Publicitātes foto

Iestudējums “Biedre Zariņa” – cilvēciski vienkāršs divu paaudžu attiecību stāsts
 0

Dailes teātra Kamerzālē Dmitrija Petrenko režijā tapusi miniatūra izrāde par 20. gadsimta 80. gadiem, ļaujot skatītājiem nostalģiski atgriezties pagātnes laiktelpā un tik tiešām aizmirst par 21. gadsimta dzīves ritmu ārpus teātra sienām.


Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

“Biedre Zariņa” ir asprātīgs un mūsdienīgs stāsts par dzīves realitātes un utopisku pagātnes ideālu sadursmi. Kā atzīst režisors, pievērsties tieši 80. gadiem izrādes radošo komandu iedvesmojusi Latvijā pazīstamā vācu kinofilma “Good Bye Lenin” (2003) – aizkustinošs stāsts par dēla vēlmi pasargāt slimo māti no dzīves skarbās realitātes – pēc Berlīnes mūra krišanas un līdz ar to arī visu eksistējošo ideālu un vērtību sabrukuma.

Režisors Dmitrijs Petrenko un dramaturģe Rasa Bugavičute radījuši cilvēciski vienkāršu divu paaudžu (un līdz ar to divu laiktelpu – pagātnes un tagadnes) attiecību stāstu, kurā nav iespējams izšķirt “pareizo” un “nepareizo” pusi. Par izrādes veiksmi nenoliedzami kļūst aktrises Olgas Dreģes ar fascinējošu vitalitāti atveidotā pensionētā astronomijas skolotāja Ilga – dzīvs, sarežģīts tēls, kurā untumainība, savtīgums un patmīlīgums mijas ar ilgām pēc cilvēciska siltuma savstarpējās attiecībās un vēlmi kaut uz mirkli atgriezties drošajā pagātnē. Kā samiernieciska figūra divu “karojošo nometņu” vidū ir Lidijas Pupures ne mazāk talantīgi atveidotā mierīgā, gudrā kaimiņiene Astra – aktrise tēlam piešķīrusi dziļāku nozīmi, tikai pustoņos iezīmējot varones dzīves pieredzi un ļaujot nojaust viņas (šķietami nemanāmo) ietekmi uz draudzeni.

CITI ŠOBRĪD LASA

Dramaturģe Rasa Bugavičute gan krietni “melnbaltāk” iezīmējusi Ilgas mazdēla un viņa draudzenes raksturus – Mārtiņa Poča Pauls cenšas izpatikt visai pasaulei ar teju skolniecisku teicamnieka sindromu, bet Initas Dzelmes Paula vēl pirms situācijas iepazīšanas šķiet gatava kaujinieciski aizstāvēt kādu augstāku morālo ideju.

Spēcīga un konceptuāla vizuālā metafora izrādē ir scenogrāfa Artūra Arņa veidotais mazās mājas karkass, kas novietots tukšajā Kamerzāles skatuves telpā – kailas sienas un jumta sijas, kas šauro spēles telpu, kurā galvenokārt uzturas Olgas Dreģes Ilga un Lidijas Pupures Astra, ļauj asociēt ar siltumnīcu. Līdz ar to izrādē telpa (tāpat kā laiks) kļūst par simbolisku kategoriju. Mazais dzīvoklītis, kas iekārtots ar 20. gadsimta 80. gadu mēbelēm un interjera priekšmetiem, tik tiešām līdzinās siltumnīcai – videi, kurā joprojām mākslīgi saglabāta aizgājušo laiku nostalģiska piemiņa. Vienlaikus mazais “namiņš” no ārpasaules (tas ir, mūsdienu realitātes) nav pasargāts, jo starp pasauli šeit (ārā) un tur (iekšpusē) nav sienu.

Līdzās scenogrāfijas simbolismam rekvizītu izvēlē dominē autentiskuma princips – pieticīgi iekārtotajā istabā izvietotas lielākajai skatītāju daļai atpazīstamas padomju laika reālijas (Līvānu stikla fabrikā ražota vāze, sarkans atpūtas krēsls, plašu atskaņotājs, avīžgaldiņš, kas pārklāts ar auseklīšu rakstā
darinātu sedziņu, u.tml.). Režisora uzburto nostalģisko ceļojumu laikā papildina izteiksmīgi 80. gadu krievu estrādes dziesmu paraugi, bet par galveno muzikālo motīvu, kas savā ziņā sasaucas ar izrādes filozofisko pamatdomu, kļūst tēma no kulta kinofilmas “Likteņa ironija jeb Vieglu garu” – jo ne velti katrās Ziemassvētku un Jaungada brīvdienās par tradīciju kļuvusi šīs filmas skatīšanās līdz ar gremdēšanos nedaudz sentimentālās atmiņās.

Brīžiem gan rodas sajūta, ka izrādes veidotāji pārlieku koncentrējušies uz padomju laika reāliju pašvērtību, paļaujoties uz to, ka skatītājs, identificējot personiskajā pieredzē atpazīstamus priekšmetus, a priori tiks izklaidēts – līdz ar to izrādes temps brīžiem kļūst pārlieku gauss un aktieri nespēj piepildīt skatuves laiku ar mērķtiecīgu darbību.

Reklāma
Reklāma

Tā, piemēram, drīzāk par dekoratīvi eksotisku elementu varētu dēvēt izrādes laikā demonstrētos dokumentālos videomateriālus, kuros redzamas tādas padomju laika zīmes kā “Dzintara” smaržas, Mihaila Gorbačova vizīte Latvijas PSR un aktrise Elza Radziņa.

Viena no aizraujošākajām vietām izrādē ir Olgas Dreģes spēlētās pensionētās skolotājas Ilgas monologs par to, kādēļ viņu apmierina dzīve padomju iekārtā – varone pārliecinoši izsaka tēzi par to, ka vara taču pieder padomju tautai, tātad – latviešiem: “Un ko gan mēs vairāk varam vēlēties? Mūs ciena, mūs godā, mūsu valodu vēl neviens nav aizmirsis…” Dramaturģes Rasas Bugavičutes tekstā nenoliedzami jūtama mūsdienīga pašironija, kas ļauj varones teikto iztulkot pavisam citā – mūsdienu Latvijas un Eiropas Savienības kontekstā, liekot domāt par to, ka vēsture, iespējams, attīstās cikliski.

 

Iestudējums “Biedre Zariņa” Dailes teātra Kamerzālē

Režisors Dmitrijs Petrenko, dramaturģe Rasa Bugavičute, scenogrāfs Artūrs Arnis, kostīmu māksliniece Anastasija Golubeva. Sižeta pamatā stāsts par to, kā pie bijušās astronomijas skolotājas Ilgas ierodas viņas mazdēls Pauls, kurš, iztopot vecmāmiņai iekārotā viņas dzīvokļa dēļ, gatavs imitēt dzīvi, kāda tā bijusi 80. gados – laikā, kurā Ilgai domās tik ļoti patīk atgriezties.

Lomās: Olga Dreģe, Lidija Pupure, Mārtiņš Počs, Inita Dzelme.

Tuvākās izrādes: 24. septembrī, 6., 15. un 22. oktobrī.