Foto – Valdis Semjonovs un Dainis Bušmanis

Ieslodzīts pansionātā pret paša gribu 1

Šā gada 22. janvārī Eiropas Cilvēktiesību tiesa Strasbūrā pasludināja spriedumu lietā “Mihailovs pret Latviju” un vienbalsīgi nolēma, ka Latvija ir pārkāpusi Genādija Mihailova tiesības uz brīvību un drošību, vairāk nekā astoņus gadus (no 2002. gada 30. janvāra līdz 2010. gada 1. aprīlim) piespiedu kārtā turot viņu Labklājības ministrijas Valsts sociālās aprūpes centrā “Īle”, kas domāts cilvēkiem ar smagiem garīgās veselības traucējumiem.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Latvijas valstij Mihailovam jāizmaksā kompensācija par nodarīto morālo kaitējumu 15 000 eiro (10 542 latu).

 

Izrādās, mūsu valstī likumi ir sakārtoti tā, ka pēc rīcībspējas atņemšanas aizgādnis šādam cilvēkam var atņemt dzīvokli, tērēt viņa pensiju savām vajadzībām, ielikt pansionātā un neļaut iziet ārpus tā teritorijas, aizliegt tikties ar draugiem, cenzēt korespondenci un nodot tikai tās vēstules, kuras patīk aizgādnim. Cilvēks nav veicis nekādu noziegumu, taču faktiski viņam piespriests mūža ieslodzījums! Visu izlemj aizgādnis. Paša slimnieka domas, lūgumus un iesniegumus valsts iestādes neņem vērā, jo tiesa taču atzinusi, ka viņš ir traks vai plānprātīgs!

 

Spēcīga personība

CITI ŠOBRĪD LASA

Genādijam Mihailovam pašlaik ir 65 gadi. Jaunībā Genādijs izpildīja sporta meistara normu ūdenstūrismā, vadīja sarežģītus un fiziski smagus pārgājienus pa Sibīrijas taigu, Sajānu kalniem, Kolas pussalu un citām civilizācijas neskartām vietām, brauca ar laivām pa Jeņiseju, krāčainām Altaja un Karpatu kalnu upēm. Viņš izveidoja tūrisma sekciju ražošanas apvienībā “Rīgas Modes”, kur tolaik strādāja par galveno enerģētiķi.

Reiz Sibīrijā pārgājiena laikā Genādijam iekoda ar encefalītu inficēta ērce. Pēc divām nedēļām viņš nokļuva reanimācijā. Taču izveseļojās un turpināja ierasto aktīvo dzīves veidu, tomēr pēc diviem gadiem sākās epilepsijas lēkmes. Nācās pamest studijas Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes 5. kursā. Genādijs ir absolvējis Rīgas elektromehānisko tehnikumu, vairāk nekā 27 gadus strādājis savā profesijā, tai skaitā vadošos amatos, un labi pelnīja.

Darba vieta 1989. gadā Genādijam ar ģimeni sagādāja lielu trīsistabu dzīvokli 79,7 m2 platībā jaunā mājā Čiekurkalnā. Taču epilepsijas lēkmju dēļ 1990. gadā nācās aiziet no darba. Genādijam noteica 2. invaliditātes grupu un 56 latu invaliditātes pensiju.

Agrāk viņš bija ģimenes stiprais balsts, tagad ienākumi samazinājās, sāka krāties komunālo maksājumu parādi, ģimenē radās konflikti. Tomēr Genādijs arī šajā situācijā atrada nodarbošanos – veidoja kokgriezumus Aleksandra Ņevska baznīcai Rīgā. Baznīca ierādīja darba telpas, viņam bija arī mācekļi. Par Genādija meistarību liecina kaut vai tas, ka uz Ēvalda Valtera 100. jubileju Dailes teātris viņam pasūtīja kokā grieztu mākslinieka portretu, kurš tika pasniegts jubilāram.

 

Roku dzelžos uz psihiatrisko slimnīcu!

Ienākumi no kokgriezumu pārdošanas bija mazi un neregulāri, spriedzi vairoja arī pēkšņās epilepsijas lēkmes. Nesaprašanos laulāto starpā varēja atrisināt cilvēcīgi, piemēram, šķirot laulību un sadalot mantu. Taču sieva izvēlējās citu ceļu…

2000. gada 11. martā Genādijs, pārnākot mājās, ieraudzīja virtuvē netīru trauku kaudzi un aizrādīja, ka meita tos varēja nomazgāt. Sieva Ļena Mihailova aizgāja pie kaimiņiem un izsauca “Ātro palīdzību”. Atbrauca psihiatriskā brigāde. Neko nepaskaidrojot, Genādiju pret viņa gribu saslēdza roku dzelžos (tas norādīts arī psihiatriskās ekspertīzes slēdzienā!) un aizveda uz Rīgas psihoneiroloģisko slimnīcu Tvaika ielā 2.

Reklāma
Reklāma

Jā, dažkārt psihiatriskajā slimnīcā var nokļūt arī pēc ģimenes strīda. Piemēram, cilvēks izmisumā iedzer sauju tablešu. Tuvinieki, redzot, ka viņam kļūst slikti, izsauc “Ātro palīdzību”. Ātrie aizved uz psihiatrisko slimnīcu, jo tas taču ir pašnāvības mēģinājums! Slimnīcā cilvēku patur dažas dienas, nekādus medikamentus nedod. Pēc tam ārsti pasaka – Mēs veselus cilvēkus slimnīcā neturam! – un palaiž mājās.

Taču šoreiz viss norisinājās citādāk. Izrādījās, ka jau 1999. gada 27. aprīlī sieva bija iesniegusi tiesā prasību atzīt savu vīru par rīcības nespējīgu. Divus mēnešus pēc ievietošanas slimnīcā, 2000. gada 17. maijā Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas sēdē Genādiju Mihailovu arī atzina par rīcības nespējīgu.

Ļoti interesants ir stacionārās tiesu psihiatriskās ekspertīzes atzinums. Neirologs konstatējis seku parādības pēc pārciesta encefalīta un simptomātisku epilepsiju. Psihiatri raksta, ka G. Mihailova “apziņa skaidra, visu veidu orientācija saglabāta (!!!). Nodaļā bieži īgns, neapmierināts, atsakās lietot zāles, jo “epilepsija nav ārstējama”. Cenšas sevi parādīt no labākās puses, pasvītrot savu sociālo vērtību, uzsverot, ka agrāk strādājis augstos amatos un ar saviem pienākumiem ticis galā spīdoši. Emocionāli nenoturīgs, viegli aizskarams. Kritika pret savu veselību, tiesas situāciju(?) pazemināta.” Jāpiebilst, ka par gaidāmo tiesu Genādiju neviens neinformēja, tādēļ par “tiesas situāciju” viņš nevarēja spriest.

Vai šajā raksturojumā ir kādi fakti, kas liecina, ka cilvēks nespēj kontrolēt savu rīcību? Tādu nav! Jaunības draugs Aleksandrs Petrovs atceras, ka Genādijam slimnīcā patiešām bijis ļoti nomākts garastāvoklis. Viņš esot teicis – Cietumā laikam ir vieglāk – zini, par ko sēdi, un zini, kad beigsies termiņš. Bet šeit termiņa nav…

Tālāk psihiatri raksta: “Komisija secina, ka G.Mihailovs ar psihiskām slimībām nav slimojis un neslimo arī patreiz (!!!), bet viņam konstatē izteiktu organiskās dabas psihosindromu un simptomātisko epilepsiju – uz ko norāda ērču encefalīts anamnēzē, biežas mazas un lielas epilēkmes, iestrēgstoša domāšana, garastāvokļa svārstības ar disforijām, īgnumu, ļaunatminīgumu, pazeminātas spriešanas spējas, kā arī psiholoģiskas atradnes, kas norāda uz organiska tipa izmaiņām un traucētu reālās situācijas izpratni”.

Vienkāršā valodā runājot, te teikts, ka epilepsijas lēkmju dēļ cilvēkam pasliktinājies raksturs. Taču mediķi secina: “Izmaiņas Genādija Mihailova psihiskajā sfērā ir tik izteiktas, ka liedz viņam saprast savu rīcību nozīmi un vadīt to, tāpēc komisija rekomendē (!) atzīt G.Mihailovu par rīcības nespējīgu.

Sava psihiskā stāvokļa dēļ G.Mihailovs nevar piedalīties tiesas sēdē un sniegt adekvātus paskaidrojumus.” Slēdzienu parakstījusi komisijas priekšsēdētāja, galvenā speciāliste tiesu psihiatrijas jautājumos I. Birule, 15. nodaļas ordinators A.Losevičs un dienas stacionāra vadītājs, ārsts – referents K. Zabolockis.

 

20 minūtēs atzīst par rīcības nespējīgu

Kā tas var būt – apziņa skaidra, orientācija saglabāta, tomēr cilvēks nesaprot, ko pats dara? Civillikuma 358. pantā rakstīts: “Garā slimie, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju, atzīstami par rīcības nespējīgiem un tiesiski nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties, kādēļ pār viņiem ieceļama aizgādnība”.

Vai patiesi Genādija stāvoklis bija tik smags, ka vajadzēja atņemt rīcības spēju? Civillikuma 357. pantā taču teikts: “Plānprātīgie, kam tomēr netrūkst vajadzīgās prāta spējas parastu lietu pārziņai, var paši pārvaldīt savu mantu un ar to brīvi rīkoties.” (No 2013. gada 1. janvāra šī Civillikuma sadaļa ir būtiski mainīta un tagad rīcībspēju var ierobežot arī daļēji; noteikti jāņem vērā pašas personas intereses).

Taču tiesnesei Ivetai Brimerbergai nekādi jautājumi neradās. Pašam Genādijam Mihailovam par tiesas sēdi pat nepaziņoja! Sēdē piedalījās ieinteresētā persona (tā rakstīts spriedumā!), Rīgas bāriņtiesas pārstāve Anita Liepiņa, prokurore G. Matvejeva un pieteicēja Ļena Mihailova.

Bāriņtiesas pārstāve ar Genādiju Mihailovu nekad nebija tikusies, tiesnese viņu nebija pat redzējusi. Jau pēc 20 minūtēm viņa pasludināja spriedumu, kas Genādiju Mihailovu atzīst par rīcības nespējīgu.

Spriedumā rakstīts, ka to var pārsūdzēt 20 dienu laikā Rīgas apgabaltiesā apelācijas kārtībā. Taču šis teikums skan kā ņirgāšanās, jo tiesa Genādijam Mihailovam spriedumu nenosūtīja. Viņš par to uzzināja tikai nejauši, pēc tam, kad 7. jūnijā spriedums stājies spēkā.

Pēc mēneša, 2000. gada 18. jūlijā, nejautājot Genādija Mihailova viedokli, Rīgas bāriņtiesa par viņa aizgādni iecēla sievu Ļenu Mihailovu.

 

Aizmuguriski un bez pierādījumiem

Pēc daudziem gadiem tiesībsargs Juris Jansons savā atzinumā konstatējis, ka tiesas procesa laikā ir būtiski pārkāptas procesuālās normas! Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa nav nosūtījusi G.Mihailovam ne lēmumu par lietas ierosināšanu, ne pavēstes par tiesas sēdēm, ne lēmumus par tiesu psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu, ne lēmumu par viņa atzīšanu par rīcības nespējīgu.

Tiesībsargs secina, ka Ļenas Mihailovas pieteikumā ir tikai vispārīgi spriedumi, piemēram, “vīrs zaudēja orientēšanās spējas, rīkojās neloģiski, nekontrolēja savu rīcību, ar naudas līdzekļiem rīkojās pretēji savām un ģimenes interesēm”. Taču šie apgalvojumi nav konkretizēti (piemēram, kā izpaudās “neloģiskā rīcība”), ne arī apstiprināti ar kādiem pierādījumiem.

Sieva nav minējusi nevienu konkrētu piemēru, kas liecinātu, ka G.Mihailovs nespētu pats par sevi parūpēties. Bet CPL 256. pantā teikts, ka pieteikumā jānorāda pierādījumi, kas apstiprina personas rīcības nespēju! Ja pierādījumi nav pievienoti, tiesai šāds pieteikums jāatstāj bez virzības.

Tiesībsargs rezumē, ka tiesas spriedums, ar kuru Genādijs Mihailovs atzīts par rīcības nespējīgu, nav motivēts, jo spriedumā neparādās objektīvs pamatojums, ka viņš nespēj pārstāvēt sevi, pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties.

 

Stingrā režīma pansionāts


Genādija draugiem gan sieva stāstīja, lai neiet pie viņa uz slimnīcu, jo tur nevienu iekšā nelaiž, turklāt esot pilnīgi nepieskaitāms. Tomēr tie, kas viņu apciemoja, redzēja pavisam citu ainu.

Pēc gandrīz divu gadu turēšanas psihiatriskajā slimnīcā 2002. gada 30. janvārī Genādiju ar viltu (pateica, ka braukšot uz fluorogrāfiju!) pārveda uz “Īli” Auces novada Īles pagastā, 20 km no Dobeles. Šo aprūpes centru apjoza augsts dzelzsbetona žogs, iekļūt varēja tikai caur apsargātu caurlaidi. Aleksandrs Petrovs, kurš regulāri apmeklēja draugu arī šajā iestādē, atceras, ka iespaids bijis ļoti drūms – istabā šaurībā mita septiņi vai astoņi cilvēki. Melni griesti, ar pelējumu klātas sienas, zems, aizkvēpis logs…

Aleksandrs Petrovs mēģināja uzlabot drauga dzīvi un panākt, lai sievas vietā par aizgādni ieceļ viņu, taču visi mēģinājumi atdūrās kā pret sienu, jo Ļena Mihailova tam nepiekrita.

Pēc dažiem gadiem situācija pasliktinājās vēl vairāk. Jūtot, ka draugu apciemojumi grauj versiju par Genādija plānprātību, ar Ļenas Mihailovas rakstveida rīkojumu pie viņa apmeklētāji vairs netika ielaisti!

Ledus sakustējās tikai 2009. gadā, kad Aleksandrs Petrovs nejauši iepazinās ar Latvijas Pilsoniskās cilvēktiesību komisijas (LPCK) padomes locekli Viktoru Braginski. Šī sabiedriskā organizācija nodarbojas ar cilvēktiesību pārkāpumiem psihiatrijas jomā. Kad Genādijs Mihailovs kļuva par LPCK biedru, aizgādnes Ļenas Mihailovas advokāte Maija Beķere pauda savu sašutumu – kā rīcības nespējīgs cilvēks drīkst iestāties sabiedriskā organizācijā?!

Bija nepieciešams tiesībsarga atzinums, lai konstatētu, ka mūsu Civillikums, liedzot rīcības nespējīgām personām tiesības biedroties, ir pretrunā ar Latvijai saistošiem starptautiskiem dokumentiem, tai skaitā ANO “Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām”. Starptautiskām normām ir lielāks spēks, tātad arī rīcības nespējīgiem cilvēkiem ir tiesības iestāties sabiedriskās organizācijās.

2010. gada 1. aprīlī SAC “Zemgale” filiāle “Īle”, tostarp arī Genādijs, pārcēlās uz labākām telpām Lielbērzē, bijušās tuberkulozes slimnīcas ēkās, Auru pagastā, 4 km no Dobeles. Tagad piederīgajiem ir vieglāk apciemot aprūpes centra iemītniekus, arī teritorija nav iežogota.

 

Ratiņsoma ar dokumentiem

Uz tikšanos redakcijā LPCK padomes priekšsēdētājs Mārtiņš Raudevs un padomes loceklis Viktors Braginskis ieradās ar ratiņsomu, pilnu ar dokumentiem.

Uzvara Eiropas Cilvēktiesību tiesā nenāca viegli. Cerot novērst netaisnību, Raudevs ar Braginski rakstīja vēstules visām iespējamām iestādēm un amatpersonām – Rīgas bāriņtiesai, “Īles” un “Zemgales” vadībai, policijai, prokuratūrai, Tieslietu ministrijai, Labklājības ministrijai, Rīgas domei un pat valsts prezidentei, taču neko nepanāca.

Tikai pēc tam, kad 2010. gada 29. jūnijā tika iesniegts pieteikums Eiropas Cilvēktiesību tiesai, Genādija Mihailova dzīvē pavīdēja gaismas stariņš. Tiesa pieprasīja papildus materiālus no Latvijas iestādēm. Tad Rīgas bāriņtiesa, kura pirms tam savos lēmumos rakstīja, ka Ļena Mihailova ir ļoti laba aizgādne un nav pamata viņu nomainīt, 2011. gada 22. septembrī pēkšņi ieraudzīja, ka aizgādne viņu nav laidusi pat uz tēva bērēm, daudzo gadu laikā nekad nav izvedusi ārpus pansionāta, nav aizvedusi ne uz vecāku kapavietu, ne uz baznīcu (Genādijs ir ticīgs). Nu par aizgādni bāriņtiesa nozīmēja viņa draugu Aleksandru Petrovu, uzņēmuma “Olainfarm” galveno enerģētiķi.

Beidzot radās daudz lielākas iespējas palīdzēt. Genādijs ātri apguva jaunas prasmes. Šovasar viņš veselu mēnesi nodzīvoja Petrova privātmājā, tai skaitā trīs nedēļas – viens pats!

Kad jautāju, kā viņš šī atvaļinājuma laikā ticis ar visu galā, Genādijs iebilda: – Es jau nebiju viens, ar mani bija Rima (suns), ciemos brauca draugi.

Genādijs gāja iepirkties, rīkojās ar gāzes plīti, gatavoja ēst sev, sunim un kaķim, uzņēma ciemiņus, kopa māju un dārzu. Nozāģēja vēja nolauztās ābeles, sazāģēja un saskaldīja malku, no koka izgreba pīpes kātus – dāvanas saviem draugiem pansionātā.

 

Kā atgriezties patstāvīgā dzīvē?

2001. gada 6. septembrī, neprasot Genādija piekrišanu, Čiekurkalna dzīvokli privatizēja uz dēla Nikolaja vārda, izmantojot arī tēva sertifikātus. Genādijs atzīst, ka nekādā gadījumā nepiekristu atdot dzīvokli dēlam, bet prasītu, lai vismaz daļa piederētu viņam.

Formāli likums nav pārkāpts, jo Genādija vārdā rīkojās aizgādne Ļena Mihailova. Taču, raugoties no cilvēcības viedokļa…

Genādijs ļoti vēlas atgriezties Čiekurkalna dzīvoklī. Tur palikušas daudzas mīļas lietas – liela bibliotēka (galvenokārt dzeja), unikāla fonotēka – ap 400 magnetofona lenšu ar bardu ierakstiem, fotofilmu arhīvs no visiem tūrisma pārgājieniem, paša gatavotais šūpuļkrēsls un citas mēbeles.

Uz jautājumu, vai šīs mantas ir saglabājušās, sieva un dēls atbild izvairīgi. Viņi devuši atskaiti bāriņtiesai, vairāk neko neteiks. Aleksandram Petrovam, uzsākot pildīt aizgādņa pienākumus, bāriņtiesa iedevusi izziņu, ka Genādijam nekādas mantas vairs nav…

Mūsu sarunas laikā “Īlē” Genādijs atstāja visnotaļ rīcībspējīga, inteliģenta, tikai apstākļu nomākta cilvēka iespaidu. Viņš atceras radu un draugu tālruņu numurus, zina autobusu sarakstus, patstāvīgi var aizbraukt uz Rīgu un Jelgavu, pats maksā par TV abonēšanu (istabā ir savs televizors). Rūpējas par vājākiem centra iemītniekiem, aprūpē savu draugu – neredzīgu astoņdesmitgadīgu invalīdu, izved viņu svaigā gaisā, palīdz sadzīviskās lietās. Tiem centra iemītniekiem, kuri pārvietojas ratiņos, palīdz ar autobusu aizbraukt uz Dobeli, lai izņemtu naudu no bankomāta. Daudz lasa, interesējas par notikumiem pasaulē, ir saglabājis humora izjūtu.

Aprūpes centrā ir gripas karantīna, tādēļ tikāmies viesu telpā.

– Žēl, ka nevarat ienākt manā istabiņā. Es parādītu, ko man uzdāvināja dzimšanas dienā – lielu grāmatu par Visocki un lūgšanu grāmatu.

Runājot par dzīves skaistajiem posmiem un mīļām lietām, Genādija acis iemirdzas.

– Par agrāko dzīvi es nekaunos, esmu daudz paveicis, ir ko atcerēties. Taču tagad – nu piedodiet….

Ja Latvija spriedumu nepārsūdzēs, Genādijs saņems 15 000 eiro. Liela nauda, taču mājokli par to nevar nopirkt. Plašajā Čiekurkalnā dzīvoklī tagad dēls mīt viens pats, jo sieva un meita dzīvo citur. Dēls piekrīt, ka Genādijam ir tiesības atgriezties šajā dzīvoklī, taču uzskata, ka tēvu ne mirkli nevarot atstāt bez pieskatīšanas. Un dēls nespējot apmaksāt nepārtrauktas mediķu dežūras.

Tādēļ nu svarīgākais ir atjaunot Genādija rīcībspēju. Tad neviens nevarēs liegt atgriezties patstāvīgā dzīvē, aizbildinoties ar kādreiz noteikto šaubīgo diagnozi. Labi, ka viņam ir uzņēmīgi draugi!

 

SVARĪGI

• Personai, par kuru iesniegts pieteikums tiesā, ir visas Civilprocesa likumā (CPL) 74. pantā noteiktās tiesības: 1) iepazīties ar lietas materiāliem, izdarīt no tiem izrakstus un izgatavot kopijas; 2) piedalīties tiesas sēdē; 3) pieteikt noraidījumus; 4) iesniegt pierādījumus; 5) piedalīties pierādījumu pārbaudīšanā; 6) pieteikt lūgumus; 7) dot tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus; 8) izteikt savus argumentus un apsvērumus; 9) celt iebildumus pret citu lietas dalībnieku lūgumiem, argumentiem un apsvērumiem; 10) pārsūdzēt tiesas spriedumus un lēmumus; 11) saņemt spriedumu, lēmumu un citu lietā esošo dokumentu norakstus, kā arī izmantot citas tiesības, kuras tai piešķirtas ar šo likumu.

• CPL 266. panta 2. daļā noteikts tikai viens ierobežojums – “personu, par kuras rīcības nespēju izskata lietu, aicina uz tiesas sēdi, ja to atļauj šīs personas veselības stāvoklis”. Visas pārējās 74. pantā minētās tiesības šai personai saglabājas! Un to, vai cilvēka paskaidrojumi ir adekvāti, vērtē tiesa, nevis psihiatri.

 

UZZIŅA

• Mājaslapā www.tiesibsargs.lv 28. janvāra ziņas pielikumā var izlasīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu G.Mihailova lietā, bet sadaļā Atzinumi – tiesībsarga 2012. gada 6. janvāra atzinumu pārbaudes lietā Nr. 2011-152-4F.

• Daudz interesantu materiālu un videofilmu ir Pilsoniskās cilvēktiesību komisijas mājaslapā www.cchr.org.

 

Informācija par Genādiju Mihailovu sniegta ar viņa tagadējā aizgādņa Aleksandra Petrova piekrišanu.