Egils Līcītis: Tviteris – tautas ēdnīca 0
Pensionāri, skolotāji, policisti, mediķi un reņģ-ēdāji pagaidām nezina, bet jau šonedēļ tiks pie trauksmes nojausmas, kuri spēki ņēmuši virsroku un noteikšanu pēc Straujumas valdības sastādīšanas. Vai tie būs briesmīgie maksātnespējas administratori, kuri vinnējuši, vai nekustamā īpašuma tirgoņu serviss, kas pārdod mājas krievam un ķīnietim, vai varbūt atjaunojamās enerģijas vējdzirnavu karaļi un citi plēsonīgi patiesā labuma guvēji. Īsi izrādīsies Valsts prezidenta prieki par matriarhāta varas iestāšanos Latvijā ar dāmu blīvu klātbūtni valdībā un nepieciešamo aizsardzības ministra nomaiņu ar vēl vienu sievieti postenī. Lai cik tālredzīgus plānus kaldinātu Ministru kabinetā, tās būs tikai no kartona izgrieztas sapņu pilis, jo īstās shēmas jau sazīmējuši tie, kuri vadīs ministres, ministrus un politiķus kā leļļus, kuri mielosies pie nelegāli nozvejotā kaviāra galda.
Patiesību darīs zināmu ar tviterspēku, apmainoties ar informāciju un zināšanām tiem viedajiem un modrajiem ļaužīm, kuri iemājojuši šai čalotavā. Ja, piemēram, tieslietu ministri pamanīs Operas ložā ar pazīstamo advokātu Škicu, tā būs nepārprotama zīme, ka parādi komandē maksātnespējas maitu lijas. Ka kraukļi nav laiduši garām izdevīgo brīdi, jo kāpēc gan ministre, kura lunkanajam juridiskajam spīdeklim nav pat ne rada, rūpētos par viņu vairāk kā māte! Bet var gadīties, ka ekonomikas ministru neona gaismā pieķers siltu rokasspiedienu apmaiņā ar mājās ražotas strāvas piegādātāju ievērojamo enerģētiķi Štepseli. Tā būs neapgāžama, dzirksteļojoša liecība, ka spēkstaciju īpašnieki savu atalgojumu dabūs un tukšā nepaliks. Vispēdīgi, kad ieraudzīs no alus pagraba iznākam kā divus draudziņus piesarkušo finanšu ministru un ietekmīgo baņķieri, nekustamos īpašumus sagrābušos namīpašnieku interešu pārstāvi Jofi, tad, protama lieta, ka pie kausa stājusies spēkā noruna, lai tik brauc iekšā krievi un ķīnieši, maksā ragā par pastāvīgās uzturēšanās atļaujām un tādējādi ieplūdina valsts saimniecībā miljardu juaņu grēdas un rubuļus kā kokmateriālu strēķus.
Vecāki ļaudis neziņā jautās, kas ir noslēpumainais tviterspēks, kuru jālasa, lai zvīņas nokristu no acīm un patiesība nāktu gaismā? No kura dainu skapja izkāpuši unikālā 140 zīmju materiāla preces ar garantiju piegādāji – nācijas apgaismotāji? Padzīvojušiem cilvēkiem jāatgādina laiki, kad tautas ēdnīcās pie neapklātiem galdiem, balzamiņa tvaikā tinušies, kafijas smaržā un lētas “Elitas” cigarešu tabakas dūmos sēdēja zināms kontingents – izsalkuši dramatisko studiju un Zeltmata aktierkursu audzēkņi vai topoši literāti, kuri toties nebija informatīvajā badā. Viņi nodarbojās ar tērzēšanu, draudzīgu kritiku, klāstīja nacionālās attīstības plānus, kuri bija saražoti katra augsti intelektuālajā prātā – vienvārd’ sakot, runāja, kas kuram uz sirds un uz mēles. Mūsdienās šie objektīvās īstenības nesēji iemantojuši citu apmešanās vietu, īsto Dieva ausi – tvitertelpu, kur pastāvīgi klabināt datortaustiņus. Lai arī dažas replikas šķiet saraustītas, kādas atziņas neliekas nobriedušas, tomēr taisni šajā telpā izplūst pasaules trokšņainākās, svarīgākās ziņas un kā maģiskais kristāls ekskluzīvākie jaunumi. Šajā tautas ēdnīcā iebaros visu ko garšīgu.
