Ietekmīgā un ekstravagantā Melngalvju brālība 0
Melngalvju nama savdabīgais nosaukums mantots no ietekmīgas tirgotāju brālības, kas vairākus gadsimtus ne tikai kontrolēja tirdzniecības sakarus Rīgā, bet arī bija viena no aktīvākajām Rīgas sabiedriskās dzīves kūrētājām. Lai arī brālība jau vairāk nekā pusgadsimtu nemitinās Latvijā, tās atstātais nospiedums ir paliekošs.
Viduslaiku uzņēmēji
Šodien melngalvju vārds daudziem nenozīmē neko vairāk kā pazīstamā nama nosaukumu, bet vēl pirms dažiem gadu simtiem katrs rīdzinieks zināja šos tirgotājus, kas bija galvenie ekonomikas virzītāji ne vien Rīgā, bet arī citās Hanzas savienības pilsētās. Vēl vairāk – Melngalvju brālība, kas apvienoja vācu izcelsmes ceļojošos tirgotājus, veidoja Rīgas sabiedrisko eliti, aktīvi iesaistoties arī pilsētas politiskajā un kultūras dzīvē. Viņi bija bagāti, ietekmīgi un pietiekami ekstravaganti, lai spētu uzturēt vienu no pilsētas krāšņākajām ēkām.
Ceļojošie tirgoņzeļļi – melngalvji – darbojās Rīgā, Rēvelē (tagad – Tallina), Tērbatā (tagad – Tartu), Pērnavā un Novgorodā (tagad – Veļikijnovgoroda). Ir ziņas, ka Melngalvju namā, kas sākotnēji tika dēvēts par Jauno namu, jau 1354. gadā apmetās ceļojošie vācu tirgotāji, kas veidoja tirdzniecības sakarus kaimiņos gan Krievijā, gan Lietuvā. Attīstoties tirdzniecībai šajā reģionā, melngalvjiem radās nepieciešamība pēc vietējās brālības, tāpēc 1416. gadā Rīgā tika oficiāli dibināta Melngalvju biedrība. Tieši togad tika noslēgts līgums ar Rīgas rāti, ka Jauno namu, ko jau vairākus gadu desmitus (kopš 1334. gada) savām darba vajadzībām nomāja Lielā ģilde, turpmāk nomās arī melngalvji.
Ieeja tikai neprecētiem!
Lai arī melngalvjiem mēdz piedēvēt izšķērdīgu, skaļu un pat izlaidīgu dzīvesveidu, biedrībai bija stingri iekšējās kārtības noteikumi, proti, tās darbību noteica statūti jeb šrāgas, kas pieņemtas 1416. gadā. Tā ir senākā zināmā biedrības statūtu grāmata, un interesanti, ka atjaunotā Melngalvju biedrība Brēmenē vēl joprojām ievēro šos noteikumus. Šie statūti stingri reglamentē ne vien biedru ētikas kodeksu, pienākumus un uzvedību svētkos, bet nosaka arī to, ka melngalvjiem jābūt neprecētiem vācu izcelsmes tirgotājiem un kuģotājiem. Par statūtu neievērošanu melngalvjiem bija jāmaksā sods, ko varēja segt gan naudā, gan graudā.
Kas notika, ja melngalvis nolēma iestūrēt laulības ostā? Kāda liecība no 1594. gada vēsta, ka pirms kāzām Jaunajā namā melngalvis aicināja kopā savus biedrus un lika galdā mucu alus un labu šķiņķi. Pēc tam rīkoja greznas kāzas, uz kurām pārējie melngalvji ieradās, ņemot līdzi katrs savu alus kausu. Pēc kāzām melngalvim no brālības nācās izstāties. Precētie melngalvji pievienojās Lielajai ģildei, kas apvienoja Rīgas pilsoņus, bet, ja to nevēlējās, tad kļuva par cienītiem sabiedrības locekļiem.
Melnā mora galva
Kā visām viduslaiku brālībām, melngalvjiem bija savi reliģiskie simboli. Sākotnēji melngalvji par savu aizbildni bija izraudzījušies svēto Juri, karavīru un bruņinieku aizstāvi, jo tiek uzskatīts, ka Melngalvju brālība izveidojusies no 13. gadsimta beigās pastāvējušās Svētā Jura brālības. Viņu aizbildne bija arī Dievmāte, kurai tika piedēvēts spēks sargāt jūrasbraucējus. 15. gadsimta beigās melngalvji godināja ceļotāju aizgādni svēto Ģertrūdi. Bet galvenais viņu aizbildnis bija karotāju aizgādnis svētais Maurīcijs, kura melnā mora galva joprojām ir Melngalvju biedrības simbols. Tiek uzskatīts, ka tieši tāpēc radies arī nosaukums “melngalvis”. Tiesa, pastāv arī citas versijas par nosaukuma rašanos, piemēram, to saista ar senu 14. gadsimta militāru tradīciju, kas paredzēja, ka bruņotie melngalvji nēsāja melnas bruņucepures. Savukārt 17. gadsimtā parādījās vēl kāda versija – nosaukums esot radies, lai demonstrētu pretstatu “baltgalvjiem”, kā mēdza dēvēt Lielās ģildes vecākos pārstāvjus un pilsētas rātskungus.
Ar katru gadu melngalvju ietekme Jaunajā namā kļuva arvien lielāka. 1687. gadā viņi kļuva par ēkas vienīgajiem īrniekiem, savukārt 1721. gadā Jaunais nams jau bija Melngalvju brālības īpašums. Aptuveni ap to laiku pilsētnieki namu sāka dēvēt par Melngalvju namu.
Svētbilžu grautiņi
Moru tēli Melngalvju namā atrodami it visur – gan fasādē, kuru rotāja svētā Maurīcija statuja, gan daudzviet iekštelpās, kur redzami moru portreti un ciļņi. Melngalvji savus simbolus uzstādīja arī Rīgas lielākajās baznīcās, kurās brālībai bija savi soli, altāri un dažās pat logi, kurus rotāja moru galvas. Tādi bija atrodami Svētās Katrīnas, Svētā Pētera, Svētā Jāņa, Svētā Jēkaba un pat Doma baznīcā. Melngalvju soli bija grezni, tos rotāja kokgriezumi un, protams, moru statujas un brālības ģerbonis.
Būdami jauni un enerģiski cilvēki, arī melngalvji 1524. gadā Mārtiņa Lutera ietekmē sacēlās pret katoļu baznīcu, tās dogmām un iesīkstējušajiem rituāliem, piedaloties tā dēvētajos svētbilžu grautiņos. Protestantisma kustība, kas sākās Vācijā, aicināja reformēt baznīcu, noliedzot greznības un svētbilžu kultu. Svētbilžu grautiņi nebija pārkārtošanās mierīgā ceļā, bet gan vardarbīga altāru iznīcināšana katoļu baznīcās. Daļa melngalvju pieslējās šai revolucionārajai kustībai un izdemolēja paši savus altārus. Pēc tam šajās baznīcās melngalvji no jauna veidoja savus solus, bet nu jau citā stilistikā.
Paši melngalvji bija lepni par savu iesaistīšanos šajā kustībā. Par to liecina Melngalvju nama arhīvā atrastā skārda plāksne ar vēstījumu par melngalvju dalību katoļu mūku izdzīšanā no Rīgas.
Vērtīgā sudraba kolekcija
Par melngalvju grezno dzīvesveidu liecina arī mākslas vērtības, kas bija viņu īpašumā. Īpaši izceļama ir biedrības sudrablietu kolekcija. Tā bija lielākā kolekcija Baltijā, 1915. gadā tajā bija 3400 izsmalcinātu priekšmetu. Šo kolekciju veidoja Melngalvju brālības biedru dāvinājumi. Melngalvjiem bija tradīcija – tirgotājs, kurš vēlējās nest melngalvja vārdu, iestājoties brālībā, dāvināja tai kādu sudraba priekšmetu, kurā iegravēja savu vārdu un dāvanas pasniegšanas datumu.
Kolekcija vairākkārt cietusi zaudējumus – senākā sudraba kolekcijas daļa gāja bojā svētbilžu grautiņos. Izglābt izdevās tikai vienu – svētā Jura sudraba figūru. Tad melngalvji kolekciju veidoja no jauna, tās glabāšanai pat izbūvēja īpašu seifu – ugunsdrošu tērauda istabu. Tomēr tas neglāba kolekciju Pirmā pasaules kara laikā, kad to salika 22 kastēs un izveda uz Sanktpēterburgu Krievijā. 1925. gadā tikai pavisam neliela daļa no 3400 priekšmetiem tika atvesta atpakaļ uz Rīgu. Melngalvju ugunsdrošajā seifā atgriezās vien 21 priekšmets. Līdz Otrajam pasaules karam seifs atkal tika piepildīts, bet arī šo kolekciju Rīgas Melngalvju nams zaudēja, sākoties karam. Rīgā palika vien astoņi priekšmeti, kas apskatāmi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, pārējie tika izvesti no Latvijas.
Raugoties uz melngalvju sudraba kolekcijas likteņa līkločiem, tā vien šķiet, ka tai paredzēts zust un atkal tikt atjaunotai. Tas ir noticis arī šodien. Pēc Melngalvju nama atjaunošanas tā toreizējam direktoram mākslas zinātniekam Ojāram Spārītim radās ideja kolekciju atkal atjaunot. Par kolekcijas patronesi kļuva toreizējā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura aicināja sabiedrību piedalīties sudrablietu kolekcijas atjaunošanā. Šobrīd kolekcijā ir agrāko gadsimtu Eiropas un Rīgas meistaru darbi, kā arī mūsdienīgi priekšmeti, kas tapuši dažādās pasaules valstīs.
Dienu strādāt, nakti dzīrot!
Ja Rīgā svinēja svētkus, tad bija droši zināms, ka Melngalvju namā būs liela jautrība. Vēl vairāk – tieši melngalvji bija vieni no galvenajiem sabiedriskās un kultūras dzīves organizētājiem pilsētā. Namā notika dzīres par godu jaunu amatpersonu ievēlēšanai un augstu ciemiņu vizītēm.
Turklāt melngalvji nebija ne pieticīgi, ne skopi, tāpēc ar plašu vērienu rīkoja tradicionālos svētkus, kas notika ne vien viņu namā, bet arī Rātslaukumā un pilsētas ielās. Saprotams, rīdzinieki bija ielūgti! Un svētki melngalvju vadībā nozīmēja ne vien svētku gājienu, mielastu un dejas, bet arī jātnieku cīņu turnīrus. Visvērienīgāk melngalvji atzīmēja Vastlāvjus, Strēlnieku un Maijgrāfa svētkus.
Vastlāvji bija svētku cikls, kam sāka gatavoties jau pirms Ziemassvētkiem un ko svinēja vairāku dienu garumā. Svētku kulminācija bija vakars un nakts pirms Pelnu trešdienas, kurai sekoja Lielais gavēnis pirms Lieldienām. Šajos svētkos Melngalvju nams tika īpaši uzposts – izkāra melngalvju karogu, sienas rotāja ar flāmu gobelēniem un gleznām. Svētku maltītei gatavoja jēra gaļu un klāt dzēra alu. Bet bija noteikums, ka dzīru laikā neviens melngalvis nedrīkst piedzerties, par noteikuma pārkāpšanu bija jāmaksā sods. Svētkos allaž skanēja mūzika, bija dejas, parādes un cīņu turnīri tirgus laukumā.
Savukārt Strēlnieku un Maijgrāfa svētki melngalvjiem bija īpaši nozīmīgi viņu kareivīgās stājas dēļ. Šajos svētkos dalībnieki sacentās šaušanā pa staba galā piestiprinātu izbāztu putnu, rīkoja turnīrus un veiklības spēles.
Raksta tapšanā izmantotā literatūra:
Pēteris Ārends, “Melngalvju nams Rīgā”, 1943.; Māra Siliņa, “Melngalvju nams Rīgā”, 1995.; Māra Siliņa, “Melngalvju nams”, 2009.
