Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
24. februāris, 2012
Drukāt

Iestaigāta taciņa – uz pagastu pēc pabalsta 


tacina_leta

Sociālie darbinieki negatīvi vērtē to, ka minimālā alga, ko strādātājs saņem uz rokas, ir vienādā līmenī ar pabalstiem, kas ģimenei piešķirti par neko nedarīšanu. Šādi sociālās palīdzības sistēma veicina noteikta sabiedrības slāņa veidošanos, kad cilvēki nāk uz sociālo dienestu kā pēc algas.


 

Viņiem tiek garantēts minimālais ienākums, cilvēks atnāk tam pakaļ, un viņam liekas, ka nekas vairs nav jādara paša labā, – tā situāciju vērtē vairākās pašvaldībās. “Tas ir bīstami ne tikai pašreizējām ģimenēm, kuras audzina bērnus, bet arī nākamajām paaudzēm,” norāda Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča. Viņa uzskata, ka ir bīstami pierast nestrādāt un iztikt tikai ar pabalstiem. Pabalstu sistēmu nepieciešams koriģēt, taču samazināt valsts noteikto pabalstu apmēru nebūtu korekti. Tas nebūtu godīgi pret tiem, kuri maksā nodokļus.

Pašvaldībās netiek apkopota informācija par tiem, kurus varētu dēvēt par profesionālajiem pabalstu saņēmējiem, secinājusi aģentūra BNS, aptaujājot vairākas pašvaldības.

Liepājas domes sociālā dienesta direktore Iveta Bartkeviča atzīst, ka nav objektīvi pierādāma informācija, lai veidotu statistiku par cilvēkiem, kas tā vietā, lai strādātu algotu darbu, labāk izvēlas saņemt visus iespējamos pabalstus no pašvaldības. Tomēr tādi klienti Liepājas sociālajam dienestam ir.

 

“Tie ir dažādi cilvēki – gan tādi, kuri iztikuši no pabalstiem pirmskrīzes laikā, gan tādi, kas zaudējuši darbu pēdējos gados. Ilgstoši saņemot pabalstus, viņiem zudusi motivācija iet strādāt – ar laiku šiem cilvēkiem samazinās prasības un vajadzības, viņi pierod, ka var iztikt ar to summu, ko saņem kā pabalstu,” stāsta I. Bartkeviča.

 

Valmieras sociālā dienesta vadītājas vietniece Jana Beķere nenoliedz – arī Valmierā ir tādas personas un ģimenes, kas ilgstoši saņem dažādus pabalstus. Tās ir vairākas iedzīvotāju grupas – daudzbērnu ģimenes, kā arī ģimenes, kurās ir bērni ar īpašām vajadzībām. Pēdējos gados trūcīgās ģimenes vai personas statusā arvien biežāk nonāk pašvaldību vai valsts struktūrās strādājošie, piemēram, pirmsskolas izglītības iestāžu audzinātājas, slimnīcas darbinieki, policijas darbinieki. Arvien vairāk cilvēku no attālākiem lauku pagastiem deklarē savu dzīvesvietu Valmieras pilsētā, jo Valmierā sociālās palīdzības un atbalsta sistēma esot dāsnāka.

Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāve Lita Brice teic, ka runāt par tādu problēmu kā “masīva profesionālo pabalstu saņēmēju kategorija” Rīgā neesot pamata. Arī sociālā dienesta teritoriālā centra (TC) “Purvciems” vadītāja Inga Rozenberga atzīst, ka pēdējā laikā situācija “profesionālo” pabalstu saņēmēju jomā ir mainījusies. Pirms pāris gadiem, kad, augstskolu beidzot, rakstījusi diplomdarbu, nācies secināt, ka toreizējā sistēma bijusi tāda, kas veicina atkarību no pabalstiem. “Ja cilvēks saņem palīdzību un šajā periodā viņš netiek motivēts aktīvi iesaistīties savas sociālās situācijas risināšanā, tad cilvēks pie šā procesa pierod. Zūd sociālās prasmes,” skaidro I. Rozenberga.

 

Vairāk sociālo darbinieku

Rīgas sociālais dienests palielinājis sociālo darbinieku skaitu 2011. gadā par 20 un 2012. gadā par 10, un tas devis iespēju rezultatīvāk strādāt ar konkrētām mērķa grupām. Arī TC “Purvciems” tagad divi sociālie darbinieki strādā tieši ar bezdarbniekiem – viens specializējas darbā ar ģimenēm, kurās visi tās locekļi ir darbspējas vecumā, bet otrs – ar bezdarbniekiem, kas nāk no ģimenēm, kurās aug bērni.

Sociālā darbinieka uzdevums ir noskaidrot, kāpēc cilvēks palicis bez darba – vai tās ir veselības problēmas, nenokārtota invaliditāte, apgādnieka zaudējums, dzīvesvietas trūkums vai cits iemesls. Izzinot iemeslus, jārod ceļi, kā motivēt pabalstu saņēmēju mainīt savu sociālo situāciju, skaidro I. Rozenberga.

Ar klientu tiek noslēgta vienošanās par līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā. Viņam kopš šā gada janvāra ne tikai obligāti jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā, bet arī jābūt reģistrētam bezdarbnieka statusā. Iepriekš viņš varēja būt darba meklētājs. Arī NVA viņam jāpilda konkrēti uzdevumi. Sociālie darbinieki vienojas ar klientu par līdzdarbību, kas paredz klientam apmeklētu bezdarbnieku atbalsta grupas, regulāri ierasties sociālajā dienestā, lai informētu, ko darījis, kādos uzņēmumos bijis, par kādām vakancēm interesējies.

 

Ja pabalsta saņēmējs atsakās sadarboties, viņam palīdzība tiek atteikta. Cits jautājums ir ģimenes ar bērniem. Tur pabalstu var atteikt pilngadīgajām personām, un tādi gadījumi ir. Vecākiem tas liek izvērtēt situāciju, lai gan bērniem paredzēto pabalstu ģimene saņem.

 

Ilggadējā sociālā darbiniece Ērika Millere pārliecinājusies, ka bērni šo pieredzi – dzīvot no pabalstiem – pārņem no saviem vecākiem. Citu dzīves pieredzi viņi nepazīst. Arī sociālās palīdzības organizatore Inese Ķipste saka to pašu – vecāki saviem bērniem ar savu piemēru nav parādījuši, ka vajag strādāt un pašiem būt atbildīgiem par savu dzīvi.

 

Jāliek pie darba
Kipste_VS_7

“Ģimene – tēvs un māte – ir bezdarbnieki vecumā no 35 līdz 40 gadiem. Viens bērns apmeklē bērnudārzu, otrs ir skolēns. Jautāju, kāpēc viņi dzīvo mājās? Lai gan ļoti labi saprotu, ka viņiem ir izdevīgāk dzīvot mājās, nevis strādāt par minimālo algu, saņemot uz rokas 160 latus. Šobrīd atrast darbu, piemēram, par 300 latiem tikpat kā nav iespējams. Bet šie vecāki, visu dienu pavadot mājās pie TV, GMI pabalstos saņem 154 latus. Viņiem tiek segti arī visi pārējie izdevumi – par dzīvokli, ūdeni, siltumu, telefonu. Papildus Rīgas pašvaldība pie GMI pabalstiem klāt piemaksā vēl 50 latus bērniem, vecumā no pusotra līdz sešiem gadiem. Un vēl – ģimenei, kurai piešķirts trūcīgās statuss, noteikti veselības aprūpes pakalpojumi pienākas bez maksas, tāpat tiek segti izdevumi par zāļu iegādi. Jājautā – tad kāda jēga strādāt?” situāciju raksturo I. Ķipste. Pastāv arī cita galējība – strādā nelegāli un saņem arī sociālo pabalstu.

Rīgas sociālā dienesta teritoriālā centra “Purvciems” vadītāja I. Rozenberga uzskata – lai strādātu ar ilgstošajiem sociālās palīdzības saņēmējiem, nepieciešams palielināt sociālo darbinieku skaitu, kas analizētu katra klienta konkrēto situāciju, veicinot klienta atgriešanos darba tirgū.

Sociālā darbiniece Ē. Millere domā, ka vairāk jāprasa no pašiem klientiem. Vienam var uzlikt par pienākumu regulāri ierasties sociālajā dienestā, lai informētu, ko viņš dara un kā dzīvo. Citam – palīdzēt savai slimajai mātei, vēl kādam – regulāri apmeklēt ģimenes ārstu. Bet darbspējīgie jāliek pie darba.

 

Ielūkoties banku kontā

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta speciāliste Ilze Skrodele-Dubrovska stāsta, ka ministrija iecerējusi veikt apjomīgu pētījumu par sociālās palīdzības darbu. Visu novadu un pilsētu sociālajiem dienestiem tika nosūtītas anketas, lai apzinātu problēmas un to iespējamos risinājumus. Atbildēja 26 sociālie dienesti. No tiem 23 uzsver, ka izmaiņas likumos ir ļoti nepieciešamas.

“Klienti ir gatavi strādāt, taču piedāvājuma nav un samaksa par darbu ir tik minimāla, ka neesot jēgas strādāt,” saka speciāliste. Viņa gan piebilst, ka tāpat kā citur arī mūsu valstī vienmēr būs iedzīvotāju grupa, kas iztiks tikai no pabalstiem. Tomēr mūsu valstī šī pabalstu saņēmēju grupa pašreiz ir par lielu.

 

Trūkums arī tas, ka sociālo dienestu rīcībā nav pilnīgas datu bāzes, kur pārliecināties par palīdzības lūdzēja īpašumiem un patiesajiem uzkrājumiem. Piemēram, Vācijā sociālajiem darbiniekiem ir piekļuve pat klienta banku kontiem.

 

Esot domāts arī par to, ka pabalstu summas, jo sevišķi ģimenēm ar bērniem, varētu ar katru mēnesi samazināt, izmantojot koeficientu sistēmu – lai neveidotos atkarība. Vai arī maksāt šos pabalstus, vērtējot klienta veiktās nodokļu iemaksas. Labklājības ministrijas Darba departamenta nodaļas vadītāja Ilze Zvīdriņa min Zviedrijas piemēru, kur maksā labus pabalstus, bet izvirza arī stingrus nosacījumus, piemēram, bezdarbniekam jāpiedalās apmācībās un jāmeklē arī darbs. Ja pašam neizdodas, sociālais dienests palīdzēs atrast, bet tad atteikties nedrīkstēs. Ja no piedāvājuma atsakās vairākkārt, beigās jāšķiras arī no pabalsta.

 

Uzziņa

Šā gada janvārī trūcīgā statuss piešķirts 160 324 personām;

GMI pabalstu saņēma 62 632 personas;

mājokļa pabalstu – 59 058 personas;

valsts līdzfinansē 50% apmērā GMI līmeņa nodrošināšanas pabalstu un 20% no mājokļa pabalsta, ko maksā apkures sezonas laikā;

GMI pabalsta līdzfinansēšanai valsts tērē 11,3 milj. latu;

aprēķinot GMI līmeni, šogad ienākumos ieskaita vairākus pabalstus, ko iepriekš neieskaitīja;

pabalstu saņēmējiem kopš pagājušā gada 30. decembra ir pienākums reģistrēties NVA kā bezdarbniekam. Iepriekš varēja būt tikai darba meklētāji;

pašvaldībām ir tiesības viņus iesaistīt darba un sociālo prasmju saglabāšanas, atjaunošanas un apgūšanas pasākumos līdz 12 stundām nedēļā.

 

Avots: Labklājības ministrija

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+