Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
14. februāris, 2013
Drukāt

Ieva Akuratere: mūsos ir jauneklīga dzirksts


Foto - Ronalds ŠulcsFoto - Ronalds Šulcs

Ieva Akuratere ir pavasara cilvēks – šī sajūta rodas sarunā, pat ja aiz loga joprojām piesalst. Pasauli Ieva redz krāsās, viņai izdodas uzburt pasteļtoņus un košus triepienus arī uz skatuves. Jā, arī dzimusi dziedātāja ir pavasarī – apaļa jubileja būs aprīlī, bet jau no 15. februāra Ieva Akuratere kopā ar “Pērkona” cīņu biedriem dosies īsteni pavasarīga jubilejas turnejā – šoreiz ar sapumpurota zara devīzi.


 

Maiga, trausla, sievišķīga – šo iespaidu apliecina klusa balss un smaids, kas laiku pa laikam gluži negaidot uzvirmo dziedātājas sejā. Ieva tā vien izstaro mieru – par to, ka vēl tikko viņa bijusi citā, krietni lietišķākā vidē, kur domes amatpersonu lokā tiek spriesti un vētīti izglītības un kultūras, arī mājokļu un vides jautājumi un naudas lietas, liecina tikai sarunas telpa – Rīgas domes pagrabstāvs, pilns steidzīgu ierēdņu.

Ieva pasmaida – trauslums gan esot mazliet mānīgs.

“Varbūt mans skatuves imidžs liek iedomāties mani kā ēterisku un nevarīgu būtni, bet, paldies Dievam, tā ir tikai viena mana šķautne. Patiesībā esmu no tām sievietēm, kas visu mūžu vada ģimenes saimniecību, rūpējas par visu “no A līdz Z”, ieskaitot tehniskās, saimnieciskās, stratēģiskās, juridiskās un veselības lietas mājās.

Dēls (mūziķis Matīss Akuraters) tagad jau pieaudzis, pārņēmis pats savas lietas, bet citādi visu mūžu esmu bijusi sieviete, kas padara visus darbus.”

Galu galā tajā, ko šodien varētu nosaukt par “politiku”, Ieva iesaistīta jau kopš 1981. gada, toreiz, kad satika dzīvesbiedru, pērn mūžībā aizgājušo Sergeju Akurateru, “īsteno disidentu”, vienu no tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri pirmie deva ziņas ārzemju latviešiem par toreizējo Latvijas situāciju. “Tolaik biju laimīga iepazīties ar viņa draugiem – Māru Strautmani, Ivaru Poikānu, Alfrēdu Stinkulu. Tāpat disidentu laikos īpaši sadraudzējos ar Andri Slapiņu, Juri Podnieku, Ansi Epneru, Sarmīti Ēlerti, Daini Īvānu, Māri Grīnblatu, Māru Zālīti, Viktoru Avotiņu un daudziem citiem cilvēkiem, ar kuriem sākās Tautas fronte.” Arī Ievas toreizējais “zaļums” domes gaiteņos tikai turpinās – savulaik tas izpaudies Vides aizsardzības klubā, bet tagad – darbojoties Vides un mājokļu komitejā.

“Mani ir sākusi aizraut sabiedriskā darbība. Protams, ja mani pārņemtu absolūta nevēlēšanās to darīt, es pārtrauktu. Paldies Dievam, man nav vajadzīga pašizpausme, politiska pašapliecināšanās, karjera, šajā ziņā pietiek ar dziedātājas būšanu. Mani uztrauc tie cilvēki, kas nevēlas piedalīties sabiedriskos procesos, – ne tie, kas principā laimīgi dzīvo ārpus politikas, bet tie, kas it kā piedalās, taču tikai kaut kāda niknuma dēļ.

Saprotu, tagad daudzi cilvēki ir bēdīgi un vīlušies, tomēr es ļoti gribētu viņus iedrošināt uz kādu konkrētu solīti kaut ko izdarīt, kaut ko pozitīvu, nevis, piemēram, vienkārši neiet balsot, it kā, lai protestētu. Tas ir mazliet bērnišķīgi.”

Pretrunas starp mākslinieces brīvību un amatpersonas darbu Ieva nesaskata. “Man ir tā laime kopš bērnības pazīt latviešu kultūru no iekšpuses. Manas mammas (teātra zinātniece Līvija Akuratere) draugi bija gleznotāji, dramaturgi, dzejnieki, baletdejotāji, aktieri, mūziķi. Esmu piedzīvojusi to, kā veidojās Latvijas kultūrvēsture – to pāris gados augstskolā iemācīties nevar, mana pieredze noder profesionālā ziņā. Dažādās kultūras komisijās iznāk sadarboties kopā gan ar Māru Ķimeli, gan Uģi Brikmani, Jāni Siliņu – viens otru labi pazīstam, zinām arī radošās organizācijas, kuras iesniedz projektus. Tas ārkārtīgi atvieglo novērtēšanas darbu. Paldies Dievam, mākslā to politisko spiedienu un intrigu apakšā ir daudz mazāk. Bet arī mākslinieka dzīve taču nav tik vienkārša. Mēs varbūt smaidām un dejojam pa skatuvi, bet “šovbizness”, cik nu mums Latvijā tāds ir, ir tikpat skarbs kā citur pasaulē.”

Iespējams, Latvijas nelielo izmēru un mazā cilvēku skaita dēļ, daudzi mūziķi, mākslinieki arvien uzņēmušies ideju nesēju, skaļāku vai klusāku ruporu lomu – astoņdesmitajos ikvienu uzrunāja Ievas dziedātā “Manai tautai”, arī tagad viņa iesaistās dziesminieku kustībā. “Pasaulē vispār ir divi mūzikas žanri, kas vienmēr vēro sabiedrības norises un vienmēr iejaucas – folkmūzika un rokmūzika.

Ja citās zemēs vienkārši protestēja pret snobismu, konservatīvismu, netaisnībām, tad šeit kardinālāk tas izpaudās tāpēc, ka pie mums bija komunistiskais genocīds un bija konkrēti, ar ko cīnīties – par gara brīvību, par to, lai varētu elpot, pabraukāt pa pasauli, iegūt tādu pašu informāciju, kā citi, apliecināt savu tautību.

Tāpēc folkmūziķi un rokmūziķi – “Līvi”, “Sīpoli” – bija tādi, kādi bija. Mēs, visi “Pērkona” dalībnieki, bijām ārkārtīgi saasināti nomērķējuši savu radošo virzienu pret un par, tāpēc jau notika neskaitāmās aizliegšanas padomju laikā un tika saņemti goda apbalvojumi, kad nodibinājās Latvijas brīvvalsts.”

Tomēr juku laiki pagājuši. Varētu taču pievērsties tikai mūzikai. Ieva atzīst, tas nebūtu viegli – ne velti daudzi mūziķi papildus strādā radio, televīzijā. “Reiz, satikušies ar Zigfrīdu Muktupāvelu, kopā brīnījāmies – tik jauki, ka mēs joprojām vēl dziedam, mūs aicina – tikko vēl dziedājām Jāņa Lūsēna “Sniega karalieni”.” Pati brīnos, kā to pagūstu, tomēr domē darba laiks ir neregulārs, es pielāgojos. Protams, kad citiem sestdienās, svētdienās ir brīvdienas, es dodas uz koncertiem, kas reizēm kopā rada diezgan lielu fizisku un emocionālu slodzi.”

Šobrīd Ieva dzied muzikālā apvienībā kopā ar dēlu Matīsu un Leonu Sējānu, radoši projekti jau vairākus gadus top kopā ar Raimondu Vazdiku kā koncertu, tā izrāžu veidā. Tās varam baudīt teātra klubā “Austrumu robeža”, starp citu, Raimonda pievienojusies nesen atjaunotajam “Dāmu popam”, aizvietojot Maiju Lūsēnu.

Ieva piekrīt franču kino dīvas Katrīnas Denēvas teiktajam – nav grūti uzlēkt kā zvaigznei, bet pamatīgi jāpiestrādā, lai to varētu darīt visu mūžu.

“Man mākslinieces dzīve ir viļņveidīga, ir pacēlumi, ir kritumi. Ja kaut kādu kopīgu sakritību dēļ radošā, publiskā izpausme nav tik veiksmīga, neviens tā dēvētais menedžeris nekur nav redzams, bet, līdzko paveicas, viņi atkal ir klāt.”

Šobrīd Ieva ir uz viļņa kopā ar visu “Pērkona” radošo apvienību, kā viņa teic – brālību. Tieši tajā savulaik uzmirdzējis Ievas Akurateres dumpinieces un rokenrola meitenes spožums. “”Pērkons” man ir mīļš lifts, kur visiem kopā sakāpt un aizlidot kādā savā izplatījumā. Tā ir burvīga gultne, brīvu, radošu izpausmju pasaule. Galu galā – tā ir arī humānistiska un augstvērtīga gan no mūzikas, gan dzejas viedokļa. Priecājos, ka to novērtē arī jaunieši – viņiem patīk klausīties intelektuāli piesātinātu grupu, godīgu savās emocionālajās izpausmēs. Kopā ar “Pērkonu” nemēģinu izlikties, ka man būtu sešpadsmit, nepārspīlēju situāciju. Jā, mēs esam gados, neviens neteiks, ka mums ir mazāk, bet neviens arī neteiks, ka esam kusli, neieinteresēti un nevarīgi. Mūsos ir jauneklīga dzirksts, jo interese par pasauli ir aktīva un ir eksplozīva reakcija uz notikumiem. Visi aktīvi piedalās gan dažādās mākslinieciskās un kultūras sfērās – Juris Sējāns ir “100 gramu kultūras” režisors, Raimonds ir dizaineris lieliskā itāliešu firmā, Ikars Ruņģis ir mūzikas skolotājs, bet Leonam ir ierakstu studija, turklāt viņš izaudzinājis pasakainu Reini Sējānu, par kura sasniegumiem mēs visi varam līksmot. Juris Kulakovs ir mūsu mazais brīnumbērns, aizkustinošs savā ētiskajā anarhismā. Dārgums. Viņa meitiņa Justīne ir talantīga vijolniece un Justīnes māmiņa Liene Kulakova bieži man ir bijusi liels atbalsts daudzās liktenīgās situācijās.”

Šis ir “Pērkona” mūziķu jubileju gads – nule 60 gadu jubileju nosvinēja Juris Sējāns, šogad savus 60 svinēs arī Raimonds Bartaševics, 55 gadu jubileju tikko atzīmēja Leons Sējāns.

Ieva smaida: “Šobrīd atkal ir jauks laiks, esam priecīgi, aizrautīgi – mums ar Jurīti (Juri Kulakovu), kā jau katru gadu, sakrīt tas gadu cipars, piecnieks – tagad katram to būs uzreiz divi – man šķiet gaiši dzeltens ar nedaudz zaļu piekrāsu kā pirmie tauriņi pavasarī.”

Ievas skaistākā dzimšanas diena reiz pavadīta klusi, kopā ar dēlu un vīru Sergeju, vasarnīcā pie jūras – no turienes pārvestās, abu dāvātās zilsniedzītes šopavasar atkal uzziedēs pie Ievas mājām Mežaparkā. Tur saudzīgi glabājas arī Matīsa toreiz dāvātie mākslinieciski izgrebtie sudraba auskari, pārvesti no Riodežaneiro. “Miers, jaukums, mīļums un vienkāršība – tā atpūsties man patīk vislabāk,” nosaka Ieva.

“No vienas puses, man patīk sajūta, ka kaut kas ir aiz muguras, kaut kas ir padarīts, tā dzīve bijusi raiba, interesanta un piepildīta – negribu neizmantot iespēju izbaudīt šo sajūtu, kad vari ievākt sava darba augļus – tas būtu nepateicīgi pret dzīvi. No otras puses, dzīves ceļš ir tik knaps, cik tas ir, nebūt ne visaptverošs, un manējais vēl ir notikumu un noslēpumainu solījumu pilns. Šo vecumu cilvēki austrumos sauc par mācību gadiem, nereti dodas vientuļās kalnu būdiņās nodoties apcerei, jo šajā laikā paveras cita dimensija. Būtu dīvaini, ja es savos gados tēlotu iekārojamu līgavu, taču atbilstoši savam vecumam es apzinos savas priekšrocības, nevis tikai kaut kā eksistēju. Tagad saprotu, kādēļ, piemēram, Hermaņa Heses sarežģītā “Stikla pērlīšu spēle” beigās negaidot atrisinās lieliskā vienkāršībā. Šī vienkāršības atklāsme tagad apņēmusi manu dzīvi un arī pasaules uztveri, tā ir īpaša, mīļa, pat mazliet sirreāla sajūta.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+