Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. septembris, 2016
Drukāt

Iespējams, labākais darbs pasaulē, atzīst Latvijas vecākie un jaunākie skolotāji

Foto - TwitterFoto - Twitter

APTAUJA

Divām Latvijas vecākajām pedagoģēm un diviem jaunajiem skolotājiem vaicāju, ar kādām sajūtām viņi sagaida jauno mācību gadu.

Gaida Ungure (1925), vecākā pedagoģe Latvijā, strādā Valmieras Mūzikas skolā: “Atkal satikšos ar visiem saviem audzēkņiem, un tas būs prieks man un viņiem. Saprotams, kā ik gadu jūtu arī nelielu patīkamu satraukumu pirms jaunā mācību gada, jo esam iecerējuši daudz jauna. Visu savu darba mūžu – nu jau 67 gadus – esmu bijusi pedagoģe mūzikas skolās. Ir ļoti jauki, ka piezvana bijušie audzēkņi, dalās savos iespaidos un pateicas par sniegtajām zināšanām. Tas dod sparu darboties tālāk. Savulaik sāku ar klavierspēles mācīšanu, vēlāk diriģēšanu, tagad mācu dziedāšanu. Es no šī darba gūstu lielu prieku. Man patīk vērot, kā audzēkņos mūzika atraisa tādas jūtas, kuras citādi viņiem nebūtu pieejamas. Biju gan nolēmusi jau vairākas reizes darba gaitas beigt, bet audzēkņi un kolēģi allaž bilst, lai tomēr to nedaru. Ja arī reizēm uzmācas nogurums, strādājot es to nejūtu, es no šī darba atjaunojos. Tas ir mans enerģijas un prieka avots. Kolīdz apsēžos pie klavierēm, tā iedegos.”

Margarita Stradiņa (1927), Rugāju novada vidusskolas mazpulka vadītāja, otra vecākā pedagoģe Latvijā: “Jau atkal tikšos ar savējiem, un, tā kā kartupeļi šogad visiem teju vai noslīka un kļuva par delikatesi, ēdīsim kartupeļu pankūkas. Būs atkal svētku sajūta. Savus 69 darba gadus esmu veltījusi pedagoģijai. Esmu bijusi latviešu, vācu valodas, bioloģijas skolotāja, pēdējos 22 gadus vadu mazpulku. Mācu bērniem visu, kas saistās ar laukkopību, dabu. Katru gadu pētām citu kultūru. Šogad pievērsīsimies ķiplokiem, rīkosim izstādes, iepazīsimies ar dažādu saimniecību veikumu. Vācam ārstniecības augus, gatavojam produktus ziemai, mācāmies apieties ar lauku sētas mājdzīvniekiem, ogojam, sēņojam, zvejojam, braucam ekskursijās, rīkojam sporta svētkus. Meitenēm palīdzu apgūt mājturību, govju slaukšanu, maizes cepšanu. Patiesībā audzinu bērnus par savas mājas un zemes saimniekiem. Esmu visu mūžu strādājusi ar bērniem, un man patīk šis darbs, turklāt to kādam citam būtu grūti turpināt, tāpēc arī mani neviens negrib laist projām. Trīs reizes esmu grasījusies beigt darba gaitas, bet mani velk atpakaļ. Patiesībā jau es bez darba nemaz nevaru. Jaunajiem pedagogiem jāstrādā tā, lai bērni izvēlētos savu dzimteni, lai viņu dzīves ideāls būtu šeit – Latvijā.”

Kārlis Greitāns (1992), ķīmijas skolotājs Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā: “Strādāšu par skolotāju trešo gadu. Man šis 1. septembris būs ļoti īpašs, jo es pirmo reizi audzināšu klasi. Tas man ir tāds pēdējo divu gadu sapņa piepildījums. Ir patīkama gaidīšanas sajūta, ko pavada neliels satraukums, nepacietība. Iepriekš strādāju pētniecībā. Šis darbs man vairs nesniedza gandarījumu, un sasniedzamā laika posmā nesaskatīju tajā izaugsmi, tāpēc izvēlējos pro­grammas “Iespējamā misija” piedāvāto atbalstu, lai kļūtu par skolotāju. Vēlējos mainīt dienas ritmu un izmēģināt kaut ko jaunu. Tas bija izaicinājums, jo līdz tam darbojos individuāli, bet skolotāja profesijā nākas strādāt ar ļoti plašu auditoriju. Darbs ir ļoti mainīgs, katra diena ir citāda. Stundās varu ieviest un radīt kaut ko jaunu un uzreiz redzēt atgriezenisko saiti – kā tas ir nostrādājis. Šajā darbā varu neierobežoti izpaust savu radošumu. Tas man arī sagādā lielāko gandarījumu. Manuprāt, skolotāju algas ir lielā mērā atkarīgas no pašvaldības, kurā strādā. Man tanī ziņā ir paveicies. Izglītības nozare visā pasaulē ir karsta. Tā mainās tik strauji kā nevienā citā nozarē, tāpēc no sirds izbaudu visas inovācijas, ko piedāvā gan tehnoloģijas, gan pētnieki. Tas ir krāsains darbs, pilns izaicinājumu. Iespējams, labākais darbs pasaulē. Ķīmija ir ļoti komplekss priekšmets. Ir lietas, kas ir jāiegaumē, mācību intensitāte ir liela. Tas, kā skolēniem pietrūkst jau no mazākajām klasēm, ir prasme pašiem mācīties – saprast, kā viņiem patstāvīgi vislabāk kaut ko apgūt. Tas ir arī mans galvenais fokuss. Es nevaru garantēt, ka visiem skolēniem specifiskas ķīmijas zināšanas dzīvē būs vajadzīgas, taču prasme mācīties gan pilnīgi noteikti.”

Zane Kupše (1992), angļu valodas skolotāja Nīcas vidusskolā: “Sajūtas ir patīkamas. Strādāšu par skolotāju otro gadu, bet šogad paralēli vairs nebūs studiju process, un varēšu pilnībā veltīt sevi darbam. Viegls tas nav. Mācu angļu valodu 1. – 6. klases skolēniem un esmu sapratusi, ka viņiem nemitīgi vajadzīga izklaide. Lai panāktu rezultātu, pastāvīgi jābūt radošam un jādomā, kā mācību procesu padarīt interesantu un pat jautru. Klasiskās mācīšanas metodes, kādas tās bija laikā, kad es gāju skolā, vairs nestrādā. Plāna strādāt par skolotāju sākotnēji nebija. Augstskolā varēja tikt budžeta grupā, tāpēc praktisku apsvērumu dēļ sāku studijas. Pēc mācību prakses skola man piedāvāja darbu, un nolēmu pamēģināt. Kādu laiku tas varētu būt interesanti, bet vai vēlos šajā profesijā strādāt līdz pensijas vecumam? Diez vai. Galvenokārt tādēļ, ka darbs ir emocionāli ļoti noslogots.”

Vecums_7

Sagatavojusi Madara Briede

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+