Pasaulē
Vēsture

Ievērojamu literātu dīvainās atkarības1

Foto-Shutterstock

Ikvienam cilvēkam piemīt šādi tādi sliktie ieradumi, un, kā jau pie cilvēkiem mēdz būt, vieni no tā kautrējas, citi – itin nemaz, savukārt vēl daži absolūti par to nedomā. Izņēmums nav arī tie, kuri kādā jomā guvuši izcilus panākumus, tostarp literāti. Piemēram…

Onorē de Balzaks – atkarība no kafijas

Zināms, ka Balzaks izdzēris vidēji 50 (!) kafijas tases dienā. Laika gaitā arī ar to nav bijis gana, tāpēc viņš sācis vienkārši saujām ēst sausu samaltu kafiju. Viņš bija apsēsts ar šā dzēriena pagatavošanu un pats par to rakstījis: “Šausmīga un cietsirdīga metode, kādu es varu ieteikt tikai vīriešiem, kuri apveltīti ar neparastu spēku, vīriešiem ar bieziem, melniem matiem un pigmenta plankumiem klātu ādu, vīriešiem ar lielām kvadrātveida rokām un ķegļu formas kājām… Daudzi apgalvo, ka kafija viņus iedvesmo, taču, kā zināms, patiesībā kafija garlaicīgus cilvēkus padara vēl garlaicīgākus.”

Džordžs Gordons Bairons – atkarība no seksa

Lords Bairons bija absolūti apsēsts ar seksu. Piemēram, uzturoties Venēcijā, viņš gada laikā pārgulēja ar 250 sievietēm, neskaitot vēl arī vīriešus. Zināms, ka viņš pavedināja lēdiju Kerolainu Lemu, kura par Baironu izteikusies kā par “visārprātīgāko, nelāgāko un bīstamāko vīrieti no visiem, kurus viņa pazinusi”, vienlaikus vēl arī viņas māsīcu Annu, ar kuru vēlāk apprecējās, un tostarp arī savu audžumāsu.

Protams, 250 sieviešu paņemšanu gada laikā var uzskatīt par neglābjamu kāri izpelnīties mīlas varoņa statusu, taču zināms arī tas, ka Bairons par katru mīlas sakaru atstāja sev nelielu piemiņu – šķipsniņu savas partneres kaunuma kūsu. Šīs trofejas viņš rūpīgi uzglabāja aploksnēs, uz kurām bija uzrakstīti mīļāko vārdi. Poēmā “Dons Žuāns” Bairons rakstījis: “Ak, šī mīlestība uz sievietēm! Kā zināms, tā ir gan burvīga, gan šaušalīga.”

Elizabete Brauninga – atkarība no opija

Elizabete Brauninga opiju sāka lietot, kad viņai bija tikai 15 gadu, lai slāpētu mugurkaula traumas radītās sāpes, bet 30 gadu vecumā viņa cieta no sirds un plaušu slimībām, tālab, lai remdētu sāpes, regulāri dzēra opija uzlievi. 1845. gadā viņa izdzēra 40 pilienus opija uzlieves dienā, kas, kā atzīst mediķi, ir vienkārši satriecoši liela deva. Elizabete rakstīja savam brālim: “Opijs, opijs – nakti pēc nakts… Opijs palīdz man izsargāties no drebuļiem un samaņas zaudēšanas, kā arī saglabāt pašsavaldību un nervu sistēmas stabilitāti. Es to nelietoju tāpēc, lai uzlabotu omu, tāpēc Tev nevajadzētu domāt: apšaubāmi, Brauningas kundze, apšaubāmi!”

Pols Verlēns – atkarība no absinta

Ar absintu savulaik aizrāvušies daudzi literatūras izcilnieki – Bodlērs, Rembo un arī Pols Verlēns, un pēdējais to bija īpaši iecienījis. Viņš teicis: “Es to dzeru ar cukuru.” Kad viņa un Rembo mīlas romāns pārtrūka pēc Rembo iniciatīvas, Verlēns piedzērās līdz nemaņai un trakuma lēkmē iešāva rokā bijušajam mīlniekam, par ko izpelnījās ieslodzījumu uz diviem gadiem cietumā. Dzīves beigās, vientuļš un trūcīgs, Verlēns bija atteicies faktiski no visiem saviem netikumiem, izņemot tikai absintu. Leģenda vēsta, ka viņš to dzēris arī pēdējos savas dzīves mirkļos, jau guļot uz nāves gultas.

Fjodors Dostojevskis – atkarība no azartspēlēm

19. gadsimta 60. gadu vidus kļuva par ļoti sarežģītu posmu Dostojevska dzīvē. Vispirms nomira viņa sieva, tad brālis, un viņš, palicis būtībā viens pats, kopā ar lielu ģimenes parādu nastu, iegrima dziļā depresijā. Viņš iekrita azartspēļu kaislībā, galvenokārt spēlējot ruleti, kas, kā to var labi nojaust, īpaši viņam nepalīdzēja. Avoti pauž, ka Dostojevskis steidzis iespējami ātrāk pabeigt romānu “Noziegums un sods”, vienlaikus jau aktīvi rakstot “Spēlmani”, jo viņam bija ārkārtīgi vajadzīgs izdevēja avanss, lai varētu nosegt azartspēļu parādus. “Spēlmanī” Dostojevskis raksta: “Jau tikai tuvojoties spēļu zālei, vēl divu istabu attālumā, tiklīdz kaut vai attāli sadzirdu naudas zīmju čaukstēšanu, man teju vai piemetas krampjains drudzis…”

Eina Renda – atkarība no amfetamīniem

Laikā, kad Renda rakstīja savu darbu “Avots”, ārsts viņai izrakstīja amfetamīnu benzedrīnu kā līdzekli cīņai ar pārpūli, un kopš tā laika viņa nākamos 30 gadus katru dienu lietoja dažādus amfetamīnus, apgalvojot, ka tas viņai nepieciešams svara regulēšanas nolūkā. Daudzi Rendas tuvinieki norādīja uz izmaiņām viņas uzvedībā, ko izraisījusi amfetamīnu lietošana, aicināja to pārtraukt, taču viņai tas jau bija neglābjami iepaticies. Eina Renda pati izteikusies šādi: “Vai gan ir kādas šaubas par to, ka narkomānija ir bēgšana no neizturama iekšējā stāvokļa, no realitātes, ar kuru nav iespējams sadzīvot, no prāta atrofijas, kas nekad nepāriet?”

Džeimss Džoiss – atkarība no meteorisma

Lai cik arī dīvaini izklausītos, Džoiss iemantoja atkarību no… savas sievas meteorisma. Vēstulēs viņai Džoiss atzinies, ka pret viņas meteorismu izjutis kaut ko krietni vairāk par acumirklīgu interesi. Visdrīzāk, tā bija vienkārši neparasta apsēstība, lai gan viņa nepārejošu skumju pilnajās vēstulēs lietotās neķītrās frāzes liecina, ka šajā ziņā viņš bijis vienkārši absolūti atkarīgs cilvēks.

Lūk, ko viņš pats par to paudis: “Man šķiet, ka Nora spēj purkšķināt jebkurā vietā. Esmu pārliecināts, ka varētu viņu ievilkt istabā, kas pārpildīta ar purkšķinošām sievietēm. Viņas meitenīgais troksnis nav tāds, kāds mēdz būt mitri vētrainais meteorisms, kas, kā man šķiet, ir raksturīgs treknām sievietēm. Tas ir pēkšņi sauss un neķītrs, gluži kaut kas tāds, ko var paveikt jauna meitene naktī kopmītnes dzīvojamā korpusā. Es ceru, ka Nora turpinās man bezgalīgi purkšķināt tieši sejā, lai es varētu sajust šo smaržu…”

Viljams Berouzs – atkarība no heroīna

Berouza atkarība no heroīna nekad nav bijis īpašs noslēpums, jo viņš to lietojis faktiski visu savu mūžu, un daudzi viņa pazīstamākie darbi galvenokārt ir autobiogrāfiskas pārdomas par savu pieredzi ar narkotikām. Pagājušā gadsimta 40. gados Berouzs pat tirgojis narkotikas Grīnvičvilidžā. Mūža beigās viņš jau bija pārslēdzies uz atkarību no metadona aizstājterapijas. Viņš izteicies: “Nav svarīgi, vai jūs to ostāt, smēķējat vai bāžat sev pakaļā, rezultāts ir viens – narkomānija…”

Čārlzs Dikenss – atkarība no morga

Dikenss varēja morgā uzturēties augām dienām, vērojot, kā atved līķus, uzšķērž tos, sagatavo apglabāšanai un uzglabā. Tostarp Dikenss itin nemaz nebija vienīgā radošā personība, kas juta nepieciešamību slepus pētīt cilvēka iedabu visā tās pilnībā. To spēku, kas liek viņam allaž atgriezties morgā, viņš aprakstījis kā “atgrūdošā pievilcīgumu”, taču ne viņam pašam, ne apkārtesošajiem tas neradīja nekādu bīstamību. Dikenss paudis: “Esmu satriekts no morga neizskaidrojamā spēka”.

Ernests Hemingvejs – atkarība no alkohola

Protams, daudzi lieliski rakstnieki bijuši alkoholiķi, taču Hemingvejam tas vienkārši bija dzīvesveids – lielāko daļu savas dzīves viņš aizvadīja itin spēcīgā reibumā. Hemingvejs kļuva atkarīgs no alkohola 50. gados pēc virknes traumu, ko guva vairākās autokatastrofās. Viņa ieradumi kļuva par leģendu, un viņam piedēvēti vairāku alkoholisko kokteiļu recepšu izgudrošanas lauri, ieskaitot mūsdienās leģendāros mohito un daikiri. Katrā ziņā var droši apgalvot, ka tieši Hemingvejs radījis kokteili “Papa Double”.

Viņš pats šai sakarā izteicies šādi: “Vienmēr skaidrā prātā izdariet to, ko esat apsolījis dzērumā. Tas jūs iemācīs turēt mēli aiz zobiem…”

Pols Verlēns – atkarība no absinta

Ar absintu savulaik aizrāvušies daudzi literatūras izcilnieki – Bodlērs, Rembo un arī Pols Verlēns, un pēdējais to bija īpaši iecienījis. Viņš teicis: “Es to dzeru ar cukuru.” Kad viņa un Rembo mīlas romāns pārtrūka pēc Rembo iniciatīvas, Verlēns piedzērās līdz nemaņai un trakuma lēkmē iešāva rokā bijušajam mīlniekam, par ko izpelnījās ieslodzījumu uz diviem gadiem cietumā. Dzīves beigās, vientuļš un trūcīgs, Verlēns bija atteicies faktiski no visiem saviem netikumiem, izņemot absintu. Leģenda vēsta, ka viņš to dzēris arī pēdējos savas dzīves mirkļos, jau guļot uz nāves gultas.

Viljams Berouzs – atkarība no heroīna

Saistītie raksti

Berouza atkarība no heroīna nekad nav bijis īpašs noslēpums, jo viņš to lietojis visu mūžu, un daudzi viņa pazīstamākie darbi galvenokārt ir autobiogrāfiskas pārdomas par savu pieredzi ar narkotikām. Pagājušā gadsimta 40. gados Berouzs pat tirgojis narkotikas Grīnvičvilidžā. Mūža beigās viņš jau bija pārslēdzies uz atkarību no metadona aizstājterapijas. Viņš izteicies: “Nav svarīgi, vai jūs to ostāt, smēķējat vai bāžat sev pakaļā, rezultāts ir viens – narkomānija…”

Čārlzs Dikenss – atkarība no morga

Dikenss varēja morgā uzturēties augām dienām, vērojot, kā atved līķus, uzšķērž tos, sagatavo apglabāšanai un uzglabā. Tostarp Dikenss itin nemaz nebija vienīgā radošā personība, kas juta nepieciešamību slepus pētīt cilvēka iedabu visā tās pilnībā. To spēku, kas liek viņam allaž atgriezties morgā, viņš aprakstījis kā “atgrūdošā pievilcīgumu”, taču ne viņam pašam, ne apkārtesošajiem tas neradīja nekādu bīstamību. Dikenss paudis: “Esmu satriekts no morga neizskaidrojamā spēka.”
Tomēr nekāda informācija par konkrēto draudu raksturu nav publiskota. Varasiestādes vienīgi paziņojušas, ka meklē divus iespējamos teroristus, kas varētu būt apbruņoti.

LA.lv
Uldis Šmits
Pasaulē
Uldis Šmits: Simtgadīgā jaunā Eiropa
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
Lukašenko paziņo, kad iecerējis ierasties vizītē Latvijā
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
Baltkrievijā notiek parlamenta vēlēšanas
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
Solidaritāte, cieņa un drosme. Valsts prezidenta Egila Levita runa pie Brīvības pieminekļa
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Foto. Svētku uguņošana priecē iedzīvotājus gan Rīgā, Daugavmalā, gan pie televizoru ekrāniem
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Foto. Lāpu gājiens Rīgā pulcē tūkstošiem dalībnieku
7 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Atdot daļiņu no saņemtā. Saruna ar Jāni Lūsēnu
Intervija 11 stundas
SM
Signe Mengote
Ekonomika
Jāvērtē pēc spējām, nevis diagnozes. Kā mazināt plaisu starp darba devējiem un invalīdiem
11 stundas