Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
24. septembris, 2012
Drukāt

Ieva Struka: Mākslinieki nedrīkst stāties partijās 


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Latvijas Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētāja, Kultūras alianses pārstāve un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) padomes locekle Ieva Struka. Ar viņu sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Anita Bormane. 


 

V. Krustiņš: – Nākamā gada budžetā Kultūras ministrija prasa palielinājumu Valsts kultūrkapitāla fonda līdzekļiem līdz sešiem miljoniem latu. Kur grasāties tos tērēt?

I. Struka: – Pirmkārt, krīzes dēļ tika slēgti 95% fonda mērķprogrammu. Otrkārt ‒ kaut vai tam, lai būtu iespēja atvērt VKKF mūža stipendiju programmu, lai tās varētu saņemt izcilas personības, kas ilgus gadus nodrošinājušas Latvijas kultūras pastāvēšanu, bet kam nav pat tiesību uz 100 latu stipendiju, ko saņem kolēģi. Šobrīd ar izmisīgu prieku tiek skaitīts – re, šis nomirst, tas nomirst, jo tādējādi samazinās stipendijām nepieciešamais naudas apjoms. Ar VKKF plānotajiem 3,4 miljoniem latu 2013. gadā pat nav runas, ka šīs stipendijas varētu kādam piešķirt no jauna.

– Ja tās ir mūža pensijas, tad tās taču nav jāmaksā no VKKF svārstīgajiem ienākumiem, bet gan no valsts sociālā budžeta!

– Valsts vēl nav gatava šādam lēmumam. Tikko sākam runāt par sociālo garantiju nepieciešamību radošajiem cilvēkiem, kas strādā no projekta uz projektu, saņemam atbildi – kāpēc mums vispār būtu kaut kas viņiem jādod no nodokļu maksātāju naudas?

– Salikt pilnīgi visus kultūras cilvēkus vienā “kastītē” arī nebūtu pilnīgi taisnīgi. Kad kāds saka, ka viņam jāmaksā stipendija, lai uzrakstītu romānu, tad atceros, ka Kārlim 
Skalbem, Pāvilam Rozītim, Andrejam Upītim un daudziem citiem neviens neko nepalīdzēja, taču viņi visu paveica ar savu talantu. Bet te varbūt kāds iedomājas, ka ir rakstnieks vai māk-slinieks… Tā varbūt spriež naudas dalītāji.

 

– Ja Rozītim būtu bijusi iespēja saņemt šādu atbalstu, iespējams, viņš būtu uzrakstījis vairāk romānu nekā tikai “Cepli” un “Valmieras puikas”.

 

– Sakot, ka šis atbalsts vajadzīgs vairākiem simtiem radošu cilvēku, sabiedrību jūs ar to nepārliecināsit.

– Bet ja uz diviem miljoniem iedzīvotāju šis atbalsts nepieciešams diviem simtiem literātu, kino, teātra darbinieku un mākslinieku, vai tas tiešām ir tik ļoti daudz?

– Atceros, ka padomju laikā laikrakstam “Literatūra un Māksla” bija ap 50 tūkstošiem lasītāju. Cilvēki šo avīzi ierobežoto iespēju apstākļos gaidīja un lasīja starp rindām no zemtek-stiem. Vai šobrīd redzama sabiedrības atbalstu gaidošo mākslinieku un literātu sabiedriski aktīvā darbība?

– Bet cik daudz ir tribīņu, no kurām mums runāt? Kultūrpolitikas jautājumos es tādu patlaban saredzu vienu – “Latvijas Avīzi”.

– Pretjautājums – cik aktīvi tad ir paši mākslinieki sava viedokļa paušanā?

– Tāpēc jau es, stājoties Radošo savienību padomes valdes priekšsēdētājas amatā, ļoti vēlējos atjaunot laikraksta “Literatūra un Māksla” darbību – lai kultūras cilvēkiem būtu iespēja paust savas domas.

– Bet vai ir izskanējis jūsu viedoklis par visai sabiedrībai aktuālām vai skaļām tēmām? Piemēram, nupat kādas krievu skolas skolotājs skaļi deklarēja savu nelojalitāti pret šo valsti. Vai šobrīd Saeimā darbojas kāds rakstnieks? Vienīgais no mākslas aprindām, kas šobrīd darbojas ministri izvirzījušajā Nacionālajā apvienībā, ir operdziedātājs Nauris 
Puntulis.

 

– Uzskatu, ka mākslinieki nedrīkst stāties partijās, jo tad viņi zaudē iespējas teikt savas domas, viņiem jāievēro partijas disciplīna, kas 
a priori ir pretrunā ar mākslinieka sūtību. Partijās var stāties inteliģenti cilvēki, kuri nav mākslinieki, bet kuri saprot kultūru.

 

A. Bormane: – Cik lielā mērā kultūras profesionāļi šobrīd ietekmē lēmumu pieņemšanu kultūrpolitikā?

– Daudzas lietas kopš literātu pavasara “dumpja” ir uzlabojušās, taču skaidrs arī, ka ar varu mīļš nekļūsi. Kultūras alianses sadarbības veids ar Kultūras ministriju būtu organisks tad, ja tas nebūtu ar varu uztiepts. Esam daudz vairāk informēti par procesiem, taču jūtam arī, ka no ministrijas puses tas ir vairāk formāls pienākums. Pozitīvais ir tas, ka pirmo reizi no kultūras nozares pārstāvniecības ministrija nevar izbēgt un izvairīties. Domāju, ka šis sadarbības modelis būtu jāpārņem arī nākamajām valdībām.

– Vai var uzskatīt, ka paši kultūras cilvēki šajos mēnešos ir kļuvuši vienotāki?

– Ļoti pozitīvi, ka kultūras nevalstisko organizāciju pārstāvji beidzot sākuši runāt vienā valodā ar kolēģiem no valsts institūcijām, saprotot, ka mums var patikt katram sava izpausmes forma, bet mērķis ir viens. Un nav būtiski, ka vienam teātrī varbūt labāk patīk Blaumanis, bet citam Sāra Keina. Svarīgi, lai būtu iespēja attīstīties dažādiem mākslas stiliem un žanriem. Jo mūsu ir tik maz, ka katrs no mums šeit ir ļoti svarīgs. Protams, ja viņš ir lojāls Latvijai.

V. Krustiņš: – Jūsu vadītā Latvijas Radošo savienību padome ir ļoti plaša organizācija. Vai ir kaut kas idejisks, kas jūs saista?

 

– Jāņem vērā, ka cilvēki, kas šobrīd aktīvi darbojas kultūras jomā, ir ļoti maza sabiedrības daļa, taču viņu devums ir ļoti būtisks, lai vispār tiktu uzturēta mūsu nācija, kas izmirst – tāpat kā visa Eiropa un visa baltā rase. Šajā situācijā, neatbalstot kultūru, tas notiks daudz ātrāk un bez nacionālās pašcieņas.

 

Turklāt tie, kas saistīti ar rakstīto vārdu – gan literāti, gan teātra mākslinieki, nevar iztikt bez Latvijas kā zemes. Visiem pārējiem, ja viņiem šeit nav elementāra atbalsta, sociālo garantiju, nav absolūti nekādu šķēršļu aizbraukt prom.

– Vai tad rakstnieki nebrauc prom? Varbūt mūziķi, dziedātāji – visi tie, kas aizbraukuši, ir pieprasītāki?

– Pat premjers Valdis Dombrovskis ir atzinis, ka bija milzīga kļūda pirms 20 gadiem atļaut atvērtā tirgus sabiedrību. Mēs kā maza nācija nevaram ar savu kultūru konkurēt pasaules tirgū. Dziedātāji un mūziķi, kam nav nacionālās piesaistes, aizbrauc strādāt citur. Tas, ka viņi vienreiz gadā atbrauc uz Latviju uzstāties, vienalga nozīmē, ka viņi nav vairs mūsējie.

– Dziedātājiem, režisoriem taču ir svarīgi izpausties uz iespējami dažādām skatuvēm. Jādiskutē, kādam jābūt atbalstam, lai kultūras cilvēki paliktu šeit.

– Kaut vai nodrošinot darba iespējas. Elīnai Garančai nebija vietas Latvijas Nacionālajā operā, kamēr viņa nekļuva pasaulē slavena, tāpat arī Maijai Kovaļevskai.

– Mēs sakām – vajag atbalstīt kultūru, bet ko Latvijā darām, lai tā būtu? Vai ir kāda programma, kurā būtu pateikts – ko konkrēti darīt, lai saglabātu latviešu nacionālās rakstniecības mantojumu?

– Svarīga ir bibliotēku iepirkuma programma, jo katrā mazākajā pagastā jābūt pieejamiem latviešu literatūras darbiem. Ja iedzīvotājus interesēs jebkas vairāk par “Privāto Dzīvi”, viņi lasīs grāmatas.

 

Domāju, ka par šim mērķim piešķirtajiem 100 tūkstošiem latu lielāko daļu jaunāko latviešu grāmatu varēs iepirkt. Bet neviens jau negarantē, ka arī nākamajā gadā būs līdzīgi. Tikpat svarīgi ir likt bērniem skolās lasīt.

 

– Bet vai ir skaidrs, cik naudas vajag, lai saglabātu latviešu klasiku mūsu bibliotēkās? Kad vaicāju, kāpēc nevar izdot Latvijas nacionālo enciklopēdiju, man atbild – nav naudas. Visiem dod pa druskai, bet šādiem valstiskiem projektiem pietrūkst. Man liekas, ka saistībā ar Nacionālo attīstības plānu jānosaka galvenie mērķi – mēs tūdaļ necelsim jaunu teātri vai jaunu koncertzāli, bet finansēsim Latvijas nacionālās enciklopēdijas izdošanu. Vai arī – atvēlēsim līdzekļus nacionālā literārā mantojuma saglabāšanai. Ko atstāsim nākamajām paaudzēm, ja pat enciklopēdiju nevaram izdot?

– Tipisks ir arī gadījums ar Andreja Eglīša simto jubileju – neviens no naudas devējiem un lēmējiem neredz vajadzību to īpaši atzīmēt…

– Nav tā, ka visi domā vai nedomā vienādi. Mums tomēr jādomā par sabiedrības inteliģentāko daļu…

– Jā, un šī bija un teorētiski joprojām ir ļoti liela iespēja veidot nacionālo ideoloģiju, ņemot vērā, ka šī ir Nacionālās apvienības ministre.

– Taču daudziem, jau pieminot vārdu “nacionāls”, sākas drebuļi…

 

– Man patiešām šo 20 gadu laikā ir apnicis pārprasts politkorektums. Es redzu, ka no vārda “nacionāls” baidās arī daudzi inteliģences pārstāvji, un man tas liekas tik sīki. Nacionāls nozīmē to, ka tu lepojies būt latvietis. Ka negribi būt kādas citas nācijas pārstāvis, asimilēties tajā.

 

Taču jāņem vērā, ka arī inteliģence ir pārdzīvojusi to pašu, ko visa latviešu tauta – trešdaļa aizbraukusi uz Rietumiem, trešdaļa izvesta uz Sibīriju, bet trešdaļa izgājusi cauri padomju laikam. Tad par kādu inteliģenci mēs runājam, un vai tā ir spēcīga? Un arī par tiem nedaudzajiem, kas pa īstam aizstāv nacionālās idejas un rada latviešu mākslas darbus, mēs varam tikai pateikt – viņi grib mūsu nodokļu maksātāju naudu. Vai tas ir viss, ko varam veltīt šiem cilvēkiem, kuri strādā kultūras jomā?

– Mums jau bija viens referendums un tagad gatavo otru. Ko mūsu intelektuāļi par to saka?

– Šo situāciju uzskatu par absurdu un liecību tam, ka, lai dzīvotu demokrātiskā sabiedrībā, jābūt citam spriestspējas un inteliģences līmenim. Likumdošanā jābūt definētām valsts pastāvēšanas pamatlietām, par kurām referendumi nav pieļaujami.

– Bet vai intelektuāļi šobrīd ir tie, kas Latvijā uzstājas par nacionālo vērtību un principu saglabāšanu?

– Domāju, ka tie, kam tas svarīgi, arī cenšas to darīt, taču jāatceras, ka arī intelektuāļu vide, tāpat kā visa sabiedrība, nav viendabīga un viņu vidū ir ļoti daudz liberāļu, kam vienalga, vai Latvija tās pašreizējā veidolā pastāvēs.

– Vai kāds ir mēģinājis meklēt ko pamācošu vēsturē – piemēram, Ulmaņa laikos?

– Piemērs šajā ziņā ir kaut vai izrāde “Vadonis” Nacionālajā teātrī. Arī pati esmu daudz domājusi par to, ka vēsture atkārtojas – jebkurā brīdī no mums neatkarīgu apstākļu dēļ atkal varam nonākt 23. augusta situācijā un mūsu valdība var būt izšķiršanās priekšā.

 

Esmu runājusi arī ar igauņu kolēģiem, un arī viņos nav sajūtas, ka nākotnē būs optimistiskais scenārijs. Tāpēc jau ir šī mistiskā sajūta – ka valdībai nevis šķiet svarīgi, lai būtu neatkarīgs kultūras periodikas izdevums, bet tieši otrādi – lai tāda nemaz nebūtu un inteliģencei būtu pēc iespējas mazāk vietas, kur paust viedokli par Latvijā notiekošo, arī par nacionāliem jautājumie

 

– Tuvojoties Latvijas simt gadu jubilejai, ir svarīgi, kā šo laiku novērtējam. Pēdējā laikā daudz dzird runājam, ka Latvijas pēdējie 20 gadi bijuši viens vienīgs nepiepildīto cerību laiks. To pašu saka par citiem vēstures posmiem. Kur meklēsim patriotismu, ja paši savu pagātni neesam izvērtējuši un atraduši kaut ko paliekošu, labu? Pēdējais notikums ar skolotāju Rafaļski parāda, ka nevaram būt droši, kas notiek krievu skolās.

– Latviešu nācijas pastāvēšanu daudz lielākā mērā apdraud tas, ka skolēni, latviešu skolu pabeidzot, neko nezina par latviešu kultūru – pat to, kas ir Rainis un Blaumanis. Nav jēgas risināt nevienu problēmu kultūras jomā, pirms tās nav atrisinātas izglītībā. Citādi var izaugt cilvēki, kam šī valsts nebūs nepieciešama.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+