pieteikšanos brīvprātīgo bataljonā un došanos uz fronti Ukrainas austrumos, kur Petro un Katrīna pavadījuši vairāk par gadu. Demobilizējušies, tagad cenšas iejusties ikdienas dzīves ritmā, un jau 27. februārī paredzētas viņu kāzu svinības. Vienlaikus Petro un Katrīna nepieciešamības gadījumā ir gatavi atkal doties uz fronti.
Mūsu iepazīšanās 2015. gada vasarā Sčastjas pilsētā 16 kilometru attālumā no Luhanskas bija pārsteidzoša – satiku bārdainu brīvprātīgo bataljona “Aidar” karavīru, kas mani uzrunāja latviešu valodā. Uzzināju, ka Latvijā dzīvo Petro radinieki, ka jau 2010. gadā viņš sācis mācīties latviešu valodu un cenšas pēc iespējas biežāk ierasties Latvijā. Te patīkot viss – pilsētu un ainavas sakoptība, cieņa pret kultūras mantojumu. Ivanofrankivskas universitātē vēstures fakultāti absolvējušais Petro vēlas vēl vairāk nostiprināt savas saites ar Latviju, un tas vislabāk esot sasniedzams, runājot latviešu valodā.
Petro: – Manā dzīvē lielas pārmaiņas ienesa tautas sacelšanās pret varu. Bija grūti laiki, taču sākumā ukraiņi necīnījās par Eiropas Savienību vai pret Krievijas vadīto Muitas savienību. Vispirms noritēja cīņa pret Janukoviča varas patvaļu. Devos uz Maidanu kā tūrists. Esmu patriotiski noskaņots cilvēks un nevarēju palikt malā, vērot no malas. Tad paziņa mani uzaicināja kļūt par mediķi, lai palīdzētu medicīnas dienestam. Pirmo reizi uz Maidanu es aizbraucu 2013. gada 26. decembrī. Pabiju tur dažas dienas. Atgriezos janvāra sākumā un kļuvu par mediķi. Nodzīvoju pāris nedēļas Maidanā, tad aizbraucu, jo man bija darbs. Vēlāk atkal atgriezos Maidanā.
– Kādu rīcību tolaik gaidījāt no Janukoviča?
– Godīgi sakot, mums nebija nojēgas, ko iespējams sagaidīt, un bijām gatavi jebkam. It īpaši pēc tam, kad tika nogalināts pirmais demonstrants – Sergejs Ņegorjans, armēnis no Dņepropetrovskas apgabala, bijām gatavi uz visu. Sapratām, ka pret mums var lietot visu – nūjas, šaujamieročus. Zinājām, ka mediķus nesaudzēs, jo mediķi un žurnālisti bija vieni no pirmajiem mērķiem, uz kuriem tika šauts. Bijām gatavi arī ieskatīties acīs nāvei. Daži ieskatījās, un nāve viņus paņēma, bet citiem laimējās izvairīties.
