Ievads jaunai koncertsezonai 0
Vēl nesenā atmiņā palikusi Cēsu Mākslas festivāla programma, kad Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) nāca klajā ar ziņu par vasaras festivālu Cēsīs, solot, ka šis pasākums turpināsies arī citus gadus.
Šīs vasaras izskaņā Latvijas publika atkal tika aicināta uz Cēsu koncertzāli, kur piektdien, 21. augustā, Andra Pogas vadītais orķestris uzstājās kopā ar vijolnieci Baibu Skridi, bet dienu vēlāk izskanēja pianista Vestarda Šimkus un Spīķeru kvarteta uzstāšanās. Šie notikumi vienlīdz uzlūkojami kā iepriekšējo mēnešu muzikālo norišu rezumējums un atgādinājums par to, ka jaunā koncertsezona vairs nav tālu. Nopietnu un mākslinieciski piepildītu programmu klausītāji sagaidīja vispirms līdz ar LNSO un Baibas Skrides priekšnesumu – lai arī Mihaila Gļinkas opera “Ruslans un Ludmila” Latvijā nav uzvesta sen, uvertīras mūzika tomēr zināma daudziem. Tie, kas iepriekšējā vakarā dzirdēja Pētera Čaikovska 6. – “Patētiskās” simfonijas interpretāciju Zubina Metas vadībā, tagad varēja noklausīties kaut ko līksmāku no Čaikovska skaņumākslas – 4. simfoniju, bet Bendžamina Britena Vijoļkoncerta atskaņojums izvērtās par jaunatklājumu. Spožo un virtuozo uvertīru no “Ruslana un Ludmilas” mūziķi iedzīvināja precīzi un krāšņi, vēstot, ka orķestra un tā mākslinieciskā vadītāja sadarbība joprojām ir veiksmīga, uzstāšanās notiek gana augstā profesionālā līmenī un uz tikpat stabilu sniegumu var cerēt arī citu skaņdarbu lasījumos. Gļinkas opusam sekojošais Britena Vijoļkoncerts pārstāvēja pavisam atšķirīgu pasaules redzējumu un emocionālās dimensijas – 1939. gadā pabeigto partitūru uzskata par vienu no pirmajiem darbiem, kas apliecina Britena daiļrades briedumu, un viņa Vijoļkoncertā mūzikas satura daudzslāņainība un psiholoģiskais dziļums izpaudās pilnā mērā. Tāpat kā Šimanovska, Šostakoviča un citu 20. gadsimta meistaru vijoļkoncerti, arī Britena opuss bija īsteni piemērots Baibas Skrides radošo dotību atklāsmei – skaņdarba ambivalento emociju vijumus vijolniece atveidoja izteiksmīgi un pārliecinoši. Par tikpat drošu un mērķtiecīgu saucams arī interpretācijas formas un mākslinieciskās dramaturģijas risinājums, bet skanējuma tembrālajam veidolam piemita īpaša kontrastainība. Andra Pogas pārraudzītā orķestra spēle nelika šaubīties par tās atbilstību solistes snieguma kvalitātēm – orķestrālās faktūras, tembru pretstatījumi un muzikālo raksturu izmaiņas tika izzīmētas rūpīgi, neizpaliekot arī līdzsvarotam temporitma plūdumam. Šis veikums gan pilnībā neizkliedēja sajūtu, ka orķestra dialogs ar vijolnieci varētu būt ne tik askētisks, tā vietā stājoties lielākai intensitātei un aizrautībai. Bet varbūt tāda arī bija diriģenta iecere – neaizēnot vijolnieces izplānoto solopartijas lasījumu un pašu mūziku nebojāt ar lieku eksaltāciju.
Koncerta otrā daļa apstiprināja, ka LNSO Andra Pogas vadībā Pētera Čaikovska skaņdarbu interpretācijas izskan spilgti un piesātināti. Tā notika arī ar 4. simfoniju – četrdaļu cikla atskaņojuma gaitā kolorīti izpaudās nepieciešamie emocionālie kontrasti, diriģenta versija par simfonijas dramaturģisko arhitektoniku un konceptuālo vēstījumu raksturojama kā pārdomāta un uzrunājoša, kur līdztekus plastiskam un niansētam partitūras lasījumam Čaikovska mūzikā ietvertā jūtu un domu pasaule atklājās noslīpētos un tēlainos rakursos.
Sestdienas, 22. augusta, programmā Cēsu koncertzālē klausītāji vispirms sagaidīja Vestarda Šimkus solopriekšnesumu, bet pēc tam – pianista saspēli ar Spīķeru stīgu kvartetu (pirmā vijolniece Marta Spārniņa, otrais vijolnieks Anti Kortelainens, altiste Ineta Abakuka un čellists Ēriks Kiršfelds). Sākumā izskanēja Vestarda Šimkus kā komponista jaunākais veikums – sonāte “Gaismas gadiem tālu”. Skaņdarbs vispirms atsauca atmiņā solista sadarbību ar Čurļoņa stīgu kvartetu, Lielajā ģildē atskaņojot klavieru kvintetu “+33 ⁰C” – šoreiz interpretācijas lomas mainījušās, pianistam kā ansambļa dalībniekam iejūtoties citu komponistu mūzikā, taču nemainīga palikusi autora vēlme pēc divu dažādu sfēru – personiskas introspekcijas un simboliski izteiktu dabas iespaidu – saplūdinājuma. Protams, klaviersonātē “Gaismas gadiem tālu” emocionālā temperatūra vairs nav tik tveicīga, taču daudzveidīgajās faktūrās un melodisko motīvu plūsmās ietērptie tēli arī šoreiz izrādījušies pietiekami rosinoši, lai iedomātos, ka interesanti būtu dzirdēt, kādas versijas šai partitūrai izveidotu, piemēram, Arta Arnicāne vai Reinis Zariņš. Nevarētu gan teikt, ka Vestarda Šimkus skatījums uz Volfganga Amadeja Mocarta klavieru sonātēm būtu tikpat izkopts un izsmalcināts kā Alfrēdam Brendelim vai Vilhelmam Kempfam, Mocarta 9. sonātes atskaņojuma precizitāti slāpējot pārāk izplūdušam frāzējumam, toties Aleksandra Skrjabina valša La bemol mažorā emocionālo sakāpinātību un jūtīgumu pianists atspoguļoja vienlīdz smalkjūtīgi un aizrautīgi, un tas pats sakāms arī par Friderika Šopēna 42. opusa valša La bemol mažorā muzikālo noskaņu un intonāciju trauksmaino virmojumu. Dmitrija Šostakoviča klavieru kvintetā atskaņotājiem uzmanība jāpievērš gan dažādu nokrāsu un intensitātes lirismam, gan dramatiski spriegai izteiksmei un traģiskām zemstrāvām, gan arī vairākkārtējiem groteskas un sarkasma uzplaiksnījumiem – un ar šo uzdevumu Vestards Šimkus un Spīķeru kvartets tika galā pārliecinoši. Šajā interpretācijā saistīja ne tikai tās emocionālie parametri, bet arī stīgu instrumentu saspēles saliedētība, kvarteta sniegumam vienlaikus īpaši izteiksmīgi vēstot par Martas Spārniņas meistarību – un arī šis atskaņojums, tāpat kā Britena Vijoļkoncerta lasījums, lika vaicāt, cik lielā mērā skaidri jūtamā distance starp pianistu un stīgu kvartetu bija veidota apzināti, lai akcentētu paša skaņdarba un tā iedzīvinājuma intelektuālo skaidrību, un vai muzikālajai sarunai tomēr nenāktu par labu dzīvīgāka un impulsīvāka sasaukšanās. Lai arī kā būtu, cerams, ka Vestards Šimkus arī turpmāk līdzās solokoncertiem ik pa laikam uzstāsies kameransambļa ietvaros.
