Foto – Timurs Subhankulovs

Iespēja apgūt jaunas mākslas teritorijas 0

Topošajā mākslas centrā “Zuzeum” līdz 5. novembrim apskatāma Izraēlas laikmetīgās mākslas izstāde “Sapņi un drāmas”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Šāda izstāde Rīgā ir noteikti nebijis notikums, jo īpaši tādēļ, ka tā uz Rīgu atvedusi vairākus pasaulē plašu ievērību guvušus māksliniekus (tostarp tās kuratoru Roju Brandu), piedāvājot iepazīt viņu darbus, kas aktualizē atšķirīgas tēmas, kas saistītas gan ar politiskiem, reliģiskiem, gan dziļi subjektīviem pārdzīvojumiem sev tuvās vides vai globālāku norišu ietvarā. Izstāde “būvēta” kā Izraēlas māksliniekus reprezentējoša skate, kaleidoskops, kuratora Roja Branda “izlase”, kas vienkopus apvienojusi četrpadsmit talantīgus un atzītus māksliniekus un viņu jau savā ziņā hrestomātiskos darbus, kuratora izvēlē nosedzot atšķirīgus izteiksmes medijus – glezniecību, grafiku, tēlniecību, video un instalāciju.

“Sapņi un drāmas” ir izstādes vadmotīvs, ar šo savstarpēji konfliktējošo pušu pretmetu norādot uz mūsdienu Izraēlai raksturīgo – komplicētu politisko, ekonomisko stāvokli un mītisko un noslēpumaino, ko ietver tās kultūras vēsture un tās atspulgi šodienā. Šāds skates pieteikums liek uzdot arī vienu no būtiskākajiem jautājumiem izstādes kontekstā, proti, kādas ir mūsu zināšanas par laikmetīgajām norisēm Izraēlā, kāds ir tās tēls, ko projicējam savos pieņēmumos un uz ko tas balstās? Tādēļ, no vienas puses, izstāde ir vienreizēja iespēja paplašināt mūsu skatījumu gan uz tās sociālo, reliģisko, politisko, gan vēsturisko kontekstu, it kā no mākslas darbiem “uzkrāt” zināšanas, kas pavērtu arī informācijas apritē mazāk zināmus stāstus, iepazīt Izraēlu caur daudz intīmāku pieredzi. Tomēr, lai arī izstādē ir viegli plūst no darba pie darba, pietrūkst tiešākas kuratora dotas norādes, kas būtu tie akcenti, kas meklējami šajā Rīgas skatītājam piedāvātajā panorāmā. Viss ir palicis it kā vispārinājuma līmenī, ko, protams, iespējams pieņemt kā apzinātu soli, attālinoties no jebkādas mākslinieku “sistematizēšanas” un “klasificēšanas” vai konkrētu problēmu izcelšanas. Izvēlētā izstādes scenogrāfija vairāk ar mākslas darbiem iekrāso kopējo Izraēlas noskaņu un tās cilvēkiem svarīgo.

CITI ŠOBRĪD LASA

Par izstādes rāmi nosacīti varam uzskatīt tās autorus, kurus vieno tas, ka tie ir vienas paaudzes mākslinieki: “[..] autori, kas meklē jaunus veidus, kā vispārpieņemtiem loģikas, normu un labas gaumes parametriem īstenot savus ideālus.” Savukārt šādā griezumā izstādes akcents pārceļams no Izraēlas kā teritorijas raksturojuma uz centieniem nolasīt, kādas ir tās autoru izteiksmes stratēģijas un ko tās mums pastāsta par Izraēlu. Rojs Brands norāda, ka mākslai un māksliniekiem raksturīgais ir emocionalitāte, patiesums un sava veida izvairīšanās no lieka intelektuāla pārsātinājuma, izvēlētās tēmas risinot skaidri, arī nesarežģījot izmantoto mediju izteiksmes potenciālu. To lieliski arī varam vērot izstādē. Lai kāds arī būtu izteiksmes medijs, tā iespējas netiek mērķtiecīgi paplašinātas vai noslogotas ar eksperimentālām pieejām, saglabājot vienkāršību un izteiksmes tīrību. Tas var izpausties vai nu kā ekspresīva eksistenciālu sajūtu transformēšana uz audekla Marika Lehnera gleznās, vai slēptas izjūtas, izsmalcināti, klusināti toņi Avnera Ben-Galas glezniecībā, vai dzīvu sajūtu strāvojuma portretējums Daniela Kiczalesa un Dora Geza video darbos, absurdu savienojumi Gaja Zagurska tēlniecības objektos un tā tālāk. Tik tiešām, mākslinieku valoda izstādi padara par viegli lasāmu grāmatu. Tā ļauj prātā bez grūtībām saaust zināmus faktus vai patiesības ar jauniegūto pieredzi un vienkārši būt un “uzklausīt” mākslas darbus, kas runā par vispārcilvēcīgām vai pasaulīgām parādībām, izsakot tās Izraēlas kultūras, politikas un reliģijas kopsakarā. Vispārīgā laikmetīgās mākslas kontekstā, kas reizēm pārāk aizrāvusies ar aizplīvurotiem un šifrētiem vēstījumiem, tā liekas kā iespēja uzelpot un vienkārši vērot. Tomēr man atkal gribētos atgriezties pie minimālajām kuratora un izstādes rīkotāju norādēm par izstādes kontekstu, kas savukārt “Sapņus un drāmas” vairāk liek uztvert kā salīdzinoši formālu konstrukciju, kas Latvijas skatītājam ļauj apgūt jaunas mākslas teritorijas, bet nesniedz iespēju tām pietuvoties dziļākos līmeņos, uzdodot jautājumu: kāds un vai ir izstādes mērķis mākslas norišu kontekstā?