Kas mums Krievija, un kas mēs tai? Ieva Rodiņa vērtē izrādi “Finlandizācija” 0
Latvijas mūsdienu politiskā teātra režisora Valtera Sīļa jaunākais darbs “Finlandizācija” – somu mūsdienu dramaturga Juhas Jokelas 2016. gadā sarakstītās lugas “Migla” iestudējums Nacionālajā teātrī – ir izrāde, kas uzrunā vispirmām kārtām ar tēmas aktualitāti. Kaut arī daudzos aspektos Somijas un Latvijas vēsture un nacionālā specifika ir atšķirīga, tās neapšaubāmi sarado kopējs kaimiņš – Krievija.
Stāsts par grupiņu somu zinātnieku, kas mēģina veikt moderno tehnoloģiju jaunatklājumus medicīnas jomā un nevilšus tiek ievilkti politiskās attiecībās ar Krieviju, lielā mērā ietekmēdami Somijas ārpolitikas kursu, savā sižetā ir vienlaikus gan ticams, gan fantastisks.
Ticams tādēļ, ka tas tik ļoti precīzi atbild uz tradicionālo jautājumu: “Ko tad es varu ietekmēt valsts politikā?” Fantastisks tādēļ, ka luga apzināti veidota kā komēdija, nevis drāma, neuzbāzīgi komisko intonāciju mijot ar detektīva intrigu, ko arī izrādē izdodas noturēt no pirmās līdz pēdējai minūtei.
Jau iepriekš Nacionālajā teātrī sadarbībā ar dramaturgu Jāni Balodi tapušajā darbā “Veiksmes stāsts” Valters Sīlis pierādīja, ka prot par politiku runāt tā, lai interesanti būtu arī tai skatītāju daļai, kas ikdienā politiku neuzskata par savu lauciņu. Arī “Finlandizācija” vēsta ne jau tikai par konkrētiem nesenās vēstures notikumiem – Krimas aneksiju 2014. gadā, tās sekām Eiropas Savienības politikā, Krievijas izplatīto propagandu utt.
Izrādei izdodas iedarbināt plašākas, vispārcilvēciskas asociācijas –
piemēram, par to, ka, darbojoties publiskajā sektorā, neviens nevar būt brīvs no politiskā konteksta; ka katrs lēmums var radīt sekas ne tikai tuvākā, bet arī tālākā mērogā, un ka viena līdera pieņemts lēmums var ietekmēt noskaņojumu apkārt esošajā kolektīvā, nemaz nerunājot par globālākām sekām.
Izrādes mākslinieciskā komanda – scenogrāfs, šoreiz arī kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, komponists Edgars Raginskis, gaismu māksliniece Krista Erdmane – radījuši sadzīviski konkrētu vidi. Aktieru zāles tuvplānā, skatītājiem sēžot abās pusēs nelielajam spēles laukumam, katrā stūri izvietots datorgalds ar monitoru, rakstāmpiederumiem, biroja krēslu.
Nekādu personīgu detaļu (kaut arī būtu bijis interesanti, ja katra tēla biogrāfijai tiktu radīta sava individualizēta biroja saliņa, līdzīgi kā tas ir dzīvē, kad biroja galds pamazām “apaug” ar privātiem nieciņiem). Vides transformācija, darbībai no biroja pārceļoties uz ministrijas sapulču telpu vai bāru, tiek panākta ar vienkāršiem elementiem – iestumjot telpas centrā galdu un regulējot tā augstumu, kā arī mainoties gaismas un skaņu/mūzikas celiņam.
Tieši ar precīzu gaismas un mūzikas efektu palīdzību režisors tēlu sarunās ievieš ja ne trillera, tad vismaz psiholoģiska detektīva elementus –
mainoties skatuves telpas noskaņai, mainās arī varoņu runāto vārdu jēga, no sadzīviskām frāzēm iegūstot jēdzieniski būtiskāku nozīmi. Šajā ziņā režisors ļoti neuzkrītoši, bet vienlaikus mērķtiecīgi salicis akcentus, izceļot to, kas, viņaprāt, šajā stāstā ir būtiskākais. Kā nosacīta ilustrācija lugas sižetam, attēlojot konkrētā brīža politiskos notikumus, ir datoru ekrānos demonstrētie foto slaidi, kuros redzami kadri no okupētās Krimas.
Jokelas luga uzbūvēta, varoņu cilvēcisko attiecību sadursmes mijot ar politiska mēroga notikumiem. Izrādē šīs attiecību peripetijas ansamblis izspēlē dažādā precizitātē.
Iestudējuma centrā ir Gundara Grasberga Olli, akciju sabiedrības “Somnimag” izpilddirektors, kura rokās ir viņa kolēģu un firmas liktenis un kuram, kaut arī viņš sevi nejūt kā līderi, gribot negribot jāpieņem izšķiroši lēmumi. Aktieris tēmu par viena cilvēka izvēles ētiskajiem un morālajiem aspektiem nospēlē pārliecinoši, arī psihofizikā akcentējot sperto soļu smagumu.
Ivara Kļavinska Taisto šajā stāstā ieņem neizdevīgo antagonista lomu, arvien uzstājīgāk atgādinot par morālajām izvēlēm un rīcības sekām, līdz vieglāk kļūst viņu pabīdīt malā, nekā ņemt par pilnu. Aktieris izlīdzas ar iepriekšējās lomās apgūtiem paņēmieniem, zīmēdams Taisto kā smieklīgu tēlu un tādējādi īsti neaizsniegdamies līdz lomas traģiskajai būtībai.
Ar aizrautību iespējams sekot līdzi Ulda Anžes un Daigas Gaismiņas aktierspēlei. Gan Anžes atveidotais Jone Hogisto (“Somnimag” mārketinga direktors), gan Gaismiņas Hannele Virta (Somijas ārējās tirdzniecības ministre) ir tēli, kuros aktieri ar skatiena, ķermeņa valodas un minimāla teksta palīdzību nospēlē smalkus politiskos manipulatorus, kas prot lietu plūdumu iegrozīt sev vēlamā virzienā, vienlaikus palikdami “tīrām rokām”. Tikmēr Voldemāra Šoriņa (A. P. Salminens) un Zanes Jančevskas (Anna Maija Holma) uznācieni uz skatuves vairāk veic sižeta virzīšanas funkciju.
Interesants tēls ir Janas Ļisovas Larisa Hāpala, tulce, ko uzņēmums noalgo, lai veiksmīgāk saprastos ar Krievijas partneriem.
Pati Ļisovas viesošanās Nacionālā teātra aktieru ansamblī rada nepieciešamo atsvešinājuma sajūtu, kas akcentē Larisas ienākšanu svešā vidē, svešā kolektīvā. Tikai pamazām viņa no tehniska darba veicējas tiek uztverta par personību, kurai ir savs viedoklis par notiekošo Krimā un kurai sāk veidoties personiskākas attiecības ar uzņēmuma īpašniekiem. Ļisovai izdodas noturēties precīzos lomas rāmjos, tikai atsevišķos atklātības brīžos izzūdot savaldītajai sejas izteiksmei.
Kaut arī formāli stāsts ir par Somiju, “Finlandizācija” būtībā ir izrāde par Latviju un nevilšus liek uzdot jautājumu – kas mums Krievija, un kas mēs tai? Proti, kādai jābūt mazas valsts attieksmei pret lielo kaimiņu.
Juha Jokela, “Finlandizācija”, iestudējums Nacionālā teātra Aktieru zālē
Režisors: Valters Sīlis, tulkotāja Maima Grīnberga, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, gaismu māksliniece Krista Erdmane, komponists Edgars Raginskis, gaismu mākslinieki Toms Zeļģis, Linda Ģībiete, skaņu dizains – Arvīds Saulītis.
Lomās: Gundars Grasbergs, Ivars Kļavinskis, Uldis Anže, Daiga Gaismiņa, Jana Ļisova, Voldemārs Šoriņš, Zane Jančevska, Agnese Cīrule.
Nākamā izrāde: 31. oktobrī.
Vārds skatītājiem
Sanita Jemberga: “Ejiet uz “Finlandizāciju”, aktuālas dilemmas, labi aktieri, skaidri uzstādījumi, režisoram ir viedoklis. Valters Sīlis nostiprina savu statusu kā šobrīd spēcīgākais sociālpolitiskas ievirzes režisors LV teātros. Mums patika.”
Armands Kalniņš: “Asu viedokļu pretnostatījums teicami izspēlēts vienotā aktieru ansamblī, labākā Valtera Sīļa izrāde.”
teatris.lv
