Mobilā versija
Brīdinājums +15.9°C
Bernhards, Boriss, Rojs
Svētdiena, 20. augusts, 2017
22. marts, 2017
Drukāt

Indra Brūvere-Daruliene: Iespēja dzīvot divas dzīves

Foto - Ieva Čīka/LETAFoto - Ieva Čīka/LETA

Indra Brūvere-Daruliene

Indra Brūvere-Daruliene (1983) – tulkotāja, folkloriste, pētniece, literatūrkritiķe – studējusi folkloru Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.

Piedalījusies un rīkojusi konferences, piedalījusies Dzejas dienās un palīdzējusi to rīkošanā, strādājusi par projektu vadītāju tulkošanas birojā “Baltic Media ltd”. Kopš 2004. gada tulko no lietuviešu valodas, Indras Brūveres kontā četras godalgotā lietuviešu bērnu rakstnieka Ķēstuta Kasparaviča grāmatas, par pasaku grāmatas “Baltais Zilonis: Stāsti no tālām zemēm” tulkojumu 2010. gadā saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu. Tulkojusi Dangoles Kandrotienes “Skapja stāstus”, Andrjus Tapina stīmpanka romānu “Vilka stunda”, lietuviešu stāstus, Valda Adamkus un Gintara Beresņēviča darbus, kā arī Sigita Paruļska lugu “Rīga-Dakāra” un Marjus Ivaškēviča lugas “Kaimiņš”, “Izraidītie” un “Tuvā pilsēta” Domino teātra, Dailes teātra un Nacionālā teātra vajadzībām.

– Studēji folkloru – kas tai piesaistīja, un vai saglabājusies saikne ar šo jomu?

I. Brūvere-Daruliene: – Kad pirms vairākiem gadiem ar māsu Zani iestājāmies Filoloģijas fakultātē, abas izlēmām, ka jāstudē folkloristika diezgan triviāla iemesla dēļ – uz šo specializāciju bija pieteikušies tikai daži kursabiedri, valodnieku un literātu bija krietni vairāk. Gribējām pierādīt, ka folkloristika arī ir zinātne, kas aizrauj, ir mūsdienīga. Izvēli nenožēloju – var teikt, ka Janīna Kursīte pirmās lekcijas laikā pilnībā mainīja manu izpratni par folkloru. Uzskatu par Dieva dāvanu, ka varēju studēt pie viņas, klausīties lekcijas, kopā braukt ekspedīcijās, vākt folkloru. Kaut arī dzīvē sanācis, ka aktīvi folkloristikā šobrīd nenodarbojos, neizslēdzu, ka šajā jomā vēl darbošos. Ļoti liels prieks par citiem folkloristiem, kas aktīvi pēta, darbojas un ir daudz sasnieguši – Ritu Treiju, Sanitu Rein­soni, Sandi Laimi, Aigaru Lielbārdi. Priecājos, ka varēju studēt kopā ar viņiem, pavadīti ļoti daudz jauku brīžu kopā. Iegūtās zināšanas noder it visur – esmu tulkojusi arī daudzus tekstus, kas saistīti ar folkloru.

– Tavā kontā visdažādākie tulkojumi, no bērnu literatūras līdz Ivaškeviča dramaturģijai. Kas līdz šim sniedzis vislielāko gandarījumu, un vai ir kāds lietuviešu autors, kura darbu noteikti gribētos latviskot?

– Gandarījumu sniedz visi tulkojumi, kaut apzinos, ka katram no tiem ir sava auditorija – citiem lielāka, citiem – mazāka. Katrs tulkojums jau nav tikai teksta pārrakstīšana, bet ir kaut nedaudz jāpārzina konteksts, tas ir arī nepārtraukts sevis izzināšanas process. Tā ir lieliska iespēja bagātināties – ja es atmestu pieredzi, ko man ir devis katrs tulkotais teksts, dzīve noteikti zaudētu daudz krāsu. Īpaši atmiņā palicis 2015. gads, kad tulkoju Andrjus Tapina romānu “Vilka Stunda”. Pirmoreiz saskāros ar stīmpanku. Negribēju tik lielu darbu tulkot “bez emocijām”, tāpēc izdomāju, ka vajag pastiprināti painteresēties par šo žanru un arī stilu. Rezultātā mana dzīve pārvērtās par karnevālu, kas ļoti patika arī manam dēlēnam – draudzene Anda izgatavoja mehāniskas rotaļlietas, interesantus tērpus, – tas bija ļoti krāšņs un interesants laiks. Tulkojot bērnu literatūru, cenšos daudz vairāk laika pavadīt kopā ar dēlu – lasu viņam priekšā pa dienu iztulkoto. Ļoti priecājos, ka izdevniecība “Pētergailis” nepilna gada laikā ir izdevusi četras manis tulkotās bērnu grāmatas. Tām patiešām lasītāju netrūkst – atzinīgus vārdus saņemu no draudzenēm, kuras audzina bērnus.

No tulkotajiem autoriem vispamatīgāko pēcgaršu atstāj Marjus Ivaškeviča tulkotās lugas. Viņš ir filologs, un, tulkojot tekstus, tas ir ļoti jūtams – vārdu spēles, daudzslāņains teksts, ļoti laba valodas izjūta, katra luga pati par sevi ir spēcīgs literārs darbs. Iespēju robežās cenšamies sadarboties, izejam cauri visam tekstam. Sadarbība ar autoru man ir ļoti svarīga. Pārsvarā tulkoju mūsdienu autorus, tāpēc priecājos par iespēju ar viņiem sarakstīties, uzdot jautājumus, noskaidrot neskaidrās vietas. Tas ļoti palīdz tulkošanas procesā. Man ļoti tuva ir lietuviešu esejistika un dzeja, to arī lasu visbiežāk, romānus mazāk. Priecājos, ka pēdējo gadu laikā Dzejas dienās ir piedalījušies daudzi spoži lietuviešu dzejnieki. Ļoti gribētos ar laiku izdot lietuviešu jaunākās dzejas antoloģiju. No prozas man vistuvākā autore ir Danute Kaļinauskaite. Pašlaik tulkoju viņas grāmatu – tas ir ļoti lēns un meditatīvs darbs, jo pie katra teikuma jāpiestrādā īpaši. Vēl no tuvākajiem autoriem noteikti būtu minams Rolands Rastausks – nupat “Domuzīmē” publicēti viņa dzejoļi, bet ļoti gribētu, lai latviski iznāktu viņa esejas. Vēl no prozas vēlētos pieminēt Paulinu Pukīti, viņu regulāri pārlasu – ļoti brīnišķīgi dialogi, labs humors. Diemžēl esmu no tām tulkotājām, kas nestaigā pa izdevniecībām, piedāvājot darbus, tāpēc parasti tulkoju tikai tad, ja esmu vienojusies ar autoru, ja ir līgums ar izdevniecību un tamlīdzīgi. Literatūras tulkojumi jau ir tikai aisberga redzamā daļa – ļoti daudz tulkoju arī cita veida tekstus, kas pamatā ir mans maizes darbs.

– Dzīve starp Latviju un Lietuvu – cik tā ir harmoniska, un kas katrā no šīm valstīm piesaista īpaši?

– Tulkojot Laurīna Katkus eseju “Pateicības vārds franču ģeogrāfiem”, man prātā palika viena viņa frāze, par kuru ļoti ilgi domāju: “Zinu, ka mūžīgā balansēšana starp šeit un tur prasa daudz fizisko un garīgo spēku”. Tas patiešām ir daudz prasījis, bet ir arī daudz devis, brīžiem jūtos tā, it kā man būtu dota iespēja dzīvot nevis vienu, bet gan divas dzīves. Pēdējā laikā es patiešām ļoti nogurstu – kad biju jaunāka, likās tik vienkārši iesēsties autobusā un pēc dažām stundām jau staigāt pa Viļņas vecpilsētu. Tagad uz Viļņu braucu, ja notiek kāds pasākums – Dzejas pavasaris, Viļņas grāmatu mese vai tulkotāju seminārs, taču nekad neaizmirstu apciemot radus un draugus. Man patiešām ir neizsakāmi palaimējies, jo Lietuvā man ir daudz draugu un kolēģu, es vienmēr tur jūtos kā mājās. Es joprojām neizslēdzu, ka kaut kad ar vīru un dēlu atkal pārcelsimies dzīvot uz Viļņu, un man joprojām ir sajūta, ka dzīvoju gan tur, gan šeit.

– Šogad tavam tētim, dzejniekam Pēteram Brūverim, apritētu apaļi 60. Vai gadās profesionālas lietas, kurās gribētos konsultēties, un ko no viņa paguvi iemācīties tīri profesionālā jomā?

– Protams, ka pietrūkst. Īpaši to izjūtu, atdzejojot no lietuviešu valodas. Viņa zaudējumu ļoti izjūt arī Lietuvā, jo viņš bija ģeniāls atdzejotājs no lietuviešu valodas. Pastāv bezgala daudz iespēju, kā atdzejot dzejoli, tas ir bezgalīgs process. Ir dzejoļi, pie kuriem atgriežos pēc ilgāka laika – pārņem neizsakāma laimes sajūta, kad izdevies atrast īstos vārdus, atskaņas. Tādos brīžos vienmēr domāju par tēti. Pārsvarā strādāju pilnīgi viena, šad tad kaut ko pirms publicēšanas izlasa mana mamma un māsa, labākā draudzene. Mammai, arī māsai ir ļoti uztrenēta valodas dzirde, jo tētis lasīja savus dzejoļus, atdzejojumus gan viņai, gan man, gan māsai. Ļoti svarīgi, ja blakus ir “trešā acs”, kas no malas var pateikt, ir vai nav. Atdzejai sāku pievērsties tikai pēc tēta nāves, kad sāku atdzejot savu draugu dzeju. Tad arī pati pamazām atgriezos pie dzejoļu rakstīšanas. Joprojām nepārņem sajūta, ka dzīvē katrai lietai savs laiks, katram cilvēkam savs ceļš. Esmu pateicīga, ka mans ceļš joprojām turpinās starp divām, vienīgajām baltu valstīm, un tas ir ceļš, ko ir gājis arī mans tētis. Man ir svarīgi to turpināt.

Prozas ABC

Linda Kusiņa, literatūrzinātniece: “Indras Brūveres kontā ir ļoti daudzveidīgi tulkojumi no bērnu literatūras rotaļām ar vārdiem līdz Andrjus Tapina savdabīgajam fantastikas – stīmpanka – romānam “Vilka stunda”, no politiskiem memuāriem līdz eksistenciālai drāmai, un šķiet, ka tulkotājai vienlīdz pilnīgi izdodas “nomirt” katrā no šiem žanriem, lasītājiem sniedzot oriģināla izjūtu.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam divas pasaciņas no apgāda “Pētergailis” izdotās Ķēstuta Kasparaviča grāmatas “Īsi stāstiņi par šo un to” Indras Brūveres-Darulienes tulkojumā.

Melnā diena

Vienu dienu, atgriežoties mājās, man priekšā pāri ceļam pārskrēja melns kaķis.

– Kādi nieki! – pie sevis noteicu un gāju tālāk.

Pārnācu mājās, bet iekšā ieiet man neizdevās. Tur, kur vajadzēja būt durvīm, to nebija! Es nospiedu durvju zvanu, bet tas nenozvanīja. Taču ieslēdzās zāles laistītājs. Biju patiešām apmulsis un aplūkoju māju rūpīgāk.

Tā man šķita nedaudz savāda. Virtuves logi bija samainījušies vietām ar guļamistabas logiem, ārdurvis ar visiem trim pakāpieniem bija aizceļojušas augstāk, uz otro stāvu. Skursteņa uz jumta nebija – tas bija izlīdis pa viesistabas logu un laida laukā biezus, baltus dūmus.

– Kaut kāda velna būšana, – es pie sevis noteicu un aizgāju aplūkot māju no otras puses.

Otrā pusē skats bija vēl bēdīgāks. Jumts bija noklāts ar akmeņiem un ietves bruģi, bet taciņas nobruģētas ar sarkaniem dakstiņiem. Skursteņa vietā rēgojās zaļa eglīte, bet siena bija noaugusi ar biezu zāli un rožu krūmiem. Taču sliktākais bija tas, ka nebija, pa kurieni ieiet iekšā mājā un visu noskaidrot. Situācija šķita bezcerīga.

Tad es atcerējos melno kaķi. Es steigšus atgriezos tajā pašā vietā, kurā tas bija patrāpījies man ceļā, un stingrā balsī liku viņam pārskriet pāri ceļam no pretējās puses. Un nevis tā, kā pagadās, bet – atpakaļgaitā.

Kad visbeidzot es atkal pārnācu mājās, viss bija atgriezies savās vietās. Māja mani gaidīja savā agrākajā izskatā.

Siers

Kāds cilvēks suņa vietā turēja sieru. Siers ar ķēdi bija piesiets pie suņu būdas, un viņam bija jāsargā māja. Tas izplatīja tik asu smaku, ka visi zagļi meta mājai līkumu. Un ne tikai zagļi. Siers nepatika nevienam. Tāpēc viņš bija ļoti noraizējies. Siers sēdēja būdā un skumjām acīm skatījās uz lietainajām debesīm…

Mazai meitenei, kas dzīvoja pretējā ielas pusē, kļuva siera ļoti žēl. Viņa saņēma drosmi un, neņemdama vērā aso smaku, pietuvojās būdai.

– Ja tu būtu priecīgāks, tu izskatītos daudz skaistāks, – meitenīte sieram teica. – Un… tu varētu biežāk mainīt zeķes…

Tad viņa uzdāvināja sieram skaistas raibas zeķītes un nobučoja viņu uz deguna. Un pēkšņi notika kaut kas negaidīts: siers aiz laimes pasmaidīja un pārstāja smirdēt.

Pievienot komentāru

Par gada operas mākslinieku atzīts Mihails Čulpajevs, par gada baleta solistu - Antons FreimansŠodien Latvijas Nacionālās operas fonda "Gada balvas operai 2017" kā labākais operas solists saņēma Mihails Čuļpajevs, bet par labāko baleta solistu tika atzīts Antons Freimans.
Draugiem Facebook Twitter Google+